Foto: LETA/AFP

Igaunija izvirzījās Baltijas priekšgalā, pateicoties Meri 3

Starpkaru posmā Igaunija, kas šajās dienās atzīmē valsts simtgadi, bija Latvijas tuvākā sabiedrotā. Abas vienoja brīvības cīņas un centieni – pārsvarā Rīgas rosinātie – veidot daudzmaz saskaņotu ārpolitiku jaunajām valstīm nebūt ne draudzīgajā vidē. Igaunija gan vairāk alka tuvināties Somijai, ar kuru igauņus saistīja ne tikai kopīgā nacionālās himnas melodija, bet arī ciešā valodu un etniskā radniecība. Savukārt somi pārsvarā raudzījās Zviedrijas virzienā, un galu galā vispārējā politiskā atturība citam pret citu neļāva starpvalstu attiecībās neko būtisku panākt. Latvijas un Igaunijas 1923. gadā noslēgtā vienošanās politiskās un aizsardzības sadarbības jomā tā arī palika formāla un neizvērsta. Vēlāk Padomju Savienība 1940. gada ultimātā to melīgi iztēloja kā teju galveno apdraudējumu un izmantoja par ieganstu Baltijas valstu okupācijai.

Reklāma
Reklāma
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
Lasīt citas ziņas

Pēc neatkarības atjaunošanas Tallina, var teikt, izvirzījās Baltijas politiskās telpas priekšplānā, un tas lielā mērā notika, pateicoties Lennartam Meri, kurš, būdams ārlietu ministrs (1990 – 1992), sekmēja Baltijas valstu atgriešanos uz starptautiskās skatuves, bet 1992. gadā kļuva par neatkarību atguvušās Igaunijas pirmo prezidentu. Var apgalvot, ka Meri un Vāclavs Havels bija intelektuāli spožākās politiskās figūras valstu kopumā, ko dēvēja par Austrumeiropu. Arī tālredzīgākās. (Der pārlasīt izdevniecības “Lauku Avīze” izdoto Lennarta Meri interviju un rakstu krājumu.) Viņi izcēlās arī uz Rietumeiropas rutīnas mākto politikāņu fona. Kaut gan Igaunija tolaik saskārās ar mums pazīstamām ļoti sarežģītām problēmām – Krievijas karaspēka izvešanu un to, ko divos vārdos var nosaukt par Narvas jautājumu, kā arī plašākā nozīmē ar jautājumu par Baltijas valstu nākotnes izredzēm. Šā gadsimta sākumā jau iezīmējās pretestība tam, lai mēs atgriezos Rietumu civilizācijā, un nupat Krievijas priekšgalā izbīdītais Putins ņēmās Berlīnē pārliecināt, ka jaunu valstu uzņemšana NATO radīs draudus Eiropā un pasaulē. Meri neklātienē atbildēja: “Nevis NATO paplašinās uz austrumiem, bet deviņas suverēnas valstis pašas ir izlēmušas pievienoties aliansei, kuru tās augstu vērtē.”

Meri iedibināto tradīciju redzamākais turpinātājs bija nevis viņa pēctecis Arnolds Rītels, bet gan Tomass Hendriks Ilvess. Viņš, piemēram, nevairījās iesaistīties asā diskusijā ar Nobela prēmijas laureātu, reizēm pašapzinīgumā un paštaisnībā pārlieku iegrimušo ekonomistu Polu Krugmenu (Rietumu mēreno kreiso aprindu sava veida guru). Ilvess regulāri publicēja analītiski spēcīgus materiālus Rietumu lielajā presē un spoži aizstāvēja baltiešu pozīcijas starptautiskajos forumos. Jā, perfektā angļu valodā, bet tas nav galvenais – svarīgākais ir prasme aizraut auditoriju. Bijusī eirokrāte Kersti Kaljulaida tādu aizrautību pagaidām izraisīt nespēj, taču viņai ir citas ievērības cienīgas īpašības un viņa tās noteikti pratīs izmantot. Iespējams, tāpat kā to prot bijusī eirokomisāre Lietuvas prezidente Grībauskaite. Droši vien lasītāji sapratīs, ka Latvijas valstsvīrus šajā sakarā nebūtu īsti lāgā piesaukt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Piekrītu, esmu pārlieku pievērsies personālijām. Varbūt lai pēc iespējas izvairītos no mums neērtiem salīdzinājumiem un jautājumiem – kā Igaunija visus šos gadus varēja atlicināt divus procentus no IKP aizsardzībai, kāpēc Igaunija ir mums priekšā visos svarīgākajos starptautiskajos reitingos un, pats būtiskākais, kā Igaunija spēja jau pagājušā gadsimta 90. gadu vidū izraudzīties savu nākotnes ceļu un ļoti konsekventi pa to doties. Protams, ir runa par digitālo sabiedrību un pārējām e-lietām, par kurām Tallina piedzied pilnas ausis visai pasaulei. Un pareizi dara. Tā nav tukšvārdība vai lielība – daudz kas patiešām ir sasniegts un kalpo valsts tēla atpazīstamībai.

Laikam labākais, ko Baltijas ģeogrāfiskais, bet ne vairs politiskais centrs Rīga var darīt, ir igauņiem netraucēt un ne mazums noderīgu lietu no viņiem aizgūt. Cerībā, ka Latvija neiestrēgs uz kāda mītiska “zīda ceļa” vai “tilta starp Austrumiem un Rietumiem”. Jo Baltijas valstu kopīgi mests tilts uz nākotni tomēr ir drošāks veidojums.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.