Pasaulē
Baltija

Padomju pieminekļi. Aļoša – igauņu stratēģiskā uzvara, latviešiem jau par vēlu? 16

Foto – Shutterstock

Aprīļa beigās aprit desmit gadu kopš Tallinas nemieriem, ko 2007. gadā izraisīja Igaunijas valdības lēmums aizvākt padomju armijas karavīru pieminekli no galvaspilsētas centra. Lai gan sākotnēji šis lēmums veicināja etniskās spriedzes saasināšanos, cittautiešu integrācijas jomā igauņiem izdevies spert soli tālāk nekā latviešiem.

Bronzas karavīra piemineklis, kas tautā bija iesaukts par Aļošu, savulaik Tallinā rosināja tikpat pretrunīgas emocijas kā Uzvaras piemineklis Rīgā: daudziem igauņiem tas bija padomju okupācijas simbols, savukārt vairums krievvalodīgo to uztvēra kā būtisku savas identitātes simbolu, kas atgādināja par Otrā pasaules kara upuriem. Tādēļ igauņu valdības lēmums pārvietot pieminekli uz militāro kapsētu Tallinas nomalē un pārapbedīt padomju armijas karavīru mirstīgās atliekas noveda pie plašiem krievvalodīgo protestiem un grautiņiem, ko izdevās apturēt tikai pēc lielu policijas spēku iesaistīšanas un simtiem cilvēku aizturēšanas.

Varēja beigties sliktāk

Igauņu politiķis Ivari Padars, kurš Tallinas nemieru laikā bija Igaunijas finanšu ministrs, tomēr ir pārliecināts, ka valdība toreiz pieņēmusi pareizu lēmumu. “Bronzas karavīra piemineklis bija Tallinas centrā, un radikāļu grupējumi to izmantoja dažādu politisko akciju rīkošanai. Tagad piemineklis atrodas daudz cienījamākā vietā, kur cilvēkiem ir iespēja godināt kritušo karavīru piemiņu,” stāsta Padars. Līdzīgās domās par valdības lēmuma sekām ir toreizējais Igaunijas premjers Andruss Ansips. “Mēs izdarījām to, ko vajadzēja izdarīt, un vēlākie notikumi Krimā un Ukrainas austrumos tikai apliecināja šī lēmuma pamatotību. Labāk bija laikus atrisināt problēmu, pirms tā pāraugusi par kaut ko vēl lielāku. Salīdzinājumā ar to, kas noticis Ukrainā, domāju, mums viss beidzās ļoti labi,” intervijā laikrakstam “Eesti Paevaleht” atzina Ansips. Pēc viņa domām, bronzas karavīra pārvietošana lielai daļai Igaunijas krievvalodīgo likusi saprast, ka Igaunija ir neatkarīga valsts un lēmumi tiek pieņemti Tallinā, nevis Kremlī.

Bijušā premjera viedoklim piekrīt arī Igaunijas lielākā laikraksta “Postimees” galvenais redaktors Lauri Husars: “Ja valdība toreiz nebūtu pieņēmusi lēmumu pārvietot bronzas karavīra pieminekli, vēlāk tas būtu radījis augsni vēl lielākiem konfliktiem. Tas bija pareizs lēmums, jo šis piemineklis Tallinas centrā bija konfliktu cēlonis.”

Sabiedrības segregācija

Kā uzskata rakstniece Anna Žīgure, bijusī Latvijas vēstniece Igaunijā, varbūt igauņi, tāpat kā latvieši, pat nokavēja īsto brīdi, kad risināt padomju vēstures mantojuma problēmas, jo vislabāk to būtu bijis darīt uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, kad no pilsētu centriem tika aizvākti Ļeņina pieminekļi. 2007. gada nemieri igauņiem bija kā modinātāja zvans, kas lika saprast, ka krievvalodīgo integrācija ir jautājums, ko nedrīkst atstāt novārtā. Ja nekas netiek darīts, lai stiprinātu cittautiešu lojalitāti Igaunijai, šo vakuumu savā labā labprāt izmanto Krievija, kurai krievvalodīgo kopienas, kas dzīvo bijušo padomju republiku teritorijā, kalpo kā instruments savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai. Jāņem vērā, ka Tallinas nemieri notika vēl pirms 2008. gada Gruzijas kara un 2014. gada bruņotā konflikta Ukrainā, tādēļ tolaik tikai retais apzinājās situācijas nopietnību un iespējamās sekas, pie kā varētu novest Krievijas iejaukšanās konflikta “risināšanā”.

“Toreizējie notikumi palīdzēja igauņiem labāk saprast, kā strādā Krievijas propaganda un krievu slepenie dienesti. Igaunijas varas iestādes tagad ir kļuvušas spēcīgākas, jo bija spiestas apgūt jaunus veidus, kā pretoties Krievijas spiedienam,” secina Lauri Husars. “Mēs esam centušies apzināt savas problēmas un atrast tām risinājumus. Igauņi apzinās, ka vairāk jāieklausās krievvalodīgo minoritātes viedoklī. Esam sapratuši, ka nāksies sadzīvot kopā un risināt domstarpības.”

Laura Šmideberga, kura vada Latviešu nacionālās kultūras biedrību Igaunijā, gan uzskata, ka igauņi un latvieši ir attapušies pārāk vēlu, jo par integrācijas veicināšanu bija jāsāk domāt daudz agrāk. Pēc viņas domām, Igaunijā krievvalodīgo segregācija ir pat vēl vairāk izteikta nekā Latvijā, jo igauņi ir daudz noslēgtāki un ļoti nelabprāt runā krievu valodā. Tādējādi tie krievi, kas nav iemācījušies igauņu valodu, nonāk vēl lielākā izolācijā.

Cīņa pret propagandu

Pirms pāris gadiem Igaunija nolēma izveidot īpašu sabiedriskās TV kanālu “ETV+”, kura mērķis bija uzrunāt tieši krievvalodīgo auditoriju. Taču tam nav izdevies iekarot vērā ņemamu auditoriju un izkonkurēt Kremļa propagandas kanālus. Piemēram, martā “ETV+” daļa no kopējā TV atvēlētā laika bija 0,6%, savukārt Krievijas kanāli piesaistīja krietni vairāk skatītāju: “PBK”, “RTR Planeta” un “NTV Mir” katrs ieguva ap 5% no kopējās auditorijas. “Šķiet, ka šis kanāls tika radīts pārāk vēlu, lai pārvilinātu skatītājus, kas diemžēl ir pieraduši pie Krievijas mediju izmantošanas,” secina Šmideberga.

Viņa gan nenoliedz, ka krievvalodīgo integrācijas jomā Igaunijā ir vērojamas arī pozitīvas pārmaiņas. “Bērnudārzā var redzēt, ka grupiņā no 30 bērniem kādi pieci ir krievvalodīgie, kuru vecāki pieņēmuši lēmumu sūtīt bērnu igauņu dārziņā, lai viņi ātrāk apgūtu igauņu valodu un nākotnē būtu konkurētspējīgi darba tirgū. Tiesa gan, iekļaušanās igauņu sabiedrībā ne vienmēr ir tik vienkārša: ja bērns mājās igauņu valodu vispār nav dzirdējis, tad nonākšana svešā vidē viņam ir liela trauma.”

Paaudžu maiņa

Latvijā ir pierasts, ka ikdienas situācijā, kad satiekas latvietis un krievs, saruna bieži vien risināsies krievu valodā, savukārt Igaunijā šādos gadījumos daudz biežāk tiek izmantota igauņu valoda. “Tallinas tirgū bieži var novērot, ka krievvalodīgās pārdevējas ar jums runās igauņu valodā, pat ja sarunu esat uzsācis krieviski, jo viņas vēlas pierādīt, ka prot igauņu valodu,” stāsta Šmideberga.

Eiropas Parlamenta deputāte Marju Lauristina uzskata, ka situācija krievvalodīgo integrācijas jomā pēdējos gados ir ievērojami uzlabojusies. “Jaunā krievvalodīgo paaudze ir aktīvi iesaistījusies sabiedrības dzīvē, viņu pārstāvji kļuvuši gan par parlamenta deputātiem, gan par valdības ministriem. Notiek paaudžu maiņas process.” Lauristina gan atzīst: lai stiprinātu krievvalodīgo piederību Igaunijai, nepietiek tikai ar igauņu valodas apgūšanu. “Diemžēl ir gana daudz gadījumu, kad cilvēks perfekti apguvis igauņu valodu, bet izvēlējies pieņemt Krievijas, nevis Igaunijas pilsonību.”

Igaunijas politikas eksperti spriež, ka 2007. gada Tallinas nemieriem uz igauņu un krievu attiecībām bija pat mazāka ietekme nekā 2014. gada notikumiem Ukrainā, kad Krievija pārņēma savā kontrolē Krimu un sākās karadarbība Ukrainas austrumos. “Uz ielas var biežāk redzēt cilvēkus ar Georga lentēm. Agrāk tas bija vairāk Otrā pasaules kara upuru piemiņas simbols, bet pēdējos gados to izmanto pavisam citiem mērķiem,” stāsta Ivari Padars.

Impērija ir sabrukusi

Marju Lauristina uzsver, ka krievvalodīgo kopiena nebūt nav monolīta, jo tajā sastopami ļoti dažādu uzskatu paudēji. “Manuprāt, cilvēki, kas aktīvi iestājas pret Igaunijas kā neatkarīgas valsts interesēm, ir izteiktā mazākumā. Diemžēl daudzi skatās Krievijas televīziju un īsti nesaprot, kurā valstī viņi dzīvo.”

Igaunijas krievu kopienas aktīvists Genādijs Suhovs ir pārliecināts, ka atbildība par integrācijas politikas kļūdām gulstas uz igauņu politiķu pleciem. “Bronzas karavīra pārvietošana veicināja Igaunijas sabiedrības sašķelšanu divās daļās, un desmit gadu laikā šī plaisa nav mazinājusies. Valdība tērē lielu naudu integrācijas programmām, bet nav guvusi nekādus panākumus šajā jomā. Ko nozīmē integrācija? Tas nozīmē, ka abām pusēm vajadzētu spert soli pretim, nevis ar varu uzspiest savas prasības,” uzskata Suhovs.

Latvijā daudzi ar skaudību noraugās uz igauņu apņēmību un uzskata, ka mums vajadzētu mācīties no igauņu nelokāmās stājas, piemēram, valodas jautājumā. Tāpat ik pa laikam izskan aicinājumi sekot igauņu piemēram un demontēt Uzvaras pieminekli. Anna Žīgure atzīst, ka Uzvaras piemineklis turpina sašķelt sabiedrību, bet šobrīd viņa neredz iespēju, ka tas varētu tikt pārvietots uz citu vietu. Žīgure ierosina pie Uzvaras pieminekļa izvietot skaidrojošas plāksnes vairākās valodās, lai izskaidrotu, ko simbolizē šis piemineklis un kādiem nolūkiem tas radīts. “Diemžēl daļa mūsu sabiedrības vēl nav sapratusi, ka padomju impērija ir galīgi un pilnīgi sabrukusi,” secina rakstniece.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Tallinas grautiņi

Saistītie raksti

Igaunijas galvaspilsētā nemieri sākās 2007. gada 26. aprīlī, kad varas iestādes uzsāka darbus, lai aizvāktu padomju karavīru pieminekli no Tallinas centra un pārvietotu uz militāro kapsētu pilsētas nomalē.

Šis lēmums izraisīja plašus krievvalodīgo protestus; simtiem cilvēku iesaistījās sadursmēs ar policiju, sākās automašīnu dedzināšana un veikalu izlaupīšana.

Sadursmēs tika ievainoti vairāk nekā 150 cilvēku, bet Krievijas pilsonis Dmitrijs Gaņins tika sadurts un nomira slimnīcā. Krievijas varas iestādes kritizē Igauniju, ka par Gaņina slepkavību neviens nav saukts pie atbildības.

Policija aizturēja simtiem grautiņa dalībnieku; tiesas priekšā stājās 108 cilvēki, no kuriem reāls cietumsods tika piespriests sešiem, bet lielākā daļa saņēma nosacītu sodu.

Igaunijas tiesa attaisnoja četrus galvenos aktīvistus, kas bija apsūdzēti grautiņu organizēšanā, turklāt viņiem vēl pienācās kompensācija par ilgo turēšanu apcietinājumā.

LA.lv