Igors Kasjanovs: Lauksaimniecības augšupeja un tās neizsmeltais potenciāls 5
Turpinot savu nozaru rakstu sēriju, esmu nonācis līdz lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarei, kuru vienkāršības pēc ekonomisti sauc par lauksaimniecības nozari, kas ir interesanta ar vairākiem aspektiem:
Tā ir ļoti fragmentēta. Proti, tā sevī iekļauj trīs relatīvi dažādus darbības virzienus – lauksaimniecību (01), mežsaimniecību (02) un zvejniecību (03), kas savā starpā nav pārāk cieši saistīti. No klasifikācijas viedokļa šīs trīs darbības iekļautas vienā nozarē vien tādēļ, ka tās visas ir primārās jeb resursu izlietojumu ķēdes pirmais posms. Attiecīgi šī ir viena no tām nozarēm, kuras darbība ir tik ciešā saistībā ar dabu, cik vien iespējams. Tas ir iemesls, kādēļ ekonomikas analītiķi/prognozētāji savā ziņā “nemīl” šo nozari – jo, lai prognozētu šīs nozares nākotnes izlaidi… ir jāprognozē laika apstākļi.
No vienas puses, lauksaimniecības (A) augstais īpatsvars kādas tautsaimniecības ekonomiskajā struktūrā mūsdienās liecina par to, ka šī tautsaimniecība, iespējams, nav pieskaitāma pie augsti attīstītajām. Proti, parasti lauksaimniecība (A) iekļauj sevī salīdzinoši zemas pievienotās vērtības aktivitātes (salīdzinot ar citām nozarēm). Spēcīgās un attīstītās tautsaimniecības ir attīstījušas rūpniecību, dažādus pakalpojumu veidus, tādēļ to ekonomiku struktūrās lauksaimniecības nozarei (A) parasti ir atvēlēta visai maza loma. Tomēr, neapšaubāmi, nedrīkst aizmirst, ka lauksaimniecības nozare ir tā, kas sniedz resursus sekundārajām un terciārajām nozarēm. Turklāt lauksaimniecības nozare (A) spēlē būtisku lomu darba tirgū un reģionālajā ekonomikā.
Pēdējā laikā lauksaimniecības nozare (01) papildus uzmanību ir ieguvusi divu aktuālu notikumu kontekstā. Pirmkārt, Āfrikas cūku mēra izplatība aktualizējusi jautājumu par Latvijas cūkkopības nozares perspektīvām un nozīmi kopējā tautsaimniecības attīstībā. Otrkārt, ģeopolitiskās situācijas eskalācija un Krievijas ieviestās sankcijas savā ziņā liek pārskatīt reģiona pārtikas aprites “spēles noteikumus”. Šo iemeslu dēļ ir nepieciešams saprast, kas ir lauksaimniecības nozare Latvijas gadījumā un kāda ir tās loma kopējā tautsaimniecības attīstībā.
Pilna analīze pieejama manā rakstā Latvijas Bankas ekonomiskās analīzes portālā www.makroekonomika.lv. Bet šeit iepazīstināšu ar secinājumiem.
Latvijas pieredze
Lauksaimniecības (01) nozares pievienotās vērtības īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā (IKP) pēdējos gados svārstās ap 1.6-1.8%.
Kā Latvijas lauksaimniecības nozare (A) izskatās uz pasaules un eiro zonas fona? Latvijā lauksaimniecības nozares (A) īpatsvars ir nedaudz augstāks nekā vidēji pasaulē. Tas saistāms galvenokārt ar augsto mežizstrādes īpatsvaru (03) – nevienam nav noslēpums, ka Latvija ir zeme ar bagātīgiem meža resursiem, kas attiecīgi tiek arī izmantoti. Tikmēr virknē pasaules reģionu meži klāj ievērojami mazāku platību. Savukārt, ja salīdzina ar eiro zonu, tad šī starpība ir vēl lielāka, kas gan, visticamāk, atspoguļo ekonomiskās attīstības pakāpes atšķirības.
Ja raugās uz lauksaimniecības produkcijas indeksu, tad redzams, ka lauksaimniecības produkcijas apjomi ir konstanti pieauguši, vien atsevišķos gados samazinoties. Savukārt, ja raugās pa apakšindeksiem, tad redzams, ka lauksaimniecības produkcijas izaugsmi veido straujāka augkopības produkcijas izaugsme, kamēr lopkopības produkcijas apjomi arī aug, tomēr būtiski lēnāk. Augkopības indeksa dinamikā labi redzams ražu rekordgads – 2012. gads. Tomēr, lai arī 2013. gadā sākotnēji izskanēja viedokļi, ka gads ir būtiski vājāks, raža ir bijusi laba, uz iepriekšējo gadu fona pat varētu teikt izcila. Tikmēr pirmās ziņas par 2014. gada ražu ir sliktas – laikapstākļi šogad lauksaimniekus nav lutinājuši – kailsals pavasara mēnešos, vēss un lietains jūnijs, karsts un sauss jūlijs.
Interesanti ir saprast arī nozares izlaides struktūru. Lauksaimniecības izlaides struktūrā dominē divi produkti – graudaugi (26.6%) un piens (22.4). Nākamā nosacīti lielākā grupa ir gaļa (14.9%; ietver sevī liellopu gaļu – 3.8%, cūkgaļu – 7.0%, un putnu gaļu – 4.1%). No statistikas datu bāzēm un publikācijām var izvilkt vēl virkni interesantu rādītāju, kas, manuprāt, labi raksturo lauksaimniecības nozari (01) Latvijā. Manuprāt, interesantākie:
2013. gadā valstī bija 85.9 tūkst. lauku saimniecību (gada beigās). Skaita dinamika jau ilgstoši ir lejupejoša, tā kopš 2010. gada lauku saimniecību skaits ir samazinājies par 10.9%. To nosaka vairāki faktori – gan joprojām notiekošā urbanizācija, gan saimniecību konsolidācija, gan arī kādas statistikas nianses.
Vidējā zemes kopplatība vienai lauku saimniecībai ir 31.9 hektāru (ha), t.sk. 20.7 ha lauksaimniecībā izmantojamā zeme.
No augkopības produktu bilances izriet, ka 2012. – 2013. gada sezonā saražoti/izaudzēti 1948.7 tūkst. tonnu graudu, bet papildus tam importēti 433.5 tūkst. tonnu. Tikmēr eksportēti 1405.6 tūkst. tonnu (tātad būtiski vairāk nekā importēti), bet patērēti 977.3 tūkst. tonnu, turklāt lielākā daļa – 456.5 tūkst. tonnu – patērēti lopbarībai, 332.8 tūkst. tonnu – pārtikai, 143.3 tūkst. tonnu – sēklām.
Ja raugās uz 2013. gada lopkopības bilancēm, tad secinājums ir tāds, ka tikai liellopu gaļa tika saražota tādā apjomā, lai vismaz segtu patēriņu (16.7 tūkst. tonnu saražotās gaļas apjoms; 11.2 tūkst. tonnu patērēts; ārējās tirdzniecības bilance tādējādi pozitīva), bet cūkgaļas un putnu gaļas gadījumā patēriņa apmierināšanai nāca talkā imports. Cūkgaļu saražoja 35.9 tūkst. tonnu apmērā, bet patērēja 76.5 tūkst. tonnu. Putnu gaļu saražoja 26.8 tūkst. tonnu apmērā, bet patērēja 44.4 tūkst. tonnu apmērā.
Piena un olu bilances norāda uz to, ka nozare spēj ne tikai nodrošināt ar produkciju patēriņam, bet atliek arī eksportam. 2013. gadā pēc provizoriskiem datiem tika saražots 915.1 tūkst. tonnu piena, bet patērēts 688.4 tūkst. tonnu, kā arī tika saražots 629.5 milj. gab. olu, bet patērēts 475.2 milj. gabalu.
Pēdējo četru gadu laikā konstanti ir pieaugusi lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība un 2013. gadā tā sasniedza 1868.1 tūkst. ha. Divas trešdaļas no tā ir aramzeme, bet trešdaļa – pļavas un ganības. Lielāko daļu no aramzemes aizņem graudaugu sējumi – 2013. gadā tie veidoja 583.9 tūkst. ha, no kuriem 300.0 ha ziemāji, 283.9 ha – vasarāji (protams, lielākā graudaugu kultūra – kvieši). Lopbarības-zaļbarības kultūras aizņēma 356.7 tūkst. ha, bet tehniskās kultūras (piemēram, rapsis) – 130.7 tūkst. ha.
Lauksaimniecības analīzē nozīmīgi ir arī dažāda veida ražīguma rādītāji. Proti, cik daudz produkcijas tiek saražots uz vienu vienību (lai kas arī tā būtu). Arī man personīgi šie rādītāji parasti šķiet visinteresantākie, jo ļauj analizēt, cik ļoti ir iespējams kāpināt augkopības un lopkopības ražīguma robežas, izveicīgāk saimniekojot, pielietojot jaunas metodes, kooperēšanos un, ko tur noliegt, arī ķīmiskos līdzekļus.
Faktiski visi produktivitātes rādītāji laika gaitā ir virzījušies visai izteiksmīgi augšup. Vienīgi vidējais vilnas nocirpums no vienas aitas ir palicis aptuveni tajā pašā līmenī, kāds tas ir bijis 1940. gadā.
Ja raugās uz saimniecību grupējuma pēc graudaugu ražības, 2013. gadā lielākā daļa graudaugu sējumu platības ir mazajās un vidējās saimniecībās. Saimniecības līdz 100 hektāru (ha) veidoja 35.1% no visām graudaugu sējumu platībām, saimniecības līdz 300 ha – 24.2%, bet saimniecības virs 300 ha veidoja 40.7%. Ja mazajās saimniecībās (līdz 100 ha) ražīgums bija no 20.3 līdz 30.9 centneriem uz ha, tad vidējās saimniecībās (no 100 ha līdz 300 ha) – no 31.5 līdz 33.4 centneriem uz ha, bet lielajās saimniecībās (virs 300 ha) – 39.7 centneriem uz ha.
Daļu no produktivitātes pieauguma var izskaidrot ar racionālāku saimniekošanu lielajās saimniecībās – kooperēšanos ar citām saimniecībām, labāku pieejamo lauksaimniecības tehniku, ēkām un būvēm utt. Tai pašā laikā gadu gaitā ir mazinājusies organisko mēslu lietošana, bet palielinājusies minerālmēslojuma lietošana. Vēl 2010. gadā uz vienu ha sējumu kopplatības izmantoja 3.4 tonnas organiskā mēslojuma, bet 2013. gadā – 3.1 tonnu. Savukārt minerālmēslojuma apjomi tajā pat laika periodā pieauga no 84 līdz 106 kilogramiem (kg) uz ha. Acīmredzot, pieaugot saimniecību vidējam lielumam, kāpj arī minerālmēslojuma izmantošanas intensitāte.
Spriežot pēc Centrālās statistikas pārvaldes informācijas, pesticīdu daudzums (2012. gadā) uz 1 ha ir lielāks lielajās saimniecībās. Piemēram, ziemas kviešu gadījumā pesticīdu daudzums uz 1 ha sējumu platībā līdz 20 ha ir 0.84 kg, no 20.1 līdz 100.0 ha – 0.99 kg, un tā līdz sējumu platībām virs 500.1 ha, kur uz vienu hektāru tiek lietots 2.14 kg pesticīdu, kas ir par 154% vairāk nekā mazajās saimniecībās (zem 20 ha). Līdzīga tendence novērojama arī pārējās kultūrās – vasaras kviešiem, rudziem, rapsim. Lielākais pesticīdu daudzums tiek lietots ziemas kviešu un rapša gadījumā, mazāk – vasarājos.
Latvijas lauksaimniecība uz Eiropas kartes
Interesanti paraudzīties uz to, kur Latvijas lauksaimniecība atrodas uz Eiropas kartes. Vienīgā daudzmaz salīdzināmā statistika ir graudaugu produktivitāte. Skaidrs, ka Eiropas valstu teritoriju lielums būtiski atšķiras, tāpat arī laika apstākļi un ģeoloģiskie apstākļi ir dažādi, tādēļ arī grūti raudzīties uz dalībvalstu absolūtajiem ražas lielumiem. Tomēr absolūtā graudu raža Latvijā 2013. gadā ir bijusi lielāka par Nīderlandes, Portugāles, Igaunijas, Slovēnijas, Luksemburgas un Kipras ražām. Tāpēc nozīmīgāk ir raudzīties uz ražīguma līmeņiem.
Graudaugu ražība, centneros no 1 ha, 2013. gads
Datu avots: Eurostat
Attēlā redzams graudaugu ražības līmenis, kas izteikts centneros iegūtās ražas no viena ha. Un te nu ir neliels pārsteigums – neskatoties uz to, ka ražības līmenis pēdējos 10 gados ir strauji audzis, tas joprojām ļoti būtiski atpaliek no Eiropas vidējā rādītāja.
Tieši produktivitātes līmeņa celšana, manuprāt, jāizvirza kā galvenā nozares prioritāte vidējā un ilgtermiņā. Pēdējos gados lauksaimniecības nozares rādītāji ir strauji uzlabojušies, tomēr starptautiskajos salīdzinājumos redzams, ka Latvijas lauksaimniecības sektora potenciāls nebūt nav izsmelts. Daudzās lauksaimniecības “apakšdisciplīnās” galvenās problēmas ir tās pašas – joprojām mazais saimniecību apmērs un pārāk vāja savstarpēja resursu kooperācija. Vāja infrastruktūras kooperācija noved pie augstām izmaksām un zemāka produktivitātes līmeņa. Un tieši zemais produktivitātes līmenis ir viens no galvenajiem ieročiem Eiropas birokrātu rokās tajā brīdī, kad tiek runāts par atbalstu lauksaimniecībai, t.sk. platībmaksājumiem.
No otras puses, datus nevar vērtēt viennozīmīgi. Latvija ir starp tām Eiropas Savienības (ES) valstīm, kurās visstraujāk attīstās bioloģiskās lauksaimniecības segments, kas bieži, lai arī ir ar zemākiem ražīguma līmeņiem, tomēr ar augstāku pievienoto vērtību. Spriežot pēc Eurostat datiem, Latvijā 2012. gadā organiski sertificēto saimniecību izlaides īpatsvars kopējā izlaidē bija 10.6%, kamēr ES vidēji – 5.7% (līderi šajā jomā ir Austrija, Čehija un Zviedrija).
Latvijas lauksaimniecības nākotne
Kas ar nozari notiks turpmāk? Visticamāk, turpināsies pakāpeniska lauksaimniecības nozares attīstība, pieaugot ražīguma līmeņiem. Tajā pašā laikā nozare saskaras ar virkni dažādu izaicinājumu – Āfrikas cūku mēra izplatību, ģeopolitiskās situācijas eskalāciju, nozarē strādājošo novecošanos un joprojām salīdzinoši mazajām saimniecībām. Nozarei ir pieejama virkne dažādu finansējuma avotu, tostarp ES fondu līdzekļi, tomēr ilgtermiņā nozares turpmāka izaugsme būs iespējama vien uz ražīguma līmeņa celšanas rēķina mazajās saimniecībās.
Iespējams, pāreja no mazajām uz vidējām un lielajām saimniecībām ir bijusi problemātiska vēsturisku aspektu dēļ (joprojām atmiņā kolektivizācija), tomēr pēdējos gados redzams, ka “vezums ir izkustējies” – nozarē ienākot jauniem cilvēkiem ar atbilstošo profesionālo izglītību un zināšanām, arī saimniecību lielums kļūst lielāks, notiek darba dalīšana, kā arī dalīšanās ar tehniskajiem līdzekļiem, ēkām utt.
Paralēli arvien vairāk attīstās otrs segments – bioloģiskā saimniekošana, kura, visticamāk, arī turpmākajos gados būs strauji augošs lauksaimniecības segments. Ņemot vērā to, ka produktivitātes plaisa starp Latvijas un ES valstu lauksaimniecības nozarēm vēl joprojām pastāv, visticamāk, Latvijas lauksaimniecības nozare tuvākajā desmitgadē turpinās pakāpeniski konverģēt uz ES valstu produktivitātes līmeņiem.
Autors Igors Kasjanovs ir Latvijas Bankas ekonomists.
