Igaunijas piena ražotāji 14. septembrī ar traktoriem ieradīsies Tallinā uz parlamenta sēdi 5
Par konkurētspējīgu uzskatītās Igaunijas piena ražošanas nozares vadītāji ir satraukti ne pa jokam – kopš aizvadītā gada augusta ganāmpulku skaits no 702 pērn augustā šā gada aprīlī bija samazinājies līdz 656, turklāt nākamo piecu gadu laikā nozari iecerējuši atstāt 25% piena ražotāju. Šo vēsti “Latvijas Avīzei” ceturtdien pavēstīja Igaunijas Piena ražotāju asociācijas vadītājs Āvo Melders.
Igaunijas lauksaimniecības nozarē astoņu stundu darba dienu patlaban strādā 6200 cilvēku, ģimenes saimniecībās nodarbināti vēl 5000 cilvēki, kas kopā veido mazāk nekā 1,9% no visiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem darbiniekiem. “Pilsētnieki nejūt, nezina, ar kādām rūpēm ļaudis dzīvo lauksaimniecībā. Patlaban daudzi vēlas pārdot savas saimniecības, vien skaļi par to nerunā,” teic Ā. Melders. Igaunijas valdība atšķirībā no Latvijas valdības nav lēmusi atbalstīt piena ražotājus, politiķi lauksaimniekus īsti nesadzird, tāpēc uz Rīgikogu (Igaunijas parlaments) rudens sesijas pirmo sēdi 14. septembrī ar traktoriem ieradīsies arī piena ražotāji no visas Igaunijas. “Centīsimies traucēt satiksmi ceļā uz Tallinu, pievērst uzmanību. Arī nākamā gada Igaunijas valsts budžeta projektā lauksaimniekiem subsīdijas nav paredzētas,” tā Ā. Melders. Piena nozare ik dienu cieš aptuveni 100 000 eiro zaudējumus.
Aizvadītajā kvotas gadā 280 kaimiņvalsts piena ražotāji pārpildīja kvotu, viņiem nākamajos trīs gados būs jāmaksā vairāk nekā 2,2 miljonus eiro liela soda nauda, jo Igaunija kvotu pārpildīja par 1,16%.
Igaunijas lauksaimniecības nozare ir ļoti atkarīga no bankām. Aizdevumi kopā ar līzingu veido 600 miljonus eiro, bet 2013. gadā pavisam visi saimnieki pārdeva produkciju 880 miljonu eiro vērtībā.
Kā optimizē ražošanu
Samleru ģimenes ferma atrodas Igaunijas vidus daļā, 25 km attālumā no Paides. Ģimene apsaimnieko 500 ha lielu zemes platību, tostarp 300 ha audzē rapsi, miežus, kviešus, 200 ha atrodas kultivētās pļavas. Fermā ir 97 slaucamās govis, kuras slauc divi “Lely” roboti. “Caur ražotāju asociāciju ik mēnesi pārdodam 50 – 60 tonnas piena, maijā saņēmām 24,5 centus lielu bāzes cenu. No piena pārdošanas saņemam 12 000 eiro (bez PVN), bet par banku aizdevumiem un līzingiem ir jāmaksā 11 000 eiro. Jāmaksā ir arī par lopbarību, degvielu, elektrību, veterinārajiem pakalpojumiem. Zinu, ka patlaban līdzīga situācija ir arī citās fermās, kas investēja izaugsmē, – viss nopelnītais ir jāatdod bankām. Mēs 2008. gadā uzbūvējām jaunu fermu, nopirkām arī jaunas iekārtas,” teic saimniece Lī Samlere. Viņas ferma pērn līdz decembrim bankā aizņēmās naudu uz sešiem mēnešiem.
“Lai izdzīvotu, ir divas iespējas. Viena – samazināt naudas izdevumus, otra – palielināt ienākumus. Palielinot platības, varēs saņemt lielāku ES atbalstu, audzējot gaļas liellopus, varēs saņemt atbalstu par zīdītājgovīm. Mēs risku diversificēšanai esam iecerējuši audzēt arī gaļas liellopus. Zemas cenas gaļai, pienam un graudiem vienlaikus maksā ļoti reti,” Lī turpina. Samleri atteicās no koncentrātu pirkumiem govīm, sāka barot pašu audzētos graudus, kas samazināja izslaukumu līdz 7400 kg no govs. Šāda rīcība ļāva iekļauties piešķirtajā piena kvotā. Lī uzsver – saimniecībai ļoti palīdz ES atbalsta maksājumi, tostarp par saimniekošanu nelabvēlīgā apvidū.
Pelna kredītu brīvdienās
Ā. Meldera vadītā a/s “Tartu Agro” ar 1300 slaucamo govju ganāmpulku ir viens no lielākajiem kaimiņvalsts piena ražotājiem. Puse uzņēmuma akciju pieder patlaban vai agrāk uzņēmumā strādājošajiem darbiniekiem, otra puse – vienam investoram, kura vārdu Āvo nenosauc.
“Tartu Agro” apsaimnieko 3060 ha zemes. Piena pašizmaksa ir 22 – 23 centi, zemāka neesot iespējama. Igaunijā vidēji tā esot 26 centi par kilogramu, daudziem ražotājiem aptuveni 30 centi/kg. Vidējais izslaukums “Tartu Agro” ir 11 799 kg piena no govs. No astoņu miljonu eiro apgrozījuma pērn 8,5% jeb aptuveni 660 000 nodrošināja ES subsīdijas. Valstij nodokļos samaksāti 960 000 eiro. Uzņēmuma vadītājs atzīst – ienākumos no viena kilograma pārdotā piena un gaļas subsīdijas veido 40% īpatsvaru. Āvo teic, ka algas veido aptuveni 24% no apgrozījuma, pērn darbinieki vidēji saņēma 890 eiro mēnesī pirms nodokļiem (jāatskaita 21% ienākuma nodoklis). “Tartu Agro” patlaban uz pusgadu ir paņēmis kredītu brīvdienas. Āvo teic, ka algu 150 darbiniekiem vajadzētu samazināt par 100 eiro, tomēr to nedarīšot.
“Pērn pirmajā pusgadā par pienu saņēmām ļoti labu cenu – 40 centus par kilogramu, kopš jūlija – augusta cena krita līdz 24 – 26 centiem, šā gada jūnijā saņemam 23 centus par kilogramu. Pienu, ik dienu 40 tonnas, pārdodam caur biedrību, kas darbojas desmit gadus un pati nodrošina 300 tonnu piegādes,” stāsta Ā. Melders. Salīdzinājumam – ES vidējā piena cena aprīlī bija 31,3 centi/kg.
Ā. Melders arī atklāj, ka Igaunijā paliek vien 100 tonnas no biedrības pārdotā piena daudzuma, bet 200 tonnas nonāk Lietuvā un Latvijā. A/s “Preiļu siers” biedrībai maksājot 23 centus par kilogramu. Āvo gan atzīst – no Preiļiem piens atkal nonākot Igaunijas piena pārstrādes uzņēmumā “Tere”, kam saistībā ar parādiem vietējie ražotāji neuzticas. Sadarbība ar Latviju notiekot jau desmit gadus, agrāk piens no Tartu vests uz “Valmieras pienu”.
Atbildot uz jautājumu par zemās piena cenas iemesliem, Āvo runā par uzticēšanos. Proti, 2013. gada beigās piena ražotāji vienojušies ar pārstrādes uzņēmumiem par piena iepirkuma cenas formulu. Tolaik piena cena Igaunijā veidoja 97% no cenas Igaunijā, pērn gada sākumā tā pat sasniedza vidējo ES cenu. Savukārt, kad sākās cenas kritums, pārstrādes uzņēmumi pateikuši, ka nepiekrītot viņu nosacījumiem, no piena ražotājiem pienu vispār nepirks. Vairāki piena ražotāji patlaban šo lēmumu ir apstrīdējuši tiesā.
“Piena pašizmaksai ir jābūt 22 – 23 centiem,” izdzīvošanas formulu nosauc “Tartu Agro” vadītājs. Viņš turpina: “Visgrūtāk patlaban sokas saimniecībās ar 100 – 200 govju ganāmpulkiem, kur lopbarības gatavošanā izmanto dārgo rulonu tehnoloģiju. Piena pārstrādes uzņēmumi dzīvo uz mūsu rēķina. Mums, piena ražotājiem, pašiem ir jābūvē sava pārstrādes rūpnīca. Vērtējam, vai aicināt uz Igauniju lielo Skandināvijas valstu starptautisko kooperatīvu “Arla” un kopīgi būvēt piena pārstrādes rūpnīcu,” tā Ā. Melders.
Risinājums – kooperācīja
Aizvadītajā nedēļā Rīgā notika Eiropas lauksaimnieku organizācijas COPA-COGECA prezidija sēde, uz kuru ieradušies vairāk nekā 100 lauksaimnieki no visas Eiropas Savienības (ES). COGECA prezidents Kristians Pēzs uzsvēra, ka tieši piena kooperatīvi ir tie, kas var stiprināt ražotāju pozīcijas tirgū. “Pēckvotu laikmetā ir svarīgāk nekā jebkad agrāk ražotājiem apvienoties kooperatīvos, lai uzlabotu savas pozīcijas tirgū, ļautu tiem saņemt labāku cenu par pienu. Arī piena piegādes ķēdei nepieciešams funkcionēt pareizi un godīgi. Piena kooperatīvi patlaban spēlē un turpinās spēlēt svarīgu lomu, palīdzot zemniekiem tikt galā ar riskiem.”
COPA-COGECA viceprezidente Maira Dzelzkalēja uzstāja, ka Baltijai nepieciešams atbalsts no ES, kamēr nostabilizējas piena cena pasaulē un mūsu pārstrādātāji atrod jaunus noieta tirgus. “Pretējā gadījumā pārstrādātāji un tirgotāji riskē pazaudēt tik svarīgo vietējo piegādātāju,” viņa brīdināja.
