Ilgi gaidīts simfoniskais koncerts 2
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) jaunās sezonas pirmo koncertu piektdien, 16. septembrī, Lielajā ģildē daudzi gaidīja ar sevišķu nepacietību.
Ne velti biļetes uz jau tā labi apmeklētajiem orķestra koncertiem tika izpirktas uzreiz pēc programmas izziņošanas – Marisa Jansona vārds zināms ikkatram, kurš kaut nedaudz interesējas par akadēmisko mūziku, turklāt pasaulslavenais diriģents šoreiz piepildīja arī pats savu sen iecerēto vēlēšanos – uzstāties kopā ar Raimondu Paulu. Līdz ar to programmas pirmā daļa ar Hektora Berlioza “Fantastisko simfoniju” bija visnotaļ klasiska, turpretī otrā daļa – neakadēmiskās noskaņās, atskaņojot Džordža Gēršvina “Rapsodiju blūza stilā” un Raimonda Paula fantāziju “Teātris”. Uzreiz gan jāteic, ka Lielajā ģildē saņēmu to, ko gaidīju – ne vairāk un ne mazāk.
Hektora Berlioza “Fantastiskās simfonijas” interpretācija uzrunāja ar īpaši izkoptu un noslīpētu orķestra skanējumu un vienlīdz pārliecinošu un novatorisku diriģenta redzējumu. Tādēļ arī LNSO muzicēja tik dzīvīgi, atraisīti un lokani, precīzi atsaucoties diriģenta žestiem un viņa mākslinieciskajai koncepcijai. Orķestra koncertos jau pierasts pie nemainīgi stabila flautu, oboju, klarnešu, fagotu snieguma, taču šoreiz tikpat tīri un kolorīti skanēja arī metāla pūšaminstrumenti. Orķestra stīgu grupa Marisa Jansona vadībā arī vienlīdz krāšņi iedzīvināja gan mūzikas emocionāli siltās aprises, gan daudzšķautņaini dramatisko skarbumu. Diriģenta iecere izvietot atsevišķus orķestra mūziķus no koka pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu grupas ārpus skatuves piešķīra Lielajā ģildē dzirdamajam atskaņojumam ne tikai akustisku efektu, bet arī konkrētajā brīdī nepieciešamo emocionālo izjūtu.
Balstoties uz tik kvalitatīvu orķestra priekšnesumu, Mariss Jansons tad arī droši īstenoja savu “Fantastiskās simfonijas” lasījuma versiju, kas izcēlās ar skaidru un pārskatāmu mākslinieciskās dramaturģijas kopainu, skaņdarba romantiskajā vēstījumā atklājot īpaši individualizētas intonācijas. Ikkatra no izvērstā cikla piecām daļām pievērsa uzmanību ar kaut ko pārsteidzošu. Pirmā daļa “Sapņojums. Kaislības” – ar atskārsmi, ka patiesībā komponists pateicis jau ļoti daudz kā personiska vēl pirms “liktenīgās mīļotās” tēla sākotnējās parādīšanās. Otrā daļa “Balle” – ar iekšēji trauksmainu un izsmalcinātu izteiksmi. “Skats laukos” – ar pastorālajā idillē ietvertu liktenīgas nolemtības sajūtu. To nomainīja “Gājiena uz nāvessoda vietu” spalgā un nepielūdzamā groteska, bet fināla risinājums vēstīja, ka “Sapnī raganu sabata naktī” Marisa Jansona izpratnē no Hektora Berlioza neprātīgās mīlestības objekta pāri vairs nav palicis nekā cilvēciska.
Džordža Gēršvina “Rapsodijas blūza stilā” neskaitāmo interpretāciju vidū Raimonda Paula versija noteikti nav ne izcilākā, ne bālākā – viena no oriģinālākajām gan. Izmantojot komponista piedāvāto radošo brīvību akadēmiskās skaņumākslas un džeza saplūsmē, Pauls rapsodijas atskaņojumu viscaur piesātināja ar tieši sev raksturīgo klavieru piesitienu, emocionālajiem rakursiem un improvizāciju klātbūtni. Gēršvina opusā pianists vairāk akcentēja mūzikas ritmiski harmonisko aktivitāti un spriegumu, mazāk – melodisko plūdumu un aizrautību. Par solista, diriģenta un orķestra interpretācijas veiksmi katrā ziņā atzīstams saliedētais muzikālās dramaturģijas ritējums. Turpretī šaubīgākās vietas nošuraksta lasījumā un tembrāli dinamiskajos sabalsojumos ļāva nojaust, ka tomēr ne viss izdevies tā, kā plānots. Sekoja fantāzija “Teātris” Artūra Maskata aranžējumā, kuras priekšnesumam gan netrūka ne impulsivitātes un plastiskuma, ne arī dramatiski ekspresīvu un liriski aizkustinošu noskaņu klavieru un orķestra dialogā.
Parasti, tiklīdz koncerts beidzas, pieceļos un eju prom. Šoreiz tomēr nolēmu nogaidīt līdz pašiem pēdējiem aplausiem, domājot, vai patiešām Valsts akadēmiskais koris “Latvija” uz koncertu atsaukts tikai fantāzijas “Teātris” fināla vokalīzes dēļ. Protams, ka ne – piedevās izskanēja šādai programmai tīri labi piemērotais opuss “Dzel manī sauli”. Pēc tam viss aizgāja lejupejošā trajektorijā – dziesmu “Vernisāža” nomainīja “Circenīša Ziemassvētki”, tad sagaidīju dzērājdziesmu “Projām jāiet”, un galu galā sanāca tāpat kā vienmēr – kas notika pašās beigās, nav ne jausmas. Pirmais kritiskais secinājums līdz ar to būtu par Raimonda Paula un viņa fanu kluba apbrīnojamo prasmi pārvēst jebkura koncerta noslēgumu par šlāgerparādi. Turpretī otrais – par Marisa Jansona repertuāra vienpusību. Atklāti runājot, neviens no viņa vairs negaida latviešu klasiskās vai laikmetīgās mūzikas interpretācijas. Tomēr, ja reiz Marisam Jansonam ir tik tuva Hektora Berlioza daiļrade, tad jāatgādina, ka tieši “Fantastiskā simfonija” jau kādreiz skanēja vienā no viņa ļoti retajiem koncertiem Latvijā, līdz ar to vēl interesantāka un vēl vērtīgāka būtu bijusi iespēja šoreiz dzirdēt kādu citu Berlioza simfoniju. Kādēļ ne “Romeo un Džuljeta”, kur arī koris varētu pienācīgi izpausties? Kādēļ ne “Harolds Itālijā”, kur savukārt solopartijai varētu pieaicināt kādu izcilu altistu? Varbūt nākamreiz – ar tradicionālo piebildi, ka “Romeo un Džuljetas” vai “Sēru un triumfa simfonijas” akustiski pilnvērtīgam atskaņojumam būtu vairāk nekā vēlama jauna koncertzāle.
