Latvijā
Vēsture

Igaunītis mans vīriņš, es igauņa līgaviņa. Kaimiņu radošanās ne tikai mūslaikos!0


Novadpētnieka J. K. Broces (1742 – 1823) 18. gadsimta beigās zīmētās Livonijas igauņu zemnieku kāzas. Sirojumu laiks bija pāri, bet līgavu zagšana pēc abpusējas norunas šķiet pastāvēja.
Novadpētnieka J. K. Broces (1742 – 1823) 18. gadsimta beigās zīmētās Livonijas igauņu zemnieku kāzas. Sirojumu laiks bija pāri, bet līgavu zagšana pēc abpusējas norunas šķiet pastāvēja.
Attēli no “Baltijas vēsturiski etnogrāfiskāatlanta” (1986.), Igaunijas lieteratūras muzeja, Igaunijas valsts athīva krājuma un foto no AFP/LETA

24. februārī Igaunija svin valsts svētkus – Neatkarības pasludināšanas dienu. Minētajā dienā 1918. gadā Igaunijas glābšanas komiteja Tallinā pieņēma manifestu, kurā pasludināja neatkarīgu un demokrātisku republiku. Apsveicam mūsu kaimiņus lielajos svētkos! Bet vienlaikus jāatzīst, ka Igaunijas Valsts prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa kāzas ar Latvijas Aizsardzības ministrijas darbinieci Ievu Kupci ir atgādinājušas par ļoti senu tendenci mūsu tautu starpā.

Zinātnieki noskaidrojuši, ka ģenētiski latvieši esot tuvāki igauņiem nekā lietuviešiem. Nu, ja paraugās vēsturē, nav grūti atskārst, kāpēc tā. Tas ir process gadsimtu garumā. Jau pilskalnu un virsaišu laikos uz latviešu un igauņu sentautu etniskajām robežām Vidzemē bija diezgan nemierīgi. 13. gadsimta hronists Livonijas Indriķis gluži nogurst, stāstot, kā katru gadu leti gājuši pret igauņiem un tad atkal igauņi pret letiem. Mērķis un iznākums šiem sirojumiem allaž bija viens un tas pats – izlaupīt mantu, nokaut vīrus, sievietes, bērnus un meitenes aizvest gūstā. Savstarpēji uzbrukumi turpinājās gadu gadiem. Latvijas teritorijā no tiem īpaši cieta Vidzemes piekraste, novadi ap Burtnieku ezeru. Igauņiem atmaksāja ar to pašu. Sirojums sekoja sirojumam. Piemēram, par 1208. gada ziemas sākuma Beverīnas letu karagājienu pret Sakalas igauņiem un Sakalas novada izpostīšanu Livonijas Indriķis raksta tā: “Leti otrā dienā devās atceļā, savāca visos ciemos daudz kara laupījuma un aizveda daudz jūga dzīvnieku un lopu, kā arī ļoti daudz meiteņu, ko karaspēks šajās zemēs mēdz vienīgās saudzēt.” Vispirms asinsizliešana, pēc tam – “pasaudzēja sievietes un aizveda tās sev līdzi”, neiztirzājot tālākās genofonda sajaukšanas norises, tā par igauņu un latviešu attiecībām ne vienu reizi vien vēsta viduslaiku hronists. Galu galā ne jau velti Andrejs Pumpurs leģendā par Lāčplēsi iepinis igauņu milža Kalapuiša padzīšanu no Kangaru kalniem. Taču igauņi un latvieši nebija unikāli – savstarpēja izsirošanās kaimiņu starpā gan tolaik, gan agrāk bija ierasta lieta. Meitenes un jaunas sievietes allaž bija tīkams guvums. Tās ir dainās pieminētās “kara meitas”, kuras varēja izmantot gan par blakussievām, gan smagākajiem sadzīves darbiem – malšanai, velēšanai, apģērbu gatavošanai. Ko nu par Baltiju, pat Skandināvijā karos iegūtās sievietes verdzenes bija karotāja saimniecības atribūts līdz pat 14. gadsimta sākumam. Šīm sievietēm dzimušie bērni neskaitījās pilnvērtīgi mantinieki, taču, šķiet, arī ne vairs gluži vergi. Augstdzimušās skaistules gan bija cita lieta, ar tām varēja pat saradoties vai izmantot kā “politisku preci” izpirkuma iegūšanai.

Jāpiezīmē, ka ģimenes un goda jūtu uzturētā nepieciešamība atriebt, atbrīvot verdzībā jeb drellībā aizvestās sievas un bērnus bija viens no regulāro sirojumu dzinējspēkiem.

Vēlākos gadsimtos Livonijas pamattautu vidū par normālu parādību tika uzskatīta līgavu zagšana. Cik reižu tas notika pēc iepriekšējas norunas, cik reižu bez, uz to grūti atbildēt. Toties vēsturnieku rakstos atrodamas atsauces uz Livonijas ordeņmestra Valtera fon Pletenberga 1507. gada zemnieku noteikumiem, kuri bijuši spēkā arī turpmākajās desmitgadēs un kuros noteikts, ka laupīt meitas bez viņas radu, draugu un pašas meitas pašas piekrišanas ir aizliegts. 1514. gada Valmieras landtāgs noteica, ka par meitenes aizvešanu no sveša kunga novada bez viņas vecāku ziņas draud nāvessods.

Bet, kā liecina tautasdziesmu aicinājums “Vidzemes māmuliņām” sargāt savas zeltenītes no “rēveliešiem”, kuru kumeliņi “zviegtin zviedz”, igauņi jau latviešu meitas allaž acīs paturējuši.

“Ikun runa latvisk”

Līdz ar zemnieku brīvlaišanu Igaunijā un Vidzemē 19. gadsimtā jauktās latviešu igauņu laulības, īpaši robežapgabalos, kļuva par pavisam ierastu lietu. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kamēr nebija valstu robežu, iepazīšanos veicināja arī itin plaša staigāšana pa zaļumballēm. Turklāt Latvijā bija igauņu kolonijas: pie Alūksnes, Ludzas, savukārt Igaunijā – latviešu, no kurām lielākā un slavenākā bija Lauri (kopš 1945. gada tā kopā ar Petseriem ir Krievijas teritorija). Kāds gan brīnums, ja igauņi tur precēja latvietes un latvieši – igaunietes. Veclaicenes, Bejas, Alūksnes, Ziemera, Mārkalnes, Valkas, Pededzes, Omuļu, Ipiķu un Ainažu pagastos etniskais sastāvs bija ar diezgan ievērojamu igauņu devu, savukārt Lauru kolonijā 30. gados mita ap 2000 latviešu, kas vēlāk pārceļoja vai pamazām “izkusa” igauņu vidū. Tajā pašā laikā Alūksnē un tās apkaimē bija fiksēts, ka latviešiem jauktās laulības visbiežāk notiekot ar igaunietēm. Laikabiedru atmiņās teikts, ka 19. gadsimtā Veru apriņķī daudzi iedzīvotāji runājuši abās valodās. Tas pats bija vērojams piejūrā no Ainažiem līdz Pērnavai. Kā to savā stāstā “Rūte” 1927. gadā piemin Pērnavas apriņķa Oresu pagastā dzimušais literāts Rihards Bērziņš-Valdess (1888 – 1942): “Igauņi un latvji vispār satika draudzīgi; kā vieni, tā otri runāja abās valodās, savādā jūrmalnieku jūrnieku izloksnē, kurā iejauca arī vārdus no dažādām svešām valodām, skatoties pēc tā, cik kura valoda atstājusi iespaidu uz jūrnieku tehnisko leksikonu. Šinī apvidū gandrīz vai nebija tīru igauņu vai latvju ģimeņu: vai nu latvis bija apprecējis igaunieti, vai igaunis latvieti. Tautības jautājumu tādēļ ari nekad sevišķi nepārrunāja.” Vēsturniece Kristīne Ducmane atmiņās par bērnību Valkas apriņķa Garjuru ciemā, kuru 19. gadsimta beigās izveidoja ieceļotāji no Dienvidigaunijas, liecina: “Sākot iet skolā, nelielas grūtības drīzāk bija ar latviešu valodu. Man, piemēram, šķita, ka latviski ir, ja igauņu vārdiem pieliek latviskās galotnes.” Tas notika 20. gadsimta 50. gados. Kāds gan brīnums, ja mūsdienās Latvijā ir pilns ar igauniskiem uzvārdiem – Lepiks, Raudseps, Pīks, Kokamegi, Leinasārs un tā tālāk.

Jauktu laulību gadījumā, apciemojot radus Igaunijā, latviskā puse parasti centās runāt igauniski, kamēr igauņi, atbraucot Latvijā, – latviski. Te nu radies pamats veselai rindai latviešu anekdošu, kurās igauņi apcelti izrunas un savu latviešu valodas zināšanu pārvērtēšanas dēļ. Pat Rainim ļoti paticis joks, kā igaunis sodās par latvieti: “Ka ta ikun runa latvisk, ta vin runa kaiter ja kaiter, pet ka ta latvet runa ikunisk, ta vin runa kā tūk!” Cits joks no tās pašas kaimiņu sērijas: latvietis aiziet ciemos pie igauņa, un namatēvs, jau krietni iesilis, ēdamo un dzeramo uz galda likdams, teic: “Cer, mīļš nāburg; un ēt – es ir cers tef priekš, un, kad tu pūs pāēts, es ēdīs tef no pakaļš.” Un vēl pirms Pirmā pasaules kara latvieši spurdza un ķiķināja, kad tika stāstīts stāsts par Pēterburgā strādājošu latvieti un igauni. Pēdējo latvietis palūdzis, lai tas iebrauc pie vecākiem un tos pasveicina. Igaunis ierodas un skaidro: “Ar jūs tēļ es strātāj’ kop’ iekš vien’ trauks vabriks — jūs tēļš arfien pij mans lapaks trauks un tarbs piedirs…” Nav gan dzirdēts, ka igauņiem būtu kas ekvivalents, ja neskaita parunu, ka “Dievs ir latvietis” (lieto, ja ārā līst un ir slikts laiks), un nopietnā balsī izteiktu piedāvājumu novilkt apavu un parādīt, vai tiešām latviešiem esot seši kāju pirksti… Citādi igauņi mēdz uz latviešu zobgalībām atbildēt filozofiskā mierā: “Latvietis ir kā brālēns – dīvains, bet mīļš, un radus jau neizvēlas.”

Tās pašas tautasdziesmas liecina, ka valodu jautājums jaunajam pārim varēja būt aktuāls un latviešu meita, kas “kurrādi nemācēja”, nelabprāt gribēja iziet pie igauņu puiša. Pat ja valodas zināšanas bija, varēja celties strīdi, kas būs bērns, jo savu patību katrs vēlējās saglabāt. Īpaši šī problēma mēdza parādīties kopējā likteņa satuvināto latviešu un igauņu trimdinieku laulībās pēc Otrā pasaules kara Rietumos.

Galerijas nosaukums


Laulības “aprindās”

Igaunijas vēsturē var atrast virkni ievērojamu personību, kuru mātes vai “otrās puses” bija latvietes. Rakstniekam, izglītības un ārlietu ministram vairākās Igaunijas valdībās Jānam Latikam (1878 – 1967) māte bija Alise Agnese Hasmane, nākusi no Valkas pagasta. Laikā no 1928. līdz 1931. gadam Latiks pildīja Igaunijas ārlietu ministra pienākumus, vēlāk bija sūtnis Lietuvā. Ministrs, latvietes dēls, labprāt runāja latviešu valodā, apmeklējot vizītēs Latviju. Vēlāk trimdā Zviedrijā Latiks uzturēja ciešas saites ar latviešu trimdiniekiem, tostarp bijušajiem diplomātiem, un, uzstājoties latviešu pasākumos, allaž runāja latviešu valodā. Savukārt ilggadīgā Igaunijas aizsargu priekšnieka Johannesa Oresmā (1890 – 1943), kurš līdz 1935. gada jūlijam dzīvoja ar uzvārdu Roska, dzīvesbiedre bija Valkas apkaimes latviete Alma Minna, dzimusi Brauna. Oresmā apcietināja tūdaļ pēc padomju okupācijas sākuma un 1943. gadā Vjatlagā nošāva. Viņa sieva, kā runā, izdarīja pašnāvību cietumā.

Ja par pretējo procesu, kad latvieši apņēma igaunietes, jāpiemin Meņģeles pagastā amatnieka ģimenē dzimušais latviešu literāts Sudrabu Edžus, īstajā vārdā Eduards Zilbers – viņa māte bijusi igauniete. Arī pirms Otrā pasaules kara ļoti populārā igauņu rakstnieka ar absolūti neigaunisko vārdu Augusts Gailītis (1891 – 1960) tēvs bija igauņos, Sangastes muižas novadā, ieprecējies Ziemeļvidzemes latvietis. Ģimenē ikdienā pārsvarā runāts latviešu valodā, taču visi mājinieki tāpat brīvi pārvaldījuši igauņu mēli. Pirmo pasaules karu Gailītis pavadīja Tallinā, kļuva par Igaunijas pilsoni, darbojās žurnālistikā un vēlāk bija Igaunijas sūtniecības Rīgā preses atašejs. Savu latvietību viņš neaizmirsa – tulkoja latviešu daiļliteratūru igauniski un igauņu rakstnieku darbus latviski.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad Baltijas pilsoniskajās aprindās par labo toni uzskatīja izteikšanos vāciski, latviešu un igauņu “aprindu” pārstāvji pēc laulībām ģimenē nereti pārgāja uz vācu valodu. Tā tas notika, piemēram, pirmās igauņu dzejnieces, patriotisma un Igaunijas dabas mīlestības apjūsmotājas Lidijas Koidulas (1843 – 1886) un Tartu universitātes medicīnas studenta, pārvācotā latvieša Eduarda Mihelsona kopdzīvē. Lidija Eduardam jāvārdu teica 30 gadu vecumā. Mihelsons bija viņas ilggadīgs pielūdzējs, tomēr abu savienība daudziem šķita pārsteigums. Literatūrzinātnieki uzskata, ka “igauņu Aspazijai” šī laulība izvērtusies nelaimīga un traģiska. Mihelsons kļuva par kara ārstu Krievijas kara flotes bāzē Kronštatē un sievu ņēma līdzi. Lidijas liriskajai dvēselei kazarmu un cietokšņa raupjā vide nebija tā labākā. Viņa ieslīga depresijā, ilgojās pēc dzimtenes un sapratni savām izjūtām no vīra puses tā arī nesastapa. Neko nelīdzēja divu meitu piedzimšana un samērā biežā ciemošanās Igaunijā. Dzejniece nomira ar krūts vēzi.

No pazīstamākajām personībām vēl būtu minams Rīgā dzimušais igauņu trimdas dzejnieks, literatūrkritiķis un vēsturnieks Ivars Vidriks Ivasks (1927 – 1992). Viņa tēvs bija igaunis Vidriks Ivasks, bet māte latviete Ilze Gūtere. Ģimenē iekšējā saziņas valoda bijusi vācu, taču nākamais dzejnieks tikpat labi pārzināja igauņu un latviešu mēli, kamdēļ vēlāk trimdā Rietumos viņu uzskatīja par piederīgu “baltiešu” kultūrtelpai. Ne velti 1949. gadā Ivars Ivasks Vācijā apņēma par sievu Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa meitu Astrīdi, plašāk pazīstamu kā dzejnieci Astrīdi Ivasku (1926 – 2015). Abi lielu dzīves daļu pavadīja ASV.

Igaunis stabils, latvietis mainīgs

Igauņu skaits Latvijā, gluži tāpat kā latviešu Igaunijā, 20. gadsimta gaitā ir ievērojami sarucis. 1925. gadā Latvijā bija 7893 igauņi, kamēr latviešu skaits Igaunijā pēc 1922. gada statistiskas – 1966. Salīdzinājumam ar 2011. gadu šī attiecība ir vairs tikai 2007 Latvijas igauņi pret 1900 Igaunijas latviešiem. Vēl mazliet statistikas: no 24 Rīgā 1930. gadā pie vīra izgājušajām igaunietēm 16 izvēlējās latviešus. 1933. gadā no visām 16 000 Latvijā noslēgtajām laulībām 60 notika starp latviešu un igauņu tautības ļaudīm. Jāpieņem, ka tāpat Igaunijā situācija varētu būt līdzīga, jo cita zemē tīkamu tautieti tomēr grūtāk atrast. Pirmskara Latvijā bija ievērots, ka, stājoties jauktā laulībā, latvietes priekšroku vispirms devušas vāciešiem, krieviem, poļiem, lietuviešiem, un tikai tad nāca igauņi. Kas attiecās uz latvju vīriem, tad tur aina bija apmēram tāda pati. “Latvijas Ārstu Žurnāla” 1938. gada jūlija numurā publicētajā asistenta J. Āboliņa pētījumā par dzemdētājām LU dzemdniecības klīnikā bija norādīts: “Cittautībnieces visā visumā, sevišķi vācietes, biežāk jaunākas par vīru nekā latvietes. Latvietes, precēdamās ar cittautībniekiem, biežāk apprec vecāku cittautieti nekā latvieti, izņemot krievus un igauņus. Latvietis, precēdams cittautieti, apprec biežāk to jaunāku nekā latvieti.” Āboliņš toreiz izrēķināja, ka latvietes apprec vidēji 30 gadu vecus igauņus.

Latvieši un igauņi pēc savas kultūras, ticības, arī temperamenta un saimnieciskā stāvokļa tomēr ļoti līdzinājās un joprojām līdzinās viens otram, tādēļ vietā uzdot klasisko jautājumu: “Ko viņa viņā atradusi?” Tas nu paliek katras personas ziņā, bet varbūt atbilde meklējama vācbaltieša Ernsta fon Menzenkampfa vērojumos 1943. gadā okupētajā Rīgā iznākušajā grāmatā “Menschen und Schicksale aus dem alten Livland” (“Senās Vidzemes cilvēki un likteņi”): “Igaunis ir ievērojami smagnējāks, pastāvīgāks un konservatīvāks nekā ļoti kustīgais, piemēroties spējīgais latvietis. Tāpat arī latviešu inteliģence ir vairāk atraisījusies, kustīgāka un grozīgāka, kamēr igaunis dzīves jautājumiem pieiet ar lēnu pamatīgumu.

Viņš ir brīnumcieši saaudzis ar zemi un sevišķi liels dzīvnieku draugs. Abas tautas ir uzcītīgas un centīgas, tomēr latviešiem dziņa izglītoties caurmērā stiprāk attīstījusies. Viņš vieglāk šķiras no zemes un ātri tver visu jauno, moderno. Viņš cenšas pēc ierēdņa karjeras, arī pēc ārējās elegances un greznības, kamēr igaunis cieši turas pie tēvutēvu ierašām, pieķeras zemei un maz liekas zinis par ārišķībām. Latvietis pēc savas dabas ir grozīgs un diplomātisks, viņa ziemeļu kaimiņš turpretī skarbāks, bez smiņķa. Igauņa uzstāšanās ir pašapzinīgāka un drošāka, latvieša daudz lokanāka un konvencionālāka. Savas pašapziņas un sava ļoti nosvērtā domāšanas veida dēļ igaunim nav personīgi kāpinātas nozīmības vajadzības, kamēr latvietis katrā saskarsmē ir godkārīgs, kādēļ arī jūtīgs, un viņā viegli mostas neuzticība.”

Savukārt Igaunijas laikraksta “Vaba Maa” korespondents pēc Latvijas apciemojuma 1937. gadā aizbrauca ar drusku citām atziņām: “Latviešu zemnieks ir tāds pats kā mūsējais vai otrādi. Tikai citāda valoda. Tāda pati līdzība valda apģērbā. Lai tie būtu lauku vīri un sievas vai saimnieku meitas un dēli šinī vai viņā robežas pusē. Salīdzinot galvaspilsētas, gan redzam, ka Tallinā lepnam apģērbam piegriež lielāku vērību nekā Rīgā. No tā it kā varētu spriest, ka igauņu vīram tā sieva maksā dārgāk nekā latvietim. Igauņiem esot no krieviem mantots paradums: stiprus dzērienus pasūtīt lieliem mēriem: šņabi karafēm, alu vairākas pudeles uzreiz, vīnu un konjaku pilnām pudelēm. Tad, protams, drīz piedzeroties un izdarot šo un to tādu, kas neklājas. Rīgā tā patlaban nav. Tur cilvēki pasūta dzērienus pa mazai glāzītei un paliek pieklājības robežās. Katrā ziņā šāda paraša simpātiskāka.”

LA.lv