Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. novembris, 2016
Drukāt

“Melānijas hronika”: Sajūta, ka liels, ilgi vilkts vezums beidzot ir kalnā! (14)

Filmas "Melānijas hronika" tapšana. "Šo filmu nevar skatīties ne datorā, ne telefonā, ir jāiet uz kinoteātri, lai izbaudītu fantastiskā operatora Ginta Bērziņa melnbalto kadru. Tādēļ arī gribam runāt gan ar jauniešiem, gan vecāko paaudzi, lai "Melānijas hronikas" apmeklējums kļūtu par ģimenes notikumu," saka Gints Grūbe. Publicitātes fotoFilmas "Melānijas hronika" tapšana. "Šo filmu nevar skatīties ne datorā, ne telefonā, ir jāiet uz kinoteātri, lai izbaudītu fantastiskā operatora Ginta Bērziņa melnbalto kadru. Tādēļ arī gribam runāt gan ar jauniešiem, gan vecāko paaudzi, lai "Melānijas hronikas" apmeklējums kļūtu par ģimenes notikumu," saka Gints Grūbe. Publicitātes foto

Šonedēļ uz ekrāniem iznākusi jaunā latviešu filma “Melānijas hronika”. Kādi ir jūsu iespaidi pēc filmas “Melānijas hronika” noskatīšanās?

Pēteris Krilovs, režisors: “Ļoti spēcīga, interesanta filma, formas ziņā ļoti neparasta. Raisa gan tiešās emocijas, kas sižetiski izriet no pašas literatūras, Melānijas Vanagas darba un dzīvesstāsta, un vēl ir kino paņēmieni, kas ir interesantākais. “Melānijas hronika” ir kā etīžu filma, kas sastāv no ļoti daudzām atsevišķām epizodēm. Kā filma filmā. Kā etīžu virkne iet kopā vienotā vēstījumā, man vēl būtu jāpārdomā. Spilgtākās ainas jeb etīdes ir tās, kur spēcīgi kontrasti, cilvēka iekšējā darbība, pretestība apstākļiem. Esmu uzaudzis ģimenē, kur ļoti daudzi pamazām atgriezušies no Sibīrijas. Pats neesmu to pieredzējis, taču zinu sibīriešu atmiņas. Mani pārsteidz, ka vienmēr atklājas divas attieksmes: vieni atceras visu pašu šausmīgāko un uzreiz sāk ar asarām, bet citi vienmēr smejas – redz, kā mēs toreiz un tajā situācijā izgrozījāmies, kā izdzīvojām, izturējām… Bērnībā neesmu redzējis lustīgākus cilvēkus par tiem, kas atgriezās no Sibīrijas, viņi bija priecīgi, ka izdzīvoja. Varbūt arī tāpēc man veiksmīgas šķiet ainas ar Melāniju stiprinošām vīzijām. Jo fiziskā izturība, spēja neiegrimt apātijā bija izsūtītajiem visnepieciešamākā. No vecmammas – viņa bija izsūtīta Krasnojarskā – stāstītā atceros, ka kāds no mājām paņemtās mantas bija salicis fabrikas “Latvijas cukurs” maisos. Dāmas izmisuma brīžos bija sašuvušas garos svārkus, kam uz dibena bija rakstīts – Latvijas cukurs… Traģikomiski. Varbūt šīs puses man filmā kaut kā pietrūkst, jo izdzīvošana jau balstās uz paradoksāliem spēkiem.”

Māris Gailis, uzņēmējs: “Esmu gandarīts, ka filmu redzēju. Izdevies mākslas darbs, lai gan pēcgarša skumīga. No manas ģimenes neviens nav izsūtīts, par tur piedzīvoto varu mēģināt spriest tikai pēc dzirdētā, bet uz mani Kairiša darbs atstāja spēcīgu iespaidu. Padomju laikā neviens par deportācijām nerunāja, bērniem nestāstīja… Arī no šī aspekta tā ir ļoti vajadzīga. Derētu to parādīt arī Krievijā.”

Sandra Krastiņa, gleznotāja: “Smaga, skumīga sajūta… Galvenās lomas tēlotāja fantastiska. Uz ekrāna it kā nedarot neko, Sabīne Timoteo izdarīja fantastiski daudz. Gandrīz vai jāraud. Filma veikusi savu misiju – dziļi aizsniegusi skatītāju emocijas… Filma ir arī atmiņā paliekošs mākslas tēls ar vairākiem ārkārtīgi krāšņiem režisoriskiem atradumiem.”

Edgars Vērpe, mākslinieks: “Visu cieņu Viesturam Kairišam par atrastu fantastiski labu aktrisi. Tas, ka šveiciete spējusi pati latviski arī ierunāt, ir lieliski! Tēma ārkārtīgi smaga, tādēļ šurp nācu, domādams, kā tā būs atklāta uz ekrāna. Kopumā pirmais iespaids ļoti spēcīgs. Un jā, mākslas darbam nav jābūt viscaur rafinētam, tas var atļauties arī naivumu kā varbūt vietumis šajā filmā, ir arī simboli, ko prasa filmas formāts. Kaut kur tikai filmas vidū vienā mirklī piefiksēju – bet tā taču ir melnbalta…”

Vaira Vīķe-Freiberga, eksprezidente: “Ceru, ka Sibīrijas stāsts, kas pasaulē jau izgājis ar Sandras Kalnietes grāmatu, arī ar šo filmu izies pa visu Eiropu. Lai kur es arī ceļotu, gandrīz vienmēr visdažādākās situācijās man nākas par šo Latvijas traģisko vēstures lappusi atgādināt. Ir ļoti svarīgi parādīt pasaulei, kas bija jāpārdzīvo Sibīrijā izsūtītajiem. Kā izdevies mākslas darbs filma skar cilvēku dvēseles. Kā jebkuru filmu no profesionālā aspekta var vērtēt dažādi, taču dziļāko patiesību tai nevar atņemt.”

Dzintra Geka, kinoproducente un režisore: “Filma mani ārkārtīgi aizkustināja, tā ir Viestura Kairiša un Sabīnes Timoteo kopdarbs, jo ar citu aktrisi droši vien būtu pavisam cita filma. Režisors parādījis visšausmīgākās Sibīrijas šķautnes, un tas ir labi. Man prieks, ka par šo mākslas darbu interesējās arī mūsu valstsvīri, man, veidojot dokumentālās filmas par Sibīrijas bērniem, līdzās cilvēku atsaucībai nācies saskarties arī ar noraidošu attieksmi. Noskatoties šo mākslas darbu, ir sajūta, ka liels, ilgi vilkts vezums beidzot ir kalnā.”

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. Esmu audzis un skolojies pēckara Latvijā. Tikai pateicoties vecākiem un sarunām ģimenes lokā, man bija CITS skatījums uz to laiku – 1941., 1945. un 1949.gada traģiskajiem notikumiem, kad tika burtiski IZNĪCINĀTA mana tauta! Paldies dievam, manos rados nav izsūtīto, kuri šīs šausmas baudīja uz savas ādas.Nevaru bez asarām acīs ne lasīt, ne skatīties darbus par šo traģēdiju. Tāpat ar mani notiek, kad saskaros ar leģionāru traģisko likteni. Manā uztverē ĻOTI SVARĪGU LOMU ŠO JAUTĀJUMU IZPRATNĒ DEVA MANI VECĀKI, KURI SARUNĀJĀS AR MUMS, BĒRNIEM, IEMĀCĪJA PAKLUSĒT UN IZDARĪT PAREIZUS SECINĀJUMUS! PALIES PAR FILMU REŽISORAM KAIRIŠAM!

  2. Noskatoties filmu rodas atzinums,ka mēs tagad dzīvojam gandrīz paradīzē.Ļoti spēcīgas emocijas filma neizraisīja,jo ir lasīts ,dzirdēts par izsūtījumu,bet pārdomas gan! Ko gan cilvēks spēj izturēt,lai izdzīvotu!
    Šo filmu neuzskatu par mākslas filmu,drīzāk par dokumentālo filmu.Paldies filmas veidotājiem.

  3. Esmu dzimis Padomju Savienībā Atbildēt

    Ko man tā “Melānija”? Manos rados neviens nekad nav bijis Padomju varas represēts. Neviens nekad! Jā, tēvs par “leģionu” dabūja novergot filtrācijas lāģerī pusotru gadu, bet – gūsteknim gūstekņa tiesa, neko nepadarīsi. Un vispār – represēti tikai tikai 3% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, bet šodien ir radīta ilūzija, ka uz Sibiriju ir bijusi izsūtīta vai visa Latvija! Un beigās – ko tad izsūtīja? Izsūtīja lauku budžus uz viņu pašu latviešu kalpu ziņojumu pamata. Bet pēc kara izsūtīja bandītu atbalstītājus – un bandīti iznīka!

  4. Filmu skatījos vienā mūsu pilsētu kultūras namā. Pirms seansa nīgri vēroju, ka zālē nav kur adatai nokrist, jo skolotājas bija atvedušas teju vai visus izglītojamos. Biju gatava, ka “sīkie’ ķiķinās un traucēs. Bet nē. Divas filmas stundas pagāja pilnīgā klusumā.!!!!!!!! Paldies skolotājām, paldies režisoram un viņa komandai. Par filmu- vārdiem nav vietas.

  5. Kārlis Brīvkalns Atbildēt

    Mazs labojums!
    Protams, 1941. gada 14. jūnijā.
    Kārlis Brīvkalns

  6. Kārlis Brīvkalns Atbildēt

    Ļoti iespaidīga filma. Visu cieņu režisoram, visiem filmas veidotājiem, visiem aktieriem. Protams, ļoti pārliecinoša savā tēlā ir Sabīne Timoteo. Vismaz trīs filmas epizodes ir unikālas.
    Vēlams šo filmu rādīt visiem Latvijas skolu skolotājiem un skolniekiem. Vislabāk to izrādīt kinoteātrī Splendid Palace, pie reizes pieminot arī kinoteātra īpašnieku Vasiliju Jemeļjanovu, kura ģimeni arī izsūtīja uz Sibiriju 1944. gada14. jūnijā.

  7. Melānijas hronika ir tiešām laba filma.

  8. Vai godīgi teikt?
    Man fonda “Sibīrijas bērni” vadītājas un režisores Dzintras Gekas dokumentālās(!!!) filmas kopš 2000.gada līdz šodienai! ar izsūtīto uz Sibīriju stāstiem atstāja daudz lielāku iespaidu, nekā šī mākslas filmas …

  9. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Neapšaubu faktu, ka, iespējams, daudzi vecāki, vecvecāki vai radinieki nestāstīja saviem bērniem par baigo gadu, izvešanām, represijām, leģionāru gaitām un sevišķi par mežabrāļiem. Iespējams, bet mani vecāki un abas grosmammas gan man pastāstīja piedzīvoto, sākot jau ar rusifikāciju X!X gadsimta beigu daļā, melnās sotņas soda ekspedīcijām pēc 1905. gada un 1. pasaules kara laikā un bēgļu gaitām abos Pasaules karos Mūsu šodienas “politkorektums” mani izbrīna un, ja runājam pavisam atklāti, kaitina un krīt uz nerviem! Biju tā audzināts, ka nepalaidu muti, bet zināju daudz.Paldies vecākiem (manu tēvu čeka ”dabeidza” 1950. gadā), ka mūsu atbrīvotāju patieso seju spēju apjēgt jau no bērna kājas. Un mani vecāki nekad ne šos laikus, ne represijas, ne savu izdzīvošanu neapzīmēja ar “fantastiski”! Šodien fantastiskas aktrises fantastiska režisora fantastiskā filmā fantastiski attēlo fantastiskus notikumus ar fantastisku pēcgaršu un to visu skatās fantastiski skatītāji fantastiskos kinoteātros. Vienīgā pelnrušķīte, kura vēl nav apguvusi šo fantastiku, ir VVF. Laikam taču fantastiska provinciāle?

    • Vai kādreiz esi salicis kopā faktus, kas apmaksāja 1917. gada apvērsumu Krievijā un kā labā šodien bez perspektīvas šodien strādājam.

    • Šodien šajā te valstī,šajā te fantatiskajā filmā šī te fantastiskā aktrise un šis te fantastiskais režisors fantastiski attēlo šos te fantastiskos notikumus ar fantastisko pēcgaršu,lai šo te visu varētu vērot šie te fantastiskie kino mīlētāji šīs te fantastiskās valsts galvaspilsētā un citās šīs te valsts fantastiskajās vietās.

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Nu lābi, lābi, varu arī šoreiz es samaksāt…

Veselības rēķini – no aizsardzības budžeta

Valdība vakar atbalstījusi 2,81 miljona eiro pārdali no Aizsardzības ministrijas (AM) budžeta, lai segtu rēķinus par Latvijas iedzīvotāju saņemto veselības aprūpi ārzemēs un segtu līdzekļu deficītu fenilketonūrijas un citu ģenētiski determinētu slimību korekcijas preparātu apmaksai. No AM budžeta programmas “Valsts aizsardzības politikas realizācija” uz Veselības ministriju tiek pārdalīti 341 018 eiro, bet no programmas “Militārpersonu pensiju fonds” tiek pārdalīti 2,36 miljoni eiro. Tā kā Veselības ministrija ir ieplānojusi rēķinu apmaksai novirzīt vēl arī citus līdzekļus, piemēram, no ietaupītajiem līdzekļiem par laboratoriskajiem izmeklējumiem, tad ar piešķirtajiem līdzekļiem no Aizsardzības ministrijas budžeta pietiekot, lai segtu šogad radušos rēķinus.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (1)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (12)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+