Kultūra
Literatūra

Lai kādam ir laiks tieši tev. Ilona Sāre par bērnu grāmatām un Jāņa Baltvilka balvu0

Publicitātes foto

Jāņa Baltvilka balvas pasniegšana 24. jūlijā vienmēr ir silts notikums. Baltā porcelāna balva – vasara, laiviņa, smaržas pilna zemene. Jauna un silta grāmata, ko rokās tur pats Baltais Vilks – vērīgs un drosmīgs, aizrautīgs un jauneklīgs, jūtīgs un uzticams. Baltais siltums katrreiz pavada arī pašu pasākumu – gan rakstnieku lasījumus, kad jālasa tā, lai sanākušie bērni klausītos, gan sirsnīgo balvas pasniegšanas ceremoniju, kas parasti pārsteidz ar… nu, piemēram, sveicināšanos. Vai tiešām jāmulst, ja kāds ceremonijā bez kādām ceremonijām pienāk klāt, paskatās tev acīs, pasmaida un sveicina? Tāds silts mulsums.

Balto siltumu kopā ar bērniem un jauniešiem noteikti meklējam arī grāmatās.

Jā, sveicināšanās eksperimentā mulst gan daudzi. Kurš vairāk, kurš mazāk. Gadās, ka mulsums pavisam skarbs – kā šā gada grāmatu pirmajos teikumos: “Tās sestdienas rīts šķita gluži parasts”; “Kopš tām liktenīgām dienām”; “Es tevi ienīstu”; “Atkal nepatikšanas. Tās allaž ir tepat līdzās”; “Sveiks, nezinkātevisauc! Es zaudēšu savus zvēriņus.;

“Mūsu ārdurvis aizcirtās tā, ka nodrebēja visa māja, un pēc brīža atskanēja briesmīgs troksnis un kliedziens”;

“Jau nezin cik ilgi viņi brida pāri purviem”; “Kopā ar Ēriku starp grāmatām, dažādām lietiņām un nieciņiem mājoja Bailes”; “Tajā rītā visus pārsteidza afiša pie skolas zāles durvīm: Trīs nāves Mārtiņdienas vakarā”; “Es nāvi pazīstu jau sen, taču tagad nāve pazīst mani”; “Vai šī ir laba diena, lai mirtu?”.

Tik tieši domā arvien jaunāki cilvēki. Bērni ļoti vērīgi, tekstā “iegājuši”, klausījās Kārļa Vērdiņa “Dilles tanti”, nedaudz pasmējās, tomēr smīnīgās ironijas vietā nostājās bērnu uzdots jautājums: “Nevarēja saprast, kāpēc neviens neklausās Dilles tantes pantus, dzen viņu prom un pat ienīst. Kāpēc jāienīst?”

Pēc lasīšanas visi teica, ka vajadzīgs turpinājums. Bērni pie tā arī ķērās, un kāds puisis rakstīja turpinājumu ar nosaukumu “Dilles tante un problēma”, uzzīmējot tēlu, kam pie kājas ar masīvu ķēdi pieķēdēta milzu svaru bumba ar uzrakstu PROBLĒMA.

Vai Baltā Vilka laiviņā pietiks vietas arī bērna problēmai un neērtajai sāpei, kas gluži neizskaidrojama mājo mums līdzās? Vai pietiks vietas sapratnei, par kuru ir viegli runāt? Katrs no mums ilgojas pēc laivojuma siltā upē, cauri smaržīgām jūlija zālēm un dzeltenām lēpēm, no kurām var visu ko uzmeistarot, cauri lietum, kas mērcē, bet neizmērcē sirds siltumu.

Šā gada starptautiskās laureātes Andželas Naneti aizkustinošā grāmata “Mans vectēvs bija ķiršu koks” beidzas ar smiekliem. Toma Kreicberga “Havanas kaķu karaļa” galvenais varonis saņem vērtīgu padomu komunikācijai ar meitenēm (dzīvi, pasauli, pašam ar sevi?): “Kad beidzot būsi izslējies, kad būsi sācis pievērst citiem uzmanību, uzgriez siltumu. Parādi cilvēkiem, ka viņi tev patīk, saproti?” Kā tikt līdz šiem smiekliem, līdz smaidam, līdz sajūtai dziļi sevī, ka tevī pašā urdz prieka un laimes strauts? Grāmata var būt viens no atbalsta ceļiem – ja tai izdodas uzticēties.

Tok, tok, tok – tā skan vectēva vai mammas kultais gogelmogelis (kad mans tētis kūla, tad skanēja klok-klok-klok). Tā ir neticami ietilpīga skaņa, kas pasaka vairāk, nekā spēj vārdi. Tā nozīmē, ka kādam ir laiks tieši tev.

Ir liels, silts krēsls, kurā ierausties kopā ar lielo un silto vecomāti Teodolindu, vai sēdēt ķirsī kopā ar vecotēvu vai domām par viņu. Ierausties krēslā ar grāmatu, kas uzklausa un sarunājas par tik sāpīgiem jautājumiem, kas baidās būt skaļi izteikti. Vai arī par lietām, kas vienkārši palīdz justies labi, iegriež karuseli pozitīvo emociju un noskaņu virzienā tik spēcīgi, ka, izrādās, asaru vietā jau pasprūk smiekls, un vēl viens, un pašam par sevi vislielākais!

Gluži kā ar to Bruņinieku, kas zobu sāpes apkaroja, sacirzdams konfektes līdz cukura putekļiem, un tikai tad, kad uzzināja, cik viegli ar zobu sāpēm tiek galā zobārsts, atvainodamies konfektēm, uzcēla pieminekli lielas ledenes formā. Izrādās, bērniem šis stāsts raisa jo lielāku uzticību ilustrāciju dēļ, kas esot līdzīgas datorspēlēm.

Vai arī drusku smieklīgā Glābējcūka, kas kopā ar košām un izteiksmīgām ilustrācijām vakarā pie siltā ugunskura upmalas pagalmā, kur ne-saimnieko ne-vaļīgie vecāki, bet trīs bērni, braši tiek galā ar biedējošā matemātikas uzdevuma Ēnu.

Lielākiem jauniešiem, kam patīk melnā krāsa, siltu izaicinājumu piedāvā Melnā akmens piedzīvojumu stāsti kopā ar citādo Čūsku dīdītāju un Nolemto Ulriķi. Kaut gan senvēstures stāsti pilni ar skarbām cīņām un no mūsdienu skatpunkta negantiem likumiem, siltumu rada piederība mūsu senču ceļam.

Kuram gan nav gadījies kaut kur iesprūst kā pārdevējai Olgai savā kioskā?

Olga galu galā nokļūst pie siltās jūras un saulrietiem, laikam upe, kurā viņa iekrita ar visu kiosku, ir silta. Upe, kuras uzdevums nav sašķirot pēc dažādiem parametriem, bet nest, atbalstīt katru viņa centienos.

Tāda siltā atbalsta upe laikam ir arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu un jauniešu literatūras centram, kam savas pastāvēšanas laikā izdevies īstenot vērienīgas ieceres, lai grāmata, kurai varētu uzticēties visnotaļ aizņemtais citpaaudzes mūsdienu bērns un jaunietis, nonāktu līdz katram krēslam.

Grāmatnīcām lielākā daļa vecāku iet garām, jo daudzveidīgās, kvalitatīvās, uz laba papīra iespiestās, bagātīgi un oriģināli ilustrētās jaunās grāmatas ir dārgs prieks. Bet bibliotēkās, pateicoties Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijai un citām lasīšanas veicināšanas programmām, katram jau kuro gadu ir pieejamas labas, aizraujošas grāmatas. Izaicina arī žūrijas uzdevums – izlasīt sešas grāmatas un izteikt par tām savu viedokli. Pašapziņas siltums, ko nostiprina ikgadējā eksperta balviņa.

“Jā – es saku un noraušu dubļus no krekla. – Es esmu gatavs”; “Viss! Mēs esam atnākuši. Tālāk vairs nav kur iet”; “Un kaut kur tālumā draiskojās abas lielās – Stindzeņbailes un Jožambailes. Kā jau nedēļas nogalē mēdz gadīties”; “Es jūtu sevī riešamies tūkstoš iespēju”; “Jūtos tā, it kā putni spētu peldēt un zivis – lidot. Neiespējamais pārtop par iespējamo”; “Kas īsti uz tā akmens bija rak-stīts?” – tādi ir daži nobeiguma teikumi šā gada Baltvilka balvas pretendentu grāmatās. Iedvesmojoši!

Eseju rakstot, izmantotas grāmatas – šā gada Baltvilka balvas pretendentes – un jaunā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcija.

LA.lv