Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. jūnijs, 2012
Drukāt

Ilka Taipale: Lielākā daļa politiķu tāpat ir dīvaini

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Ilka Taipale, Somijas psihiatrs, publicists un politiķis, ne viena vien sociālā jaunieveduma ieviesējs Somijā, nesen viesojās Latvijā, jo latviešu valodā klajā nākusi viņa sastādītā grāmata “100 vērtīgi jauninājumi Somijā”. Kopš pirmizdevuma 1997. gadā tā ir izdota angļu, zviedru, krievu, ukraiņu, japāņu un urdu valodā. 


 

– Vai jūs uzskatāt, ka sievietēm Somijā ir pārāk liela vara?

I. Taipale: – Es neteiktu, ka pārāk liela, bet liela gan. Kad mana sieva agrajos 80. gados bija sociālo lietu un veselības ministre, viņa bija septītā sieviete pēc kārtas, kura ieņēma šo augsto amatu. Politika ilgi bija sadalīta sieviešu un vīriešu sektoros. Sieviešu sfēra bija sociālās lietas, veselība un izglītības politika. Bet ar laiku situācija mainījās, jo sievietes ir pierādījušas, ka spēj pieņemt lēmumus arī tajos politiskajos jautājumos, kuri tradicionāli bijuši vīriešu pārziņā. 2003. gadā Anneli Jētēnmeki valdībā bija vienāds skaits sieviešu un vīriešu, bet 2007. gadā Mati Vanhanens izveidoja savu otro valdību ar 12 ministrēm sievietēm (60%). Ievēlēto sieviešu skaits audzis gan parlamentā, gan pašvaldībās.

Somijā ir pieņemts Vispārējās vienlīdzības likums, kurā noteikts, ka valdībā un lēmumu pieņēmēju institūcijās, arī valdēs pašvaldību un valsts uzņēmumos sievietēm jābūt vismaz 40%. Vienīgā joma, kur sievietēm nav pietiekami daudz varas, ir ekonomika – lielā industrija un tirdzniecība. Ja privātajās kompānijās būtu vairāk sieviešu, tas noteikti nestu ekonomisku labumu.

Šodien sievietes un vīrieši ģimenē ir diezgan vienlīdzīgi un nav tā, ka lielākā daļa pienākumu jāuzņemas sievietēm. Tiesa, ģimenēs ir mazāk bērnu nekā agrāk, pārsvarā divi, apmēram 12% cilvēku ir nabadzīgi, bet viņi nav tik nabadzīgi, kā to izprot Mozambikā un pat Latvijā. Ja valsts par šiem cilvēkiem nerūpējas, tad problēmu kļūst arvien vairāk.

– Rūpējas, dod pabalstus, un tā soli pa solim rodas viņos arvien lielāka vēlēšanās nestrādāt un dzīvot no pabalstiem.

– Vispirms cilvēkam ir jānodrošina dzīvesvieta un tikai tad var palīdzēt risināt viņa problēmas. Ja bezpajumtniekam ierāda vietu, kur dzīvot, nodrošina atbalstu, lielākā daļa spēj par mājokli rūpēties. Bezpajumtnieku dzīves apstākļu uzlabošana nav lēta, bet, ilgu laiku tos ignorējot, rodas sociālas problēmas un kriminalitāte, un galu galā naudas ieguldījums iznāk daudz lielāks. Somijā ir izveidots I – fonds, kurš risina bezpajumtnieku problēmas. Tajā ir gan Būvnieku savienība, gan Somijas vietējās varas asociācija, gan arī valsts piecu lielāko pilsētu pārstāvji, garīdznieki, Somijas Sarkanais Krusts un citas nevalstiskās organizācijas. Šis fonds iepērk vienistabas dzīvokļus un pasūta jaunu ēku celtniecību.

 

Ilgtermiņa bezpajumtnieku aprūpe dod redzamu iznākumu. Ir speciāls valsts likums, ka čigāniem vispirms ir jādod dzīvesvieta, pēc tam bērniem ir jāiet skolā un tikai tad sākam diskutēt par citām viņu problēmām.

 

Agrāk psihiatriskajās slimnīcās bija vieta 20 tūkstošiem personu. Tās samazināja līdz pieciem tūkstošiem. Slimnieki tika pārvesti uz pussagruvušām kopmītnēm vai rehabilitācijas centriem. Somijā jābūvē diennakts pakalpojumu mājas, kur atrastos vieta arī šiem cilvēkiem. Aprēķināts, ka vajadzētu uzbūvēt vismaz 2000 diennakts pakalpojumu māju garīgi slimiem un vēl tikpat māju garīgiem invalīdiem, no kuriem daļa ir nervu slimnieki un alkoholiķi. Tas jāizdara 20 gados.

– Somu žurnālists Mati Nīrainens raksta, ka somu zināšanas un radošā pieeja radījusi ievērojamus uzlabojumus – tādus kā sauna un “Nokia”, bet nekas nepārspēj pašreizējo modi doties uz Igauniju, lai “uzpildītos” ar lētu alkoholu.

– Jau 60. gados konstatējām, ka alkoholiķi mirst četreiz biežāk nekā cilvēki, kas alkoholu nelieto nemaz vai dzer veselā saprāta robežās. Jūnija pirmajā pusē saņēmām svaigāko statistiku par alkoholismu Somijā. Tā rāda, ka tas samazinās, īpaši jaunu cilvēku vidū, jo vairs nav stilīgi dzert pārāk daudz. Somija ir guvusi diezgan labas sekmes, cīnoties par veselīgu dzīvesveidu. 70. gados bija daudz satiksmes negadījumu, kas izdarīti alkohola reibumā, tagad to skaits krietni sarucis.

Jauniem cilvēkiem bija problēmas ar zobu veselību, tagad lietojam mazāk cukura, pareizi kopjam zobus un zobu veselība ir uzlabojusies. Uzlabojusies arī sirds veselība, jo mainījušies ēšanas paradumi. Pirms 20 gadiem smēķēja 50 – 60% vīriešu, tagad – nedaudz virs 20 procentiem. Cigarešu reklāma ir aizliegta labi sen. Patlaban cenšamies aizliegt dažu veidu alkoholisko dzērienu reklāmas. Viena problēma ir alkoholisms, bet otra – aptaukošanās. Tā gan nav tik nopietna kā Amerikā, tomēr skar jaunus cilvēkus. Tiesa, somi arvien brauc uz Igauniju pēc alkoholiskajiem dzērieniem. Ja tur pērk alkoholu lielā daudzumā, tad cenu atšķirība ir diezgan liela. Kad ar sievu viesojamies Rīgā, nopērkam kādu pudeli “Rīgas šampanieša” vai “Melnā balzama”, jo mēs esam vidusšķira. Bet strādnieki brauc dzert uz Igauniju.

– Ko jūs kā psihiatrs domājat par somu garīgo veselību?

 

– Somijā joprojām liela problēma ir pašnāvības. Tām ir vistiešākais sakars ar indivīda sociālo statusu. Sešdesmit procenti vīriešu, kas izdara pašnāvības, nestrādā un ir nabadzīgi. Tas nav atkarīgs no kādas garīgas slimības, bet gan no tā, kāds ir personas dzīvesveids.

 

Mums ir 70 tūkstoši cilvēku, kuri dzīvo kopā ar saviem vecajiem vecākiem vai citiem gados veciem ģimenes locekļiem. Dažādu iemeslu dēļ šie cilvēki nav nostājušies uz savām kājām, nav izveidojuši ģimeni. Kad tēvs un māte nomirst, viņi paliek vieni. Mēs patlaban cenšamies risināt šo problēmu.

– Jūs esat sekojis līdzi Baltijas valstu neatkarības atgūšanas procesam, viesojies 90. gadu sākumā Igaunijā, lai redzētu un izjustu, kā kaimiņvalsts atgūst brīvību… Strādājis Internacionālajā miera birojā un labi pazīstat daļu no tiem cilvēkiem, kurus mēs dēvējam par politiskajiem disidentiem. Latvijā daļa psihiatru uzskata, ja viņi ir spējuši nostāties pret pastāvošo padomju režīmu, ja nav spējuši pielāgoties un ievērot režīma tradīcijas un uzvedības normas, tad viņiem visiem lielākā vai mazākā mērā ir psihiski traucējumi. Ko jūs domājat par šādu spriedumu, būdams pieredzējis psihiatrs?

– Tas, ka jūsu valstī psihiatri tā vēl arvien domā, ir ļoti bīstami. Ja Latvijā tiek joprojām lietota šāda definīcija, tas nav pieņemami. Pēc jūsu psihiatru sacītā iznāk, ka man pazīstamie cilvēki Jānis Jurkāns un Dainis Īvāns arī ir ar garīgām novirzēm. Tā ir nelaime, ka psihiatri Latvijā uz šiem cilvēkiem tā raugās, turklāt turpina ārstēt cilvēkus un diagnosticēt viņu kaites. Psihiatru vidū ir nepieciešama atklāta saruna, diskusija, jāatver durvis šai tēmai. Tas ir jādara jaunajai psihiatru paaudzei. Ir jāuzaicina psihiatri, kas ir starptautiskas autoritātes. Arī parlamentam jāvērš uzmanība uz to, iespējams, jāorganizē šādas diskusijas, ja citādi nevar.

Piedalījos kādā ļoti nozīmīgā sanāksmē Nirnbergā 1997. gadā. Par to, ka garīgi slimus cilvēkus nogalināja gāzes kamerās, ir publicētas kādas 400 grāmatas, bet nebija nekādu publisku diskusiju, jo varēja būt, ka radinieki, tuvi cilvēki šajā nežēlastībā bijuši iesaistīti. Tikai vairāk nekā 50 gadus pēc kara beigām par šo jautājumu sāka runāt publiski. Ir vajadzīgs laiks, lai to visu izvērtētu.

Lennarts Meri mani bija uzaicinājis novērot referendumu Igaunijā par valsts neatkarības atjaunošanu. Viņš bija ielūdzis gan Somijas miera cīnītājus, gan māksliniekus. Toreiz apciemoju kā cietumniekus, tā garīgi slimus cilvēkus. Psihiatriskajās slimnīcās par neatkarību nobalsoja 95% cilvēku, bet kopumā valstī – 70%. Tad man jāteic: redz, tas mans pacientu kontingents ir gudrāks par garīgi veselajiem.

– Dažās Eiropas valstīs ir tāda prakse, ka, pirms cilvēku pielaiž pie augsta valsts amata, piemēram, dod ministra portfeli, reģistros tiek pārbaudīts, vai kandidātam nav kāda psihiska saslimšana, kas varētu traucēt pildīt pienākumus.

– Šāds jautājums Somijā nerodas, tāpēc ka ļaudis domā, ka lielākā daļa politiķu ir dīvaini bez visām garīgām saslimšanām. Atceros, ka bija viena deputāte, kura sirga ar paranoīdo šizofrēniju, bet tas netraucēja viņai strādāt parlamentā.

– Somija pieskaitāma pie vismazāk korumpētajām valstīm, pie jums ēnu ekonomika tikpat kā izskausta. Vai ir arī kāds, kas nemaksā nodokļus?

– Desmit procenti restorānu nemaksā nodokļus. Arī imigrantu izveidotajās picērijās ir problēmas ar nodokļu maksāšanu. Valsts rūpējas, lai cilvēki būtu ieinteresēti maksāt nodokļus.

 

Piemēram, daudzi somi ir nolīguši mājas kopēju, arī mana ģimene, un, lai viņš nesaņemtu neoficiālus maksājumus, kopējam tiek izsniegts rēķins, kur redzams, cik daudz viņam samaksāts. Tas parādās gan kopēja, gan mūsu nodokļu deklarācijā, un pēc tam mēs saņemam nodokļa atlaidi. Man tā ir 1000 eiro gadā. Pret nodokļu nemaksātājiem aktīvi nostājušās arī arodbiedrības.

 

– Kad esat nabadzīgs, jūs dalāties ar citiem, bet, kad esat bagāts, jūs nevienam neko nedodat, tāda ir sociāldemokrāta Taipales pārliecība. Man šķiet, ka nav tik traki – bagātie jau arī kādreiz padalās.

– Pirms Otrā pasaules kara Somija bija ļoti nabadzīga valsts, bet pēckara gados dzīves līmenis sāka strauji uzlaboties. Valsts atbalstīja visus cilvēkus, mēs dalījāmies ar visu, kas mums bija. Ja ienākumu atšķirības ir ļoti nelielas, cilvēkiem ir vieglāk sniegt savstarpēju palīdzību. Bagātie domā, ka nabadzīgie ļaudis nav tik gudri, un daudzās valstīs bagātākā sabiedrības daļa nespēj dalīties ar nabadzīgiem ļaudīm. Paskatieties uz ASV, viņi ir tik bagāti, bet daudziem nav nodrošināta veselības aprūpe pienācīgā līmenī.

Kaut gan Somija ir bagāta valsts, tomēr nabadzīgie un atstumtie pie mums joprojām ir klupšanas akmens, bet mēs cenšamies meklēt arvien jaunus risinājumus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+