Igaunijas piena lielražotājs pelna arī bez valsts un ES subsīdijām 0
Somijas finansista Joakima Heleniusa investīciju fonda “Trigon Capital” dibinātais lauksaimniecības produktu ražošanas un tirdzniecības uzņēmums “Trigon Agri” patlaban ir viens no lielākajiem lauksaimniecības zemju apsaimniekotājiem pasaulē un vērtē arī iespējas darboties Latvijas piena ražošanas nozarē.
Joakims Heleniuss: – Vissvarīgākais nosacījums efektīvai piena ražošanai ir liela ferma. Pēc lielo fermu darbības pieredzes Jaunzēlandē un Amerikas Savienotajās Valstīs mēs redzam, ka lielfermas var pārvaldīt daudz efektīvāk nekā mazās fermas. Lūk, ASV piemērs. Ja vienā fermā ir vairāk nekā 1000 govju, tad vidējās ražošanas izmaksas (viena litra piena ražošanas kopējās izmaksas), rēķinot uz vienu govi, ir par 21% zemākas nekā fermā ar 100 līdz 500 govīm. Vēl mazākās fermās šīs izmaksas ir daudz augstākas. Labā pārvaldē vienmēr vissvarīgākais nosacījums ir cilvēks – labs menedžeris piena ražošanā var radīt daudz papildu vērtību.
Igaunijas, arī Latvijas priekšrocība ir lētā zeme. Tas nozīmē – ja vēlies būvēt jaunu vai paplašināt jau esošo fermu, tad var nopirkt zemi dzīvniekiem vajadzīgās barības audzēšanai. Daudzās citās pasaules valstīs piena ražotājiem lopbarības pirkums no citiem lauksaimniekiem rada problēmas. Kad ceļas lopbarības cena, kāpj arī piena ražotāju ražošanas izmaksas.
Tomēr piena ražotāji nevar pacelt sava ražotā produkta – piena – cenu. Mazai fermai lielais piena pārstrādes uzņēmums diktē piena cenu. Ja pašam ir sava zeme, tad var audzēt lopbarību un izvairīties no šā lielā riska.
Eiropā procentuāli visvairāk govju ganāmpulkos ar vairāk nekā 100 govīm ir Igaunijā – tie ir 81% govju. Latvijā – vien 25%. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā piena ražošana ir tik neefektīva.
– Cik efektīva ir piena ražošana jūsu fermās Igaunijā salīdzinājumā ar tām, kas atrodas Pleskavas apgabalā?
– Mums ir 1000 slaucamās govis Pleskavas apgabalā. Pakāpeniski šo daudzumu palielināsim līdz 2000 govīm. Vislielākā atšķirība starp Igauniju un Krieviju ir tā, ka krievu strādnieku darbs ir mazāk ražīgs. Iekārtas ir tās pašas, tomēr darbs nav tik efektīvs. Ticu, ka nākamajos gados Krievijā sasniegsim tikpat lielu darba ražīgumu kā Igaunijā.
Igaunijā esam izvirzījuši mērķi sasniegt 11 000 kilogramu lielu izslaukumu no govs. Krievijā mērķis ir 10 000 kilogramu liels izslaukums. Tik liels izslaukums šajā gadā būs mūsu labākajās Igaunijas fermās. Pārsteidzoši – Krievijā aug pieprasījums pēc piena, bet tā ražošana stagnē vai pat krīt.
– Cik konkurētspējīgs ir “Trigon Agri”?
– Mums ir trīs fondi, un arī Krievijā ir fondi. Mēs esam viena no lielākajām lauksaimniecības grupām – “Trigon Agri” apsaimnieko vairāk nekā 170 000 hektāru zemes Dienvid- ukrainā un Dienvidkrievijā, kur mēs audzējam labību. Krievijā visa zeme ir mūsu īpašumā, bet Ukrainā to nomājam. Mums pirmajiem ir tiesības šos nomas līgumus pagarināt. Pleskavas apgabalā un Igaunijā mēs nodarbojamies ar piena ražošanu. Igaunijā mums divās fermās ir 650 slaucamās govis, vienā 1700 govju (šo fermu nesen nopirkām, patlaban to modernizējam). Kopējais liellopu skaits ir divas reizes lielāks. Vislielākajā no fermām pēc modernizācijas būs vietas 2000 slaucamajām govīm, bet nākotnē – 3000 govīm. Manuprāt, tā būs vislielākā ferma Baltijas valstīs un viena no vislielākajām fermām Eiropā.
“Trigon agri” vēlas būt konkurētspējīgs pēc piena kvotas atcelšanas 2015. gadā. No straujākas izaugsmes mūs attur vien zemes trūkums. Mēs būvējam piena fermu vien tad, ja esam pietiekami lielas zemes platības īpašnieki fermas apkārtnē.
Nevēlamies lielas izmaksas par lopbarības transportēšanu un kūtsmēslu vešanu tālu uz laukiem. Mēs cenšamies Igaunijā izveidot visefektīvāko plaša mēroga piena ražošanas biznesu Eiropā. “Trigon Agri” vēlas būt vislielākā piena ražošanas grupa Eiropas Savienībā.
Ko patlaban esam paveikuši? Mēs 2006. gadā nopirkām fermu Igaunijā, Kaiu ciemā. Vidējais izslaukums no govs tolaik bija 6100 kilogrami, pērn vidējais izslaukums jau bija gandrīz 9700 kg no govs. Šo izaugsmi nodrošinājām ar iekārtu modernizāciju, ieviesām datorkontroli katrai govij – katrai govij ir čips, tas dod iespēju sekot tās gaitām, nosakot iespējamo saslimšanu. Slaukšana fermā notiek trīs reizes dienā. Visjaunākās datortehnoloģijas nodrošina iespējami mazāku bioloģisko risku.
– Vai plānojat ko darīt Baltijas zemēs?
– Pētīsim ražošanas iespējas arī Latvijā un Lietuvā. Šajās valstīs grūtības darboties rada zemes reformas laikā izveidotie nelielie zemes gabali. Igaunijā saglabājās kopsaimniecību izveidotās platības, bet Latvijā un Lietuvā tās sadalīja. Ir grūti zemi atpirkt no daudziem īpašniekiem. Šā iemesla dēļ Latvijā ir grūtāk izveidot liela mēroga piena ražošanas biznesu.
Baltijas valstīs ir ļoti interesanta situācija – visveiksmīgākie piena pārstrādes uzņēmumi darbojas Lietuvā. Tie ir trīs lielie siera ražotāji.
Igaunijā ražoto pienu pārdod arī Lietuvā, kur nepietiek augstas kvalitātes piena. Svaigpiena eksports 600 – 700 kilometru lielā attālumā ir dārgs, tomēr Lietuvas uzņēmumi ir spiesti to darīt. Igaunijā ir Baltijas valstīs visefektīvākā piena ražošana, tomēr piena pārstrāde nenotiek modernizētos uzņēmumos.
Nākamajos piecos gados notiks lielas pārmaiņas Igaunijas piena pārstrādē. Tās būs virzītas uz to, lai Igaunijā efektīvi ražoto pienu izmantotu tepat uz vietas un eksportētu piena produktus.
– Daudz runā, ka ieguldījumi lauksaimniecībā ir riskanti. Kādēļ izvēlējāties šo nozari?
– Mūsu graudkopības bizness dod dividendes. Piena ražošanā Igaunijā esam ieguldījuši apmēram 7,5 miljonus eiro. Uzņēmumu bilances vērtība ir 15,5 miljoni eiro. Pēdējos divos gados peļņa pirms nodokļiem (EBITDA) piena ražošanā Igaunijā bija 2,1 miljons eiro.
Kopā Krievijā un Ukrainā peļņa pirms nodokļiem pērn bija 19 miljoni eiro. Var pieņemt, ka vajag piecus gadus, lai sāktu saņemt peļņu no ieguldījumiem.
Mūsu peļņa, procentos izteikta, pārsniedz 20%. Mēs pirkām zemi Igaunijā, maksājot 1000 eiro par hektāru. Patlaban zeme maksā 2000 eiro par hektāru. Somijas dienvidu daļā cena ir 10 500 eiro. Bez subsīdijām ar lauksaimniecību Somijā nevar pelnīt. Igaunijā var, ja darbojas pietiekami lielā platībā.
Ieguldījumi lauksaimniecībā ir īpaši interesanti ar to, ka varam būt droši – zemes cena nepārtraukti kāpj. Pasaulei vajadzēs vairāk pārtikas produktu, ķīnieši, indieši un Āfrikas valstu iedzīvotāji dzīvos aizvien labāk, viņiem vajadzēs vairāk pārtikas.
– Eiropas Savienībā sagatavotais, vēl gan neapstiprinātais atbalsts lauksaimniecībai paredz lielāku atbalstu mazajām, nevis lielajām fermām. Jūs ieguldāt lielražošanā. Vai neredzat šeit pretrunu ar kopējo savienības nostāju?
– Nav pretrunas. Tā ir politika. ES ir vēlēšanās atbalstīt mazos un vidējos lauksaimniekus. Tas ir veids, kā nodrošināt nodarbinātību, apturēt cilvēku aizplūšanu no laukiem uz pilsētu. Šī politika nodrošina daudz labu lietu.
Atbalsts mazajām saimniecībām ir atbalsts dzīvesveidam, un tas ir pareizi. Šie zemnieki daudz nedod ekonomiskajai aktivitātei. Nākotne pieder liela mēroga fermām.
Ziemeļamerikā var atrast nedaudzas ģimenes fermas, tomēr tās ir daudz, daudz lielākas nekā Eiropā. Lauksaimniecības bizness ir balstīts vairāk uz peļņas gūšanu, nevis uz dzīvesveida saglabāšanu, kā Eiropā, kur zemnieki mīl savu dzīvesveidu.
Lauksaimniecība Eiropā nenovēršami ies pa amerikāņu attīstības ceļu. Jaunieši vēlas iesaistīties lauksaimniecībā kā biznesā, apsaimniekot 200, nevis 20 hektārus lielu platību.
Vizītkarte Joakims Heleniuss diplomāta dēls, soms, tēva profesijas dēļ kopš sešu gadu vecuma dzīvo ārpus Somijas, mācījies ekonomiku Kembridžas universitātē, ir maģistra grāds, 11 gadus strādājis augstos amatos pazīstamās bankās “Goldman Sachs” un “Meryll Lynch” Ņujorkā un Londonā, 1994. gadā izveidoja “Trigon Capital” investīciju fondu, patlaban to vada un kontrolē ar akciju kontrolpaketi. |
