Ievieš izgudrojumus, kas samazina roku darbu 0

No Apes–Alūksnes ceļa cauri mežam var redzēt zaļus māju jumtus un siltumnīcu pusloka kupolus – kā Centrāltirgus paviljonus. Meža ceļam vēl ledus asfalts, bet uz lauka jau dubļu debesmanna. Vēl ir pamiers, sniegs plok un “Miķeļos” uz lauka saulē arvien vairāk parādās eglīšu galviņas.

Reklāma
Reklāma

 

Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Apē.

Kamēr ceļi neizbraucami un eglīšu sēja vēl priekšā, Ojārs Gailītis vēl sēž pie rasējumiem un prāto, kur šogad vēl paslinkot. Saimniecībā tiek liktas lietā skolā darbmācības un fizikas stundās iegūtās zināšanas un skrūvēšanas prasmes.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tikai astoņus gadus šeit mantotā sētā saimniekots, bet vai katru gadu ieviests kāds jauninājums. Pirmais bija laistīšanas sistēma siltumnīcā: kūdrā sensors signalizē, ka par sausu, ieslēdzas elektromotors, un pa sliedi laistīdams visā siltumnīcas platībā nobrauc tāda dīvaina laistīšanas iekārta – tāds samunstrējums no ritenīšiem, slēdzīšiem, motoriņiem, krāniņiem un elektroniskā bloka, kam pievienota šļūtene. Aizbrauc līdz siltumnīcas otram galam, tad brauc atpakaļ un, padarījis savu darbu, apstājas. “Tas viss darbojas ar ne lielāku par 12 voltu strāvu, lai būtu pavisam droši,” piebilst Ojārs.

Arī siltumnīcas vēdināšana atveras automātiski, līdzko gaisa temperatūra sasniedz ieregulēto robežu, bet vakarā pie noteiktas temperatūras aizveras. Kad “Miķeļos” audzēja bērza stādiņus, tad tiem siltumnīcā vajadzēja radīt īpašus apstākļus – tad arī tika radīta miglas iekārta.

Sēklu gads eglēm ir vienu reizi apmēram septiņos astoņos gados, tad Gailīši iet kailcirtēs vākt čiekurus Valsts meža dienesta inženiera uzraudzībā, kurš ar sertifikātu apliecina izcelsmi un audzes kvalitāti. Taču neizdodas savākt un uzglabāt tik daudz egļu sēklu, lai pietiktu septiņiem gadiem uz priekšu, tad nākas pirkt no “Latvijas valsts mežiem” par 400 – 600 latiem kilogramā.

“Kad pirmajā gadā sīkā eglīšu sēkla, sējot ar rokām, ātri un nevienmērīgi sabira zemē, sapratām, ka tā saimniekot nedrīkst. Tieši augstā cena piespieda izdomāt, kā iesēt pa vienai sēkliņai,” stāsta Ojārs.

 

Viņš uz putekļsūcēja bāzes izveidojis pneimatisko eglīšu sēklu sējamo aparātu – tādu rullīti, ar ko jābrauc pa vadziņu un kurš ik apgriezienā iešauj sēkliņas zemē akurātos attālumos vienu no otras.

 

Kas čiekurus pētījis, tas zina, ka katrai egles sēkliņai ir spārniņš, kas domāts, lai vējš sēklu aizpūstu pēc iespējas tālāk no egles. Šis spārniņš precīzai izsējai tikai traucē. Un te nu nācās izgatavot atspārnotāju un sēklu šķirotāju.

Reklāma
Reklāma

“Tas, kas atvieglo rindstarpu ravēšanu un kaplēšanu, ir vienkārši ģeniāli izdomāts,” Dagnija lepojas ar to visu, ko vīrs izgudrojis. “Te jāuzsit uz pleca Ojāram un Elmāram, kuri to visu saķimerējuši!” “Kaut gan tad, kad ilgi sēžu pie zīmējumiem un nerunāju ne ar vienu, tad viņa dusmojas,” tagad smejas Ojārs. Pašlaik Ojārs prāto par augsnes virskārtas irdināšanu, jo siltumnīcas kūdras skābajā augsnē savairojas maršancija, ko ārkārtīgi grūti izravēt.

Kā racionalizācija ienāk prātā? “Pēc vajadzības,” tā īsi teic Ojārs. “Pirmās palīdz “Gugles tante” un “Wikipēdija”, tad domāju, kā pieejamos materiālus un ierīces piemērot tam, kas pasaulē sen izdomāts.”

“Varētu pieņemt darbā saimniecībā kādu sezonas palīgu, bet tad ir jābūt gatavam maksāt par viņu lielos darbaspēka nodokļus, gatavot dažādus pārskatus, novērtējumus un papildu reģistru kaudzītes. Tas ir ļoti dārgi un laikietilpīgi. Tādēļ saimniecībā šobrīd neredzam citu iespēju izdzīvot kā vienīgi ražošanu maksimāli mehanizēt,” paskaidro Dagnija, kas kārto saimniecības dokumentāciju.

Kad Ojāram pastāstu, ka ekonomikas ministrs sola uzņēmējiem dot vaučerus, ar ko pētniekiem pasūtīt praksē izmantojamus izgudrojumus, viņam iespīdas acis: “Lūk, tā būtu manta!”

 

Uzziņa

Zemnieku saimniecība “Miķeļi”

Reģistrēta 1992. gadā, ar stādu audzēšanu darbojas kopš 1998. gada;

11 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, 10 ha meža;

nodarbojas ar egļu, priežu, bērzu un melnalkšņu stādu audzēšanu;

plāno Ziemassvētku eglīšu audzēšanu;

Īpašnieks – Ojārs Gailītis, vada kopā ar dzīvesbiedri Dagniju;

Apes novada lielākais nodokļu maksātājs no zemnieku saimniecībām 2010. gadā.