Juris Lorencs: Ungārijā ilgas pēc “stingrās rokas” 4
Jauni termini politiskajā vārdnīcā – “ievēlētā autokrātija” un “fīreriskā demokrātija”. Tā Eiropas medijos tiek raksturoti dažu neseno vēlēšanu rezultāti. Vispirms Krievijā, kur Vladimirs Putins ieguva 76% vēlētāju balsu. Šis rezultāts bija sagaidāms un lielu pārsteigumu neizraisīja. Bet maz bija to, kuri prognozēja tik lielus panākumus Ungārijas premjera, populista Viktora Orbāna vadītajai partiju apvienībai šīs valsts parlamenta vēlēšanās – gandrīz 49% balsu. Aiz viņiem ar 20% seko labējs, izteikti nacionāls spēks – partija “Jobbik”. Liberālās, proeiropeiskās partijas palikušas pamatīgā mazākumā, turklāt Ungārijas likumdošanas īpatnību dēļ Orbāna partijai parlamentā ir nodrošināts 134 vietas no 199. Uz šā fona Ilhama Alijeva saņemtie 86% balsu nupat notikušajās Azerbaidžānas prezidenta ārkārtas vēlēšanās jau šķiet pavisam dabiska lieta.
Ne Azerbaidžānā, ne Krievijā un vēl jo vairāk Ungārijā nav notikusi šmaukšanās, internetā nav uzdarbojušies Alijeva, Putina (nu varbūt mazliet!) vai Orbāna “troļļi”. Arī objektīvas aptaujas liecina, ka azerbaidžāņi, krievi un ungāri patlaban tā patiešām arī domā. Un te rodas jautājums – kā modernajā laikmetā, kad pieejams internets un satelītu televīzija, kur katrs ja ne praksē, tad vismaz teorijā var baudīt demokrātiju, rodas šādas ilgas pēc “autokrātijas” un “fīrerisma”? Nu labi, Krievija savā tūkstošgadīgajā vēsturē demokrātiju baudījusi labi ja gadus divdesmit. Bet Ungārija, kas jau 1956. gadā uzdrošinājās sacelties pret Maskavu? Kas pirmā no padomju bloka valstīm 1989. gadā atvēra robežu ar Austriju, tā radot bēgļu plūsmu no Austrumvācijas un paātrinot Berlīnes mūra krišanu? Tagad ungāri būvē jaunus žogus, lai pasargātu sevi no “Trešās pasaules” bēgļiem.
Viens no skaidrojumiem šai tendencei – cilvēki ir noguruši, pat apjukuši no milzīgās informācijas plūsmas, kas atrodas vien televizora pults vai datorpeles attālumā. No pasaules, kurā vairs nav saprotams, kurš teicis patiesību un kurš melojis, kurš kuram uzbrucis un kurš kuru indējis. No situācijas, kad atkal tiek runāts par jaunu “auksto” un iespējamu “karsto” Trešo pasaules karu. Ir tikai dabiski, ka šādā situācijā rodas ilgas pēc “stingrās rokas”, kas manā vietā lems un rīkosies. Un pilsoņi demokrātiskās vēlēšanās ievēl līderus, kuri vismaz no malas izskatās nedemokrātiski un autoritāri. Vienlaikus nākas konstatēt, ka mēs paši kļūstam aizvien pasīvāki, patiesībā slinki. Visā Eiropā samazinās iesaiste politiskajās partijās un nevalstiskajās organizācijās. Patukšas ir baznīcas svētdienu rītos, vienīgi lielveikali nesūdzas par pircēju trūkumu. Pastāv bažas, ka autoritāri, pret vienoto Eiropu vērsti noskaņojumi jau visai drīz varētu pieņemties spēkā arī Polijā. Bet politiskās attīstības loģika pēdējos gadu desmitos liecina – tas, kas patlaban notiek Centrālajā Eiropā, agrāk vai vēlāk atkārtosies arī Baltijas valstīs.
Nav gan arī izslēgts, ka mums ir darīšana ar daudz dziļākiem ūdeņiem, ar mūžseniem dēmoniem, kas joprojām slēpjas pašās cilvēka psihes dzīlēs. Politiskās karjeras sākumā Vācijas kanclere Angela Merkele, tagadējā “liberālās pasaules” līdere, esot turējusi sev priekšā uz rakstāmgalda vācu princeses Sofijas Frīderikes Augustes, vēlākās Krievijas ķeizarienes Katrīnas Lielās portretu. Interesanti, kāpēc Merkele tā jūsmoja par šo personu? Katrīna Lielā nebija nekāds Apgaismības gadsimta apdvests eņģelis. Viņa sarīkoja valsts apvērsumu, lika nogalināt savu vīru, caru Pēteri III, iesēdās Krievijas tronī, iekaroja Krimu, vēl vairāk nostiprināja dzimtbūšanu, krievu zemniekus pilnībā padarot par vergiem. Manuprāt, šis piemērs visai uzskatāmi liecina, ka cilvēks, politiķus ieskaitot, patiesībā ir daudz sarežģītāks par mediju uzburto pliekano tēlu. Un, kas zina, varbūt tas nemaz nav slikti.
