Ilonas Brūveres tango manevri 1
Filmu režisore, tulkotāja, žurnāliste un producente Ilona Brūvere noraidoši purina galvu, ja viņu dēvē par mākslinieci. Labāk – darītāja. Arī spilgtu personību un piņķerīgu dzīvesstāstu medniece ar ietrenētu aci. Radošajā laukā padarītā un uz priekšu darāmā viņai arvien tik daudz, ka pāri malām birst. Jau šodien 6. martā, kino “Splendid Palace” notiks pirmizrāde viņas ilgākā laika posmā tapušajai filmai “Tapieris” – par Latvijas izcelsmes spožo mūzikas pasaules personību, daugavpilieti un tango karali Oskaru Stroku. Tāpat kā iepriekšējo kinostāstu par skulptori Veru Muhinu (“Versija Vera”), arī jauno filmu Ilona radījusi viņas iecienītajā – dokumentālās spēles – žanrā.
Ilona Brūvere kādam var šķist aplam tieša, atklāta un mēdz skaļi pateikt to, par ko cits pieklājīgi paklusētu. Kāds teiktu – ekscentriska būtne, taču patiesībā – arī sasodīti vienkāršs un aizrautīgs darba rūķis. Ja aizdegas par lietu, viņu nav viegli apturēt. Reāliste, kuru šajā dzīvē īpaši nekas vairs nepārsteidz. Ja nu patiesi cilvēki, kurus paretam tomēr gadoties sastapt. Tad tie kā dārgums jāglabā. Ilona sauc sevi par darītāju, ne gaisa piļu cēlāju. Tiesa, labu laiku viņa bijusi tieši vārda cilvēks, pareizāk sakot, mediju cilvēks, strādājot Rīgas domes komunikāciju speciālistu kabinetos. Atzīstas, gājusi no turienes prom divreiz, šķiet, ar otro piegājienu izdevies. “Pietiek!” viņa saka un pasmīn mazliet šķību smaidiņu. “Tas nav maniem nerviem! Aizgāju no turienes. Apzināti. Cilvēki tur uzvedas tik neticami!”
Pēc aiziešanas no administrācijas gaiteņiem Ilonas radošajā laukā valda pamatīga rosība. Pēdējos divus gadus filmēta un montēta filma “Tapieris”, paralēli Ilonas vadībā top projekts “Liktens lietu muzejs”, kas no maija kādreizējās “stūra mājas” ceturtajā stāvā vienā ekspozīcijā apkopos lietas, kas bijušas ļoti svarīgas mums zināmiem cilvēkiem, turklāt katru priekšmetu pavadīs īpašs tā svarīguma – “liktenīguma” stāsts. Ilona skaita, beigās būšot apskatāmi ap 500 priekšmetu, bet liktenīgie stāsti būs lasāmi jaunā grāmatā. Pašlaik lielākie sagatavošanās darbi jau paveikti arī vasarā gaidāmajam vērienīgam projektam – Ilonas Brūveres režijā veidotai izrādei par Eiropas modes vēsturi laikā no 1930. līdz 2000. gadam. Izrāde neparastā veidā apvienos kino, teātra mākslu un modi, piedaloties aktieriem, modes māksliniekiem, grimētājiem. “Projekts prasīja milzīgu darbu, veidojam atsevišķu stāstu katram gadu desmitam, katrai personībai. Filmēšanu esam beiguši, tagad sāku domāt par nākamajiem projektiem. Kad apstiprinās – pastāstīšu.”
“Baidos apgalvot, ka tas, ko daru, ir māksla, jo par mākslu cilvēkiem mūsdienās laikam ir ļoti dīvains iespaids. Jā, man ir filmas, raksti, izrādes. Es teiktu – tas, ko daru, ir “baigais urbiens”. Ceha darbs. Vislabprātāk es, protams, sēdētu vienā darba vietā, bet, ja Dieviņš man to nav paredzējis, tad es savas ceha mašīnas manevrēju uz visām pusēm. Nez kādēļ cilvēki mēdz domāt, ka tie, kuri strādā radoši, dīki sēž, ilgi domā un vispār dara tikai to, kas ienāk prātā. Nekad mūžā neesmu varējusi atļauties darīt to, ko gribētu. Ir pasūtījums – to arī izpildu. Pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk. Ja vēl ceļā izdodas satikt patiesus, sirsnīgus cilvēkus, tā ir “nenormāla” vērtība. “Cilvēki mūsdienās bieži ir roboti. Labi, dari tad savu darbu kā robots, bet vajag tomēr saprast, ka tava dzīve rit kopā ar citiem cilvēkiem, apjaust, ka visi esam kopā šajā laikā. Man ir ļoti svarīgi, lai es varētu tā būt. Kopā. Sajust citu. Cilvēku.”
Iespējams, tieši tādēļ Ilonas Brūveres filmu varoņi allaž ir cilvēcības iemiesojumi, spilgti, neaizmirstami un pretrunīgi, reizē – arī vājību plosīti. Filma “Versija Vera” vēsta par leģendāro, bet arī mūsdienās neviennozīmīgi vērtēto padomju laika skulptori Veru Muhinu. Filma saņēmusi “Lielā Kristapa” balvu par labāko režisora un dokumentālā kino operatora darbu. Arī Ilonas Brūveres jaunākā kinodarba galvenais varonis ir spilgta, pretrunīga personība, šoreiz pagājušā gadsimta mūziķis, daugavpilietis, par Eiropas tango karali dēvētais Oskars Stroks. Talantīgs mūziķis, avantūrists un ceļotājs. Galvenajās lomās – Jakovs Rafalsons un Gints Grāvelis, bet Stroka dzīvesbiedres lomā – aktrise Marija Bērziņa.
Ilona teic, patiesībā savus portretējamos izvēloties nejauši, gadījuma “piespēlētus”, galvenais – lai ir “dzīvs” cilvēks. Viņu neinteresē dokumentāls “ķeksītis” par tobrīd kādam vajadzīgo cilvēku. “Ja nav personības, par ko stāstīt, man nav interesanti! Var jau stāstīt par kādu teicamnieku vai mājsaimnieci – bet, ja viņa reizē nebūs pavieglas uzvedības meitene, nebūs interesanti! Mani šausmīgi garlaiko arī konjunktūra, ideoloģijas bīdīšana, tā vai cita karodziņa cilāšana filmās. Izvēlos cilvēkus, kuriem ir spēcīga bagāža. Tas dod režisoram dramaturģisku iespēju strādāt, veidot stāstu. Jā, ne Muhina, ne Stroks nav latvieši. Nenoliedzu, noteikti arī latviešiem ir interesantas personības, tomēr man jādomā arī par to, ko skatīsies pasaulē, festivālos. Tas, ka mums šeit ir kāds izcils, lokāls skatuves mākslinieks – jāatzīst, tas nevienu neinteresē. Vajag saprast, kur mēs esam. Jā, Muhinas gadījumā bija Eiropas konjunktūra – vajag, lai arī pasaulē cilvēks var identificēties ar kaut ko vispārcilvēcisku. Brīdī, kad sākam šķetināt savas “prievītes problēmas”, – cilvēki pasaulē to nesaprot. Es arī negribu to saprast. Taisīt no kino nacionālo ideoloģiju – tā ir gaumes lieta, un es to nevēlos.”
Pēc viena vienīga Daigas Mazvērsītes raksta bijis skaidrs – Oskara Stroka dzīve bijusi nenormāla! “Stroks ir šī sarežģītā personība. Provēs uzrunāju Jakovu Rafalsonu, vēlāk manu ideju pārtvēra Krievu teātris (izrāde “Tango ar Stroku”). Kamēr lēni nāca mūsu filmas finansējums, viņu mūzikls jau gatavs! Nedomāju, ka visiem patiks mana versija (smejas). Tā ir par cilvēka dzīvi vispār. Tāds “gruzons” par dzīvi. Varbūt neesmu tik precīza atsevišķās tā laika dokumentālās detaļās, taču man ir svarīgs tas, kas noticis tieši ar viņu. Protams, es spēlējos – varbūt savādāk, nekā to dara vēsturnieki, kuri taču arī tikai interpretē. Protams, dokumenti ir dokumenti, uz tiem arī balstāmies. Esmu gan sazinājusies ar viņa mazmeitu šeit, Rīgā, ar mazdēlu, kurš ir Maskavā. Taču to, kāds bija vai nebija Stroks, to zināja tikai viņš pats, tāpēc es spēlējos. Gribu padarīt savādāku mūsu dokumentālo kino. Nevis arhivēt vai, piemēram, cīnīties par taisnību, bet motivēt cilvēkus. Motivēt domāt. Par sevi, par šo laiku, par tēmu, par konkrēto cilvēku. Filozofiski. Mans Stroks ir cilvēks, kurš patiesībā nedz šeit, nedz Eiropā nebija īsti gaidīts, kurš izmisīgi cīnījās par savu mūziku. Jā, arī par to, lai vispār varētu iztikt. Protams, varētu jau ar īstu spēles filmu taisīt, bet tādai trūkst laba scenārija. Uzrakstīt labu scenāriju aktierfilmai var tikai ģēnijs. Diez vai šeit pašlaik ir kāds, par kuru varētu teikt – jā, es to gribu. Pati varu uzrakstīt tikai kaut ko pseidodokumentālu – kādu eseju vai tonnām interviju. Līdz ar to jāraksta tas, ko māku.”
Neprasiet, vai esmu apmierināta ar iznākumu – pirmizrādes priekšvakarā smejas režisore. “Ar šo filmu esmu dzīvojusi četrus gadus. Zinu no galvas katru sekundi, katru mūzikas takti. Priecājos, ka iesaistījās Goran Gora, Laimis Rācenājs, un, protams, Marija ir lieliska dziedātāja. Atzīstos, ka šobrīd esmu tajā režisora darba periodā, kad atskatoties šķiet – nekas nav labi. Vērtēšu pēc tā, kā patiks cilvēkiem. Jocīgi, bet bieži patīk, manuprāt, garlaicīgākie gabali. Iemesls ir skatītāju pieradums. Cilvēki pierod, ka visam, ko viņiem rāda, jābūt garlaicīgam. Tomēr man ir žēl valsts pasūtījumu izķengāt ar vienkāršu “ceha darbu”. Gribu kaut ko labāku. Krāšņāku. Kaut ko tādu, lai cilvēkam ir ko redzēt! Esmu pieradusi, ka vienmēr būs viens pulks, kuri sapratīs, un tādi, kuri apspļaudīs. Acīmredzot es strādāju tai pirmajai mazajai čupiņai, kuri saprot.”
