Igaunijas ziemeļu šarms 1
Atšķirībā no Latvijas Baltijas jūras stāvkrasts Igaunijas ziemeļos veidots no dolomīta un sasniedz pat vairāk nekā trīsdesmit metru lielu augstumu, kas mūsu kaimiņzemi padara par ūdenskritumu lielvalsti. Tiesa, daudzi ūdenskritumi te parādās vien pavasara palu un rudens lietavu laikā, toties bargās ziemās pārsteidz cilvēkus kā ledus kritumi, kurus speciāli brauc skatīties ceļotāji no tuvienes un tālienes.
Rekordists Valastē
Somu līča stāvkrastā starp Ontiku un Valasti atrodas pats iespaidīgākais no visiem 33 reģistrētajiem Igaunijas ūdenskritumiem – 30 metrus augstais Valastes ūdenskritums. Iespaidīgākais, protams, augstuma ziņā, jo ūdens strūkla, kas krīt pāri dolomīta kraujai, ir niecīga un vasarā pat vispār izsīkst. Tas vienkārši izskaidrojams – pagājušā gadsimta 70. gados meliorācijas darbu laikā mākslīgi izveidotais grāvis ir tikai nedaudzus kilometrus garš. Tad vairāk iznāk priecāties par daudzkrāsainajiem iežu slāņiem, kas ir augstākā daļa no apmēram 1200 km garās Baltijas klints kembrija un ordovika laikmeta nogulumiem, sākas Ēlandes salā Zviedrijā un beidzas pie Ladogas ezera Krievijā.
Toties ziemā, īpaši, kad iestājas sals un vējš iegriežas no ziemeļiem, pūzdams ūdens šļakatas pret klinti, Valastes krasta krauja un tuvāko koku zari apaug ar neskaitāmām lāstekām un ledus skarām. Lejā līdz jūrai, no kurienes vislabāk apskatīt ūdenskritumu, ved vītņu kāpnes.
Lahemā nacionālais parks
Braucot no Tallinas Narvas virzienā, pēc apmēram 70 km sākas neparastu ainavu apvidus, kurā izveidots Lahemā dabas parks (1971), pirmais nacionālais parks Baltijā. Tulkojumā no igauņu valodas Lahemā nozīmē Līču zeme, jo te slēpjas savdabīga pasaule ar maziem līcīšiem, piekrastes zvejniekciemiem, muižām, seniem pilskalniem un kapulaukiem, purviem, kur aug reti sastopami augi un redzēti pat brūnie lāči, un milzīgiem akmeņiem. Lielākais starp tiem ir 7,5 m augstais Jāni-Tomi dižakmens, kura apkaimē aug priedes ar trim un vairāk stumbriem, piešķirot apkaimei mistisku gaisotni.
Viens no skaistākajiem apskates objektiem parkā ir Nommeveski kanjons un Valgejogi jeb Baltā upe – īstā vieta pārgājieniem un dabas vērošanai. Īpatnējs ir Huntkivi (Vilkakmens) netālu no Palmses muižas, kas agrākos laikos izmantots kā verstu stabs. Teika stāsta – tas esot raganas darbs, kas garām vestu līgavu pārvērtusi par vilkam līdzīgu akmeni, jo tā ceļā uz baznīcu vēlējusies tapt par meža zvēru, nevis nemīlama vīra sievu. Savukārt Kesmu pussalas Palgenemmes ragā atrodas augsts akmeņu krāvums, ko gadu gadiem veidojuši jūrnieki, sekojot ticējumam, ka te nolikts akmens tā nesējam nākotnē sniegs lielu laimi. Pēc nostāstiem pirmais šeit sava likteņa akmeni esot nolicis Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (1594 – 1632) pateicībā Dievam par glābiņu stiprajā vētrā, kas valdnieku piemeklējusi Lahemā piekrastē.
Kesmu zvejniekciema rāmais gars
Lai nu kā, Kesmu ciemā var izsekot līdzi daudzu laimes akmeņu licēju likteņiem, jo 1804. gadā dibinātajā jūrskolā, kas bijusi pirmā šāda mācību iestāde Igaunijā un darbojusies līdz pat 20. gs. 30. gadiem, ierīkots zvejniecības un jūrniecības muzejs. Līdztekus jūrskolas darbībai te būvēti arī kuģi. Turpat netālu arī senā jūrnieku kapsēta ar īpatnējiem kapa pieminekļiem un čuguna krustiem.
Kesmu ir viens no valdzinošākajiem zvejniekciemiem Somu līča piekrastē tāda paša nosaukuma pussalas malā, kas ceļotājus piesaista ar rāmo dzīves ritmu un skaistām dabas ainavām. Tam cauri paralēli jūrai ved tikai viena liela iela, ko ik pa laikam pārtrauc šķērsielas. Šo miera ostu par vasaras mājvietu izvēlējušies daudzi Igaunijas radošie ļaudis. Starp izcilākajiem novadniekiem minams pasaulslavenais komponists Arvo Perts, kurš jaunībā te pavadījis daudzas vasaras un smēlies iedvesmu ne vienam vien opusam.
Vesu kūrorts
Savukārt netālais Vesu ciems pamazām pārvēršas par modernu kūrortu, jo te līča akmeņaino krastmalu nomainījusi balto smilšu pludmale. To iecienījuši daudzi turīgi igauņi, kas te sabūvējuši savas vasaras mājas. Vesu centrā netrūkst daudzstāvu viesnīcu un kafejnīcu, līdz ar to dzīves ritms straujāks, un pēc dabas baudīšanas Kesmu var atgriezties ierastajā ikdienā. Tomēr Vesu apskatāma arī izsmalcināta koka arhitektūra – mājas ar krāsainām vitrāžām un logu mežģīnēm gandrīz kā mūsu Jūrmalā. Vakarējot kādā omulīgā restorāniņā, noteikti jānobauda pēc senām zvejnieku tradīcijām gatavota igauņu kafija, kurai pieliets liķiera “Vana Tallinn” vai cita grādīga dzēriena malciņš, un pīrāgs, kas cepts no vietējām meža ogām.
Igaunijas galējais ziemeļu punkts
Lai spriestu par Lahemā dabas parka iedzīvotāju dzīvi, jādodas uz Perispejas pussalu un industriālo mazpilsētu Loksu, kas izveidojusies 19. gs. nogalē, pateicoties tās tuvumā esošajai ķieģeļu ražotnei, kuras produkcija bijusi izslavēta ar labo kvalitāti, tādēļ Loksas ķieģeļi vesti pat uz Tallinu, Helsinkiem un Sanktpēterburgu. Vēlāk pilsētas dzīves ritmu lielā mērā ietekmējusi kuģbūves un kuģu remonta rūpnīcas darbība, bet padomju laikos arī Igaunijas un Somijas jūras robežas sargātāju klātbūtne. Pēc militāristu aiziešanas Loksu piemeklējusi krīze, jo daudzas ēkas palikušas bez saimniekiem, taču tagad viss mainījies uz labo pusi. Lai kādi bijuši laiki, zivis Perispejas pussalas zvejnieku mājās bijušas vienmēr, arī tad, kad daudzu citu produktu trūcis, tāpēc izdomātas visdažādākās zivju pagatavošanas receptes. Loksas krodziņos iespējams nogaršot gan par Ziemeļigaunijas nacionālo ēdienu atzīto siļķi ar kartupeļiem, gan ļoti iecienīto grilēto buti.
Perispejas pussalas ziemeļos atrodas Igaunijas galējais ziemeļu punkts Purekkari zemesrags, kas iesniedzas jūrā apmēram pusotra kilometra garumā. Tā galā ir neliela saliņa, uz kuru var aizbrist, bet sausām kājām nonākt vien tad, kad jūra pamatīgi atkāpusies – kā šoruden. Te nu atkal meklējams miers, kāpelējot pa pelēkajiem akmeņiem, klausoties nemierīgās jūras un priežu šalkoņā, kas ir Līču zemes īstenā pievilcība.
