Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
19. janvāris, 2012
Drukāt

Igauņu ģimenes kopības spēks

“Latvijas šlāgeraptaujas” rudens posma noslēgumā vislielāko balsotāju atzinību izpelnījās Igauņu ģimenes dziedātā “Kādā lietainā dienā”. Lai arī ģimenes galva Gunārs Igaunis pašlaik pilda tautas kalpa misiju valdības gaiteņos, bet Igauņu trīs meitas seko katra savam aicinājumam, ģimenes kopāmuzicēšanas prieks nemazinās. Igauņi sola – mēs vēl dzirdēsim par viņiem!

 

“Laika kļuvis mazāk, bet muzikālā darbība nav apstājusies,” apstiprina Gunārs. Deputāta pienākumu dēļ gan nācies atstāt divus gadu desmitus vadītās Rēzeknes kapelas “Dziga” vadītāja amatu, bet Gaigalavā iekoptais seno mūzikas instrumentu muzejs un darbnīca uz laiku nodoti sievas Rasmas – mūzikas skolotājas un folkloras vācējas – prasmīgajā pārraudzībā. “Pašlaik izmantoju iestrādes, ja jāuzraksta skaņdarbs vai aranžējums kādam deju kolektīvam. Esmu iemanījies sevi organizēt, par pasūtījuma darbiem gan jāaizmirst, šobrīd top tikai iedvesmas darbi,” pasmaida Igauņu ģimenes galva, piebilstot – arī Saeima ir sava veida skatuve, vairāku gadu desmitu skatuviskā pieredze te lieti noder. “Jāprot “savākt” sevi, iet un darīt. Protams, te ir jākļūst desmit reizes gudrākam un apķērīgākam tādās jomās, ar kurām līdz šim nav bijusi saistība. Bet es to uztveru kā misiju, un mūzika nekur nav palikusi – esmu mūzikas pedagogs un noteikti atgriezīšos savā jomā. Būs uzkrāti iespaidi, pārdomas, pavērušās daudzas jaunas sfēras, šis viss ir tikai pluss.”

Tautā pazīstamais valsis, kas nesis veiksmi šlāgeraptaujā, Igauņu ģimenē spēlēts jau sen, vairākās paaudzēs. “Bērni to izspēlējušies simtiem reižu. Kad meitas gāja mūzikas skolā, nolēmām, ka vajag spēlēt ne tikai uzdoto, bet darīt kaut ko pašiem, ģimenē. Tajā ir kaut kas vienreizējs.” Pašlaik Igauņu ģimenē katrs seko savam aicinājumam – jaunākā meita Laima studē Rēzeknes mūzikas koledžā flautas nodaļā, vidējā meita Marta studē pedagoģiju Rīgā, bet vecākā meita Liene pabeigusi etnomuzikoloģijas nodaļu Latvijas Mūzikas akadēmijā un pašlaik muzicē gan kopā ar koklētāju Laimu Jansoni, gan iesaistās citos muzikālos projektos. Tālab vēl jo lielāks ir atkaltikšanās un kopāmuzicēšanas prieks, pulcēšanas darbs gan uzticēts mammai Rasmai. “Tagad ir kļuvis vēl interesantāk, jo muzikālās ambīcijas un varēšana ir krietni augusi, par garlaicību sūdzēties nevar,” smaida Gunārs.

Joprojām Igauņu ģimene saņem aicinājumus koncertēt, Gunārs teic, ka pēc ziemas klusuma perioda kāds no aicinājumiem noteikti tikšot pieņemts, tāpat noteikti taps kāda jauna dziesma šlāgeraptaujai.

Igauņu ģimenes tēvs priecājas, ka cilvēki joprojām novērtē ģimenes dziedāto. “Domāju, tas ir mūsu ilggadējas darbošanās iznākums. Pirmos piecus gadus ar “Dzigu” braukājām, entuziasma vadīti. Deviņdesmitajos gados gājām ar savām “sudmaliņām” cauri visai Rīgai, tā bija neaprakstāma sajūta. Kopā ar Rasmu daudz spēlējam, šajos gados izspēlētas kāzas un citi godi, Latgale izbraukāta krustu šķērsu. Galu galā savu artavu devusi muzicēšana “Dziedošo ģimeņu” šovā, kur nonācām pēc bērnu vēlēšanās.”

Rasma par panākumiem aptaujā teic: “Prieks un pārsteigums reizē, sevišķi tad, ja cilvēki ar asarām acīs nāk un saka paldies. Mums muzicēšana ir viena no iespējām būt kopā. Protams, tepat vien jau visi esam, Latvija nav liela. “Šajos gados Igauņi izbraukājuši ne tikai Latviju, bet mūsu zemes vārdu nesuši aiz tās robežām.

Šovasar pabūts festivālā “Austrumu melodija” Uzbekistānā, arī Vācijā, pašlaik plānos brauciens uz Luksemburgu, kur tiks atzīmēta turienes folkloras kopas “Dzērves” pie-
cu gadu jubileja, vasarā ciemos gaida draugi Gruzijā.

Rasma teic: “Esmu ieinteresēta, lai mēs darbotos. Mirklī, kad izdodas iecerētais, gandarījums ir milzīgs!”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+