Kultūra
Literatūra

Igauniski latviskās dzejas performances0


Contra. “Tik grūti ir būt latvietim” No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš. “Pētergailis”, 2019.
Contra. “Tik grūti ir būt latvietim” No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš. “Pētergailis”, 2019.
Contra. “Tik grūti ir būt latvietim” No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš. “Pētergailis”, 2019.

Contras krājuma ievadam (īst. v. Margus Konnula, 1974) atdzejotājs Guntars Godiņš devis nosaukumu “Kurš gan nezina Contru”, un taisnība jau vien ir, jo Contras vārds latviešu kultūrtelpā beidzamajā laikā izskanējis pietiekami spilgti.

Pati esmu bijusi lieciniece vienai no Contras aktivitātēm, proti, 2018. gadā norisinājās Latviešu valodas aģentūras kārtējo reizi rīkotais konkurss “Kļūdies tā, lai citiem prieks”, kurā Contra pieaugušo dalībnieku grupā bija iesniedzis trīs darbus – vizuālā attēla saspēli ar tekstu, un par vienu no tiem žūrijas vērtējumā ieguva pirmo vietu. Šobrīd šis teksts iekļauts arī krājumā: “kur viņš dabūja tādu skaistu uzvalku? / Valmieras stacijā / prasīja / lūdzu uz Valku” (100. lpp.).

Jā – tik tiešām šo precīzo un vienlaikus komisko vārdu saspēli Contra latviski veidojis pats, un varam teikt, ka latviešu dzejnieku pulkā pieteicies dzejnieks, kura personības metamorfozes ietiecas gan baltu, gan somugru identitātē.

Krājuma diptihs

Par krājuma diptihu var runāt gan dzejnieka un tulkotāja, gan dzejnieka un mākslinieka, gan divu valodu kontekstā. Proti, Guntars Godiņš, šķiet, atdzejojis ar azartisku prieku, jo latviskotie teksti dzirksteļot dzirksteļo, un varam baudīt Contras dzejas virtuozitāti, kā to raksturojis atdzejotājs.

Vizuālo krājuma noformējumu veidojusi Elīna Brasliņa, un atkal jāteic – precīzais un azartiski rotaļīgais ilustratīvais materiāls papildina tekstu, vēl vairāk – ar vilkmes spēku ievelk lasītāju Contras ironijas, absurda, paradoksu un sociāli asu atklāsmju pasaulē.

Precīzi un azartiski līdzās pastāv igauņu un latviešu valoda.

Grāmatas kompozīciju veido divas daļas: pirmajā – “Dzejoļi no igauņu mēles” – ievietota Contras igauniski rakstītā dzeja, bet otrajā – “Dzejoļi latvju mēlē” – latviski. Uzreiz gan piebildīšu, ka tekstos latviešu valodā jūtama Contras “taustīšanās, precīzāk – sava radošā rokraksta izpausmes meklējumi latviešu mēlē, kas nereti ir kā eksperiments vai pat priecāšanās par savu meklējumu absurdajiem atradumiem. Tas izdevies mazāk veiksmīgi, taču nenoliedzami interesanti ir vērot dzejnieka mēģinājumus veidot divvalodīgu dzejoli – viena dzejoļa robežās lasāmas dzejas rindas gan igauniski, gan latviski.

Paradoksu, ironijas un absurda poētika

Contras dzejas tematikā nereti ieskanas arī abu kaimiņtautu ironiskie līdzās pastāvēšanas pretnostatījumi: “tik grūti būt latvietim tāpēc / ka igauņu rīklēs pazūd mūsu šņabis/ mums nabadziņiem paliks tikai slāpes [..]”. (144. lpp.)

Contras dzejas pamatā ir fonosemantiskais paņēmiens, citiem vārdiem, rotaļas ar vārdu skaniskajām līdzībām, kas rezultējas dažreiz pat parupjā leksikā, ironiskās absurda situācijās un paradoksos, ko var raksturot kā autora rokraksta savdabību gan viņa dzejā igauniski, piemēram: “Melnais humors”: “man ir melnā josta! / kur? / ap kaklu jozta” (82. lpp.), gan dzejoļos latviski: “kā tev ar mani / uz Valku braukt / man nav ARMANI / uzvalku daudz [..]” (101. lpp.).

Starp citu, latviešu dzejā šādas komiski absurdas vārdu spēles, precīzu dzejas instrumentāciju, ritmu, teksta ornamentalitāti, ironisko intertekstualitāti lietojuši gan Eduards Aivars kopš 20. gadsimta astoņdesmitajjiem gadiem, gan Contras vienaudzis Ronalds Briedis kopš 20., 21. gadsimtu mijas sliekšņa. Un tieši šāds ironijas, paradoksu un absurda paņēmiens atklājas kā visredzīgākā acs, atkailinot sociālās (arī politiskās) norises (dzejolis “Latvju disko” u. c.).

Lūk, divi piemēri: “sendienās bija labi un droši / izgāji no mājas / durvīm priekšā noliki slotu / parolei nevajadzēja / lielos burtus un ciparus”. (33. lpp.); dzejolis “Projekts 6.66”: “iesākumā zeme bija tukša un plika / tad Dievs uzrakstīja / struktūrfondam / lielisku lauku / attīstības projektu / kurš tika atbalstīts // sešās dienās / projekta nauda bija beigusies / tāpēc arī / zemes garoza dažās vietās ir plānāka”. (73. lpp.)

Simpātiskas ir Contras intertekstuālās un asociatīvās spēles, lietojot latviešu kultūrtēlus, piemēram: “mūsdienu vispopulārākais dzejnieks – / Aleksandrs Čats” (113. lpp.), un uzplaiksnī asociācijas ar latviešu folkloras tēliem: “dirs ātrāk lācis nāks / un ar tevi dancot sāks” (113. lpp.). Jā, dažkārt Contra ir parupjš, taču ne prasts un vulgārs.

Izlasot dzejoļus, pieķēru sevi pie vēlmes atkal un atkal atšķirt grāmatu, un nebūt nav svarīgi, kuru dzejoli vēlreiz izlasīt. Jāpiekrīt vien ir atdzejotāja Guntara Godiņa trāpīgajam Contras dzejas raksturojumam, proti: “Uz latviešu introverto dzejnieku fona spilgti izceļas viens ekstravertais – kaunis gorjačij igaunis.” (11. lpp.)

LA.lv