Guntis Ščerbinskis
Guntis Ščerbinskis
Foto – Timurs Subhankulovs

Guntis Ščerbinskis: Ilgtspējīga nabadzība, kas allaž līmenī 33

Savāktie 70 000 pensionāru paraksti, prasot pielikumu pie pensijas, lieku reizi atgādina par Eiropas visnabadzīgāko valstu klubu, kurā Latvijai līdz ar Bulgāriju un Rumāniju nemainīgi ir apkaunojošs pastāvīgās dalībvalsts statuss.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Te nu jāatzīst, ja runājam par kādu patiesi ilgtspējīgu politiku Latvijā, tad tā ir nabadzības uzturēšana. Mainās valdības un to definētās prioritātes, ģeopolitiskie stāvokļi, ekonomiskās izaugsmes tempi, bet nabadzības izplatība Latvijā, kā saka, allaž ir līmenī. Liela daļa jau ir pieradināta dzīvot ja ne gluži pusbadā, tad no rokas mutē vai no algas līdz algai, no pensijas līdz pensijai. Un ir liela neizpratne, ja Eiropā kāds cits tā nevēlas dzīvot ar savilktu jostu līdz mūža galam.
[wrapintext][/wrapintext]
Tiklīdz mūsu pensionāri izvirza kādas prasības, sabiedrībā tiek pamestas idejas par to, ka, lūk, ģimenes ar bērniem spiestas dzīvot vēl lielākā nabadzībā, tāpēc pensionāriem būtu jāapkaunas un jātur mute. Šie paši kauninātāji mēdz pamācīt, ka pašiem bērniem, nevis valstij, jārūpējas par saviem vecākiem. Sanāk, ka nabadzīgās ģimenes ar bērniem dzenamas vēl lielākā trūkumā, jo aktīvāk jāiesaistās arī vecāku un vecvecāku uzturēšanā. Daži noraksta visu vainu uz pašiem vecajiem ļaudīm, kas visu vai daļu darba mūža aizvadījuši okupācijas laikā. Tagad izrādās, ka senioriem jākaunas arī savu pensiju salīdzināt ar bēgļu pabalstu, jo tās taču esot nesalīdzināmas situācijas – kā saka, pašu zemē dzīvojot, taču pat koks un akmens palīdz.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ja skatāmies pēc tā, ko tad cilvēks savai iztikšanai var atļauties, būtībā ierindas pensionāra dzīves līmenis ir saglabājies nemainīgi neapmierinošs visus gadus kopš neatkarības atgūšanas. Pensionāru prasības, kas ik pa laikam rada troksni un dažkārt arī tiek daļēji apmierinātas, faktiski jau neko nemaina. Runa parasti ir tikai par pāris latu, pāris eiro piemešanu. Toties par kādu cenu nāk šie “uzlabojumi”! Varas mūžīgi neapgāžamais arguments ir – naudas budžetā ir tik, cik ir, nevaram atļauties dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Šiem postulātiem piekrītoši ar galvu līdzi māj mūsu plānā vidusšķira, ko pamatā veido paši politiķi, ierēdņi un labi apmaksāti valsts un pašvaldību uzņēmumu kadri. Tikai dīvainā kārtā šie paši argumenti zaudē jebkādu nozīmi, kad jāglābj privātbankas vai jāsniedz bezcerīgi valsts galvojumi, kad jāceļ megabūves vai jāfinansē plaša izrādīšanās ārpasaulei.

Protams, ar simbolisku pensijas pielikumu vien dzīves līmeni nepacelsi. Turklāt, ja šis pielikums seko kārtējam zāļu cenu kāpumam vai pieaugušajam elektrības rēķinam. Pašos pamatos jāmainās valsts politikai, lēmumus un likumus izsverot ne tikai no valsts fiskālo ieguvumu un nozaru lobiju interešu viedokļa, bet pamatīgi vērtējot to ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem vai izdevumiem. Ideāli būtu, ja mums reiz nāktu valdība, kas pieteiktu nesaudzīgu karu nabadzībai, izvirzot mērķi izraut Latviju no trūcīgāko ES brāļu saimes. Pagaidām tas diemžēl izklausās labākajā gadījumā tikai pēc priekšvēlēšanu kampaņas lozunga.

Pazīstu pensionāru pāri, kas padomju laikā cītīgi strādājuši, lai tolaik par lielu naudu izpirktu kooperatīva dzīvokli Rīgā, jo valsts dzīvokļi pamatā tika iebraucējiem. Tagad viņi nonākuši piespiedu zemes nomas maksātāju slazdā – tātad pēc būtības no jauna kādam jāmaksā par jau reiz iegādātu īpašumu. Turklāt valsts, kas atzinusi, ka šī situācija radusies kā nesaskaņota privatizācijas procesa kļūda, nebūt nesteidz cilvēkus atbrīvot no šī sloga. Tieši otrādi – tā plāno vēl kādu laiku ļaut “izspiest” nomas maksu un tikai tad par bargu naudu izpirkt savu zemes daļu. Tie ir vairākos tūkstošos eiro mērāmi izdevumi, kas sagaida gan šo pensionāru pāri, gan daudzas citas mājsaimniecības, kas nonākušas līdzīgā situācijā. Vai to var kompensēt kaut dažu eiro pielikums pie pensijas, pat, ja tas tiks panākts? Kamēr vien valsts šādus jautājumus risinās, ignorējot sociālās sekas, tikmēr nabadzība Latvijā saglabāsies ilgtspējīga.