Ilūkstes novada domes vadītājs Stefans Rāzna: mūsu valstī nav valstsvīru 3
“Latvijas Avīzes” pārstāvji Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis viesojās Ilūkstē pie novada domes priekšsēdētāja STEFANA RĀZNAS (LZS). Viņš trešo reizi pēc kārtas vadīs novadu, jo 1. jūnija vēlēšanās ilūkstieši dāvāja uzticību Rāznam un Zemnieku savienībai. Taču viņš jūt arī apdraudējumu.
V. Krustiņš: – Rāznas kungs, pie jums mēs esam Sēlijā, sēļu pusē. Vai sēļu identitāte iezīmējas?
S. Rāzna: – Jā. Sēļi atšķiras no apkārtējiem kā mentāli, tā vizuāli, tā ar tradīcijām, piemēram, iesakņoto vajadzību dzīvot viensētās. Sen tiecāmies, līdz beidzot izveidojām septiņu Sēlijas pašvaldību apvienību. Tas, ceļot augšā savu identitāti, līdzējot labāk kopt tradīcijas, un – lai sēļos vairāk ieklausītos. Ilūkstes novads ir “piedalīts” Latgales attīstības reģionam, bet padomes sēdēs Daugavpilī mani nereti uzlūko kā svešzemnieku, un es arī tur tā kā neomulīgi jūtos. Līdz ar to piederība mums divējāda. Garīgi vairāk uz Jelgavu skatāmies, uz savu bīskapiju, teritoriāli vairāk esam Daugavpils pusē. Arī tāpēc sadūšojāmies, lai taptu sēļu apvienība – lai justos starp savējiem. Akadēmiķis Jānis Stradiņš mūs uzmundrina, garīgo spēku dod.
– Izaugsme var būt uz kultūrvēsturiskām saknēm. Vai ilūkstieši vairāk turas pie katoļticības?
– Jā, lai gan it kā uz robežas – no Asares uz Jēkabpils pusi vairāk turas Lutera ticībā.
– Kā sēļu kopības izjūta izpaužas pašvaldību sadarbībā? Vai nākamajā Saeimā pieredzēsim sēļu frakciju?
– Diemžēl pārstāvniecība no Sēlijas Saeimā bijusi diezgan pašķidra. Viens otrs jēkabpilietis ticis ievēlēts. Jēkabpils it kā gribētu stāties Sēlijas pašvaldību apvienībā, bet sevišķi daudz Sēlijas vārds līdz šim tajās tribīnēs nav skanējis. Kopības sajūta toties izpaudās Dziesmu svētkos, kad pirmoreiz vēsturē gājām zem sava karoga. Sēlija bija izcelta, Stradiņa kungs piebiedrojās gājienā, gājām kā sava republika, kā sava valsts. Pirms lielajiem svētkiem mūsu jaunajā estrādē notika pasākums, kur sabrauca Sēlijas ļaudis: dziedātāji, dejotāji, un, manuprāt, visi ļoti labi jutāmies.
– Apvienošanās jautājums kļuvis interesants. Bijām mazā, bet patriotiskā Rugāju novadā, kur vietējie grib palikt paši par sevi. Jūs, jādomā, tāpat turaties par sevi. Bet jautājums ir par pārstāvniecību Rīgā. Politiski Rugāju vadītāja ir no LZS, jūs arī, un lielākoties novadu pašvaldībās Zemnieku savienība ir ieguvusi pārsvaru.
– Pat politiskajā spektrā daudzveidīgajā Latgales reģionā izteikti “zemnieciskas” pašvaldības ir vienpadsmit. Citur iespaids ir vēl lielāks. Tas ir indikators, ka LZS tur rūpi par laukiem, sava loma ir partijas vārdam un pagātnei, arī tautiskumam un tam, ka mūsu programma ir tuvu zemnieku lietai.
Cita lieta, vai valsts mērogā to izdodas izpildīt, taču, ja paskatās uz pašreizējās varas politiku – man īsti nepatīk, kas notiek. Pašvaldības ir diezgan sašķeltas. Gan atsevišķo interešu, gan apzinātas “augšu” politikas dēļ. Valdības vīri sagrupējuši – lielās pilsētas, attīstības centru un “tie ārējie”. Tas rada spriedzi.
Apmēram 80 pašvaldības it kā “pārpalikušas”, par kurām varai nav intereses. Neperspektīvās – tās mūs sauc.
– Konkurence 12. Saeimas vēlēšanās būs liela. Valdošā “Vienotība” cīnīsies, lai balsis nepārņemtu projektētā Repšes partija, varbūt radīsies vēl kādi spēki, bet daži paredz lielu “SC” uzvaru. Uz šī fona – kāda būs LZS loma?
– Tai jāparāda, ka uz šī fona Zemnieku savienība ir vecākā, stabilākā, nacionālākā, tautiskākā partija, par kuru vērts balsot. Programmai – nav ne vainas. Tanī ir lietas, par ko citas partijas baidījušās rakstīt. Proti, ka sargāsim lauku vidi, laukus kā dzīvesveidu, no kā izriet, ka viensētas faktiski ir valsts pamats. Somijā gadu simtiem stāv mājiņas ar zemes pleķīti, ko neviens nepārpērk, kuru dzimta tur savās rokās. Latvijā cilvēki spiesti īpašumus, zemi, mežu pārdot ārzemniekiem, dažādiem tālumniekiem.
E. Līcītis: – Attīstība tādējādi nevarot notikt, saka liberāļi. Latvija neesot tik bagāta, lai uzturētu laukus kā dzīvesveidu, taisītu ceļu līdz katrai viensētai.
– Ekonomisko izrāvienu lai taisa ar modernām tehnoloģijām, ražošanu, bet laukus lai liek mierā. Te jāiet rāmai dzīvei, turot valsts pamatu, sakņojoties zemē. Pieņemsim, ka piepildās paredzējumi un kaitīgie elementi tiek pie varas, “Saskaņas centrs” gūst lielu uzvaru. Kas celsies pretī, kas taisīs mītiņus pret kremlistiem, ja lauki būs izputināti.
– Kā tagad klājas lauksaimniekiem? Labības ražas ir labas, ražotājas saimniecības nemaz tā netaisās putēt. Viens otrs zemnieks pat esot kļuvis miljonārs.
– Lai ko runā, bet lauksaimniecība pieder pie valsts stabilām pamatnozarēm. Arī krīzes laikā lauki vilka, cik spēja. Te nu gan jāsaka paldies Eiropas Savienībai, ka lauksaimnieki varējuši īstenot projektus, spert soļus uz priekšu.
V. Krustiņš: – Kaut tai pašā LZS ir jāsaņemas un jāpadomā, kā atgūt zaudētās pozīcijas valdībā. Jāpiedāvā kas tāds, kas tautai vajadzīgs. Vai par to runā Zemnieksavienības spice?
– Jā, lauzām galvas. Man liekas, ne tik daudz vaina, ka nav ko piedāvāt, bet ko cilvēks grib saklausīt un pieņemt.
Programmās partijas saraksta daudz ko pievilcīgu, bet sabiedrība savā izvēlē nav stabila. Necenšas “paņemt” vienu politisko spēku, to kontrolēt un labot, piekārtot savām vajadzībām – interese ir aizvien meklēt kaut ko citu. Ir demagogi, kas staigā riņķī un pievāc balstiņas.
– Bet partijām jau nav jēga politiski darboties, ja tās nesola to, ko tauta vēlas. Priekš kam tad tās partijas ir…
– Vienmēr sola. Prezidents Bērziņš deva mājienu, ko daudzi uztvēra kritiski un pat nosodīja, bet viņš teica par desmit gadiem – ja šai laikā Latvija nesasniegs vidusmēra Eiropas labklājības līmeni, var rasties problēmas ar valsts pastāvēšanu. Domāju, tas ir brīdinājums ne bez pamata, jo valstī ir tā vaina, ka īsti neiet uz priekšu. Tamdēļ cilvēki zaudē ticību. Īstenībā valsts ir bagāta. Ar esošajiem resursiem Latvija varētu piederēt Eiropas labklājības valstīm. Bet problēma tā, ka valstī nav valstsvīru. Neesmu dzīvojis pirmskara Latvijā, bet no pieejamās informācijas slavinu Kārli Ulmani – par viņa paveiktajiem darbiem un iedvesmojošām runām. Viņš spēja pacelt tautu. Paklausieties tagadējo pirmo personu uzrunas valsts svētkos. Vai dzirdēsiet uguntiņu, kas modina celties, iet strādāt, veidot valsti?
– Šī laika partijām taču nav ideju mugurkaula! Kārlis Ulmanis tomēr bija noteikts nacionālists, strādāja neizlikdamies visas latviešu tautas interesēs. Tagad to nemaz nedrīkst runāt!
– Jā, mūsdienās nepasvītro, ka šo valsti cēluši latvieši. Kad paklausos, ko runā par neatkarības atjaunošanu, dzirdu stāstiņus – visas Latvijā dzīvojošās tautas plecu pie pleca cīnījās par neatkarību. Bet es taču atceros barikādes – iekšējā loka ielās krievu valoda vispār neskanēja. Kāda daļa cittautiešu tur bija, taču tie – absolūti lojāli arī latviešu valsts interesēm, un, kopumā minot, uz barikādēm latviešu tauta cīnījās par savu valsti. Man izvērtās interesanta saruna ar vienu politiķi. Aizrunājāmies līdz filozofēšanai par valsti un tās stiprumu.
Saeimas politiķis apgalvoja – ekonomika ir galvenais. Sakārtosim to, un būs valsts. Es citādi saprotu. Latvijas valsti veidoja teritorija, latviešu nācija un valsts valoda, arī citām tautībām neliedzot labi dzīvot. Šīs lietas ir galvenās, bet augšā pret tām visām cīnās un beidz nost šīs vērtības. Runā muļķības un nevar pateikt, kam šīs valsts teritorija pieder.
Vai latviešiem vai mistiskiem “Latvijas cilvēkiem”, “Latvijas iedzīvotājiem”. Valoda ir tiktāl neaizsargāta, ka mūsu pretinieki sadūšojas apšaubīt valsts valodas tiesības un panāk pat referenduma rīkošanu. Tāpēc arī prezidenta Bērziņa sakāmais ir pareizs – cik tālu piekāpsimies, cik zemu nolaidīsimies latviskā pašapziņā, un kas tad notiks pēc 10 gadiem.
– Saeimā ir partijas, kam pie šīs tēmas strādāt. “Zemniekiem” kā ulmanistiem un vecākiem pēc stāža un, protams, Nacionālajai apvienībai. Varbūt viņiem jāsāk darīt kaut ko kopā?
– Tas jau būtu pats labākais, citādi mēs tā šķiramies, skaldāmies un no jauna veidojamies, ka ārprāts. Politiski jāņem paraugs no krievu sabiedrības, kā viņi spēj saskanīgi vienoties kulakā.
E. Līcītis: – Kur LZS valdes locekļa Rāznas optimisms un tālejoši mērķi, ka šādā brīdī nacionāli noskaņotiem spēkiem jāuzvar nākamajās vēlēšanās?
– Mēs arī uzvarēsim.
Pašvaldību vēlēšanās Zemnieku savienība nokļuvusi pie varas 41 novadā. Jā, tās nav vēlēšanas valsts līmenī, bet teritoriju esam paņēmuši. Tālāk jādomā par spēcīgiem cilvēkiem Saeimas sarakstos, par mūsu iespējamiem partneriem un sabiedrotajiem, jo Rīgā jāpalielina ne tikai nacionālo, bet arī reģionu interešu pārstāvniecība.
Tagad visas Rīgas partijas grib draudzēties ar reģionālajām partijām, bet es priecātos un būtu tikai loģiski, ja tās vairāk lūkotos uz ZZS pusi.
– Šeit ir tuvu Daugavpils, no Rīgas bieži brauc aģitatori, pašvaldību vēlēšanās bija izlikts “Saskaņas centra” saraksts – vai Ilūkstē viņu iespaids ir jūtams?
– Līdz šim novadā šo “SC” nejutām, un aktivitātes parādījās pēc valodas referenduma. Novadā rezultāts bija satriecošs – 25% atbalstīja otru valsts valodu. Atklājās, ka te ir auglīga vide šādām idejām, izmantojama vide. Uzreiz parādījās apkārtējie aktīvisti – iepriekš it kā normāli domājoši latviešu cilvēki. Kāpēc? Nezinu, grūti katram aiz ādas ielīst, bet skaidrs, ka plānotā elektorāta paplašināšana “SC” var notikt tikai caur pašu latviešu rokām.
V. Krustiņš: – Ir politikas vērotāji, kuri paredz saskaņiešiem lielus panākumus Saeimas vēlēšanās. Tātad tie pareģojumi ir ticami?
– Tad jau redzēsim. Bet latviskajā pusē grasās dibināties jauni veidojumi, kas sola sev lielus panākumus. Vēlētājiem būs interesanti – kā tirgū, kur pieveduši jaunu preci, un tad šķiet, ka visi lips klāt kā pie medus poda.
Te ir tas, ko runāju – valstsvīriem, partiju līderiem un spicei ir jāvieš skaidrība situācijā un cilvēku prātos, jānāk ar piedāvājumu, bet tā trūkst. Līdz ar to citiem rodas iespēja zombēšanai un diezin kam.
Bet, ziniet, kas vieš cerības uz labu iznākumu? Pirms pašvaldību vēlēšanām arī te izvērtās riebeklībām un nomelnošanām pilna, visai asa cīņa, tomēr uzticība no cilvēku puses beigu beigās tika dota stabilitātei un pārbaudītiem kandidātiem. Pieņemu, ka, arī par Saeimu balsojot, vēlētāji pratīs izdarīt pareizo izvēli. Ja vēl ieviestu apgabalu vēlēšanu sistēmu, tad cilvēki pavisam bez kļūdām prastu atlasīt kandidātus.
– Nu, lūk, Zemnieku savienības iespēja – pateikt, ka četru gadu laikā tiks ieviesta šāda vēlēšanu sistēma, un, ja to gribat, balsojiet par mums.
– Jā, tas būtu labs, ciets solījums. Paskatīsimies vēsturi. Augstākās Padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārās sistēmas. Ievēlēja personības, nospiedošā vairumā LTF frakcijā bija krietni godavīri un sievas. Atlasīja tauta. Cilvēki balsoja par autoritātēm, saimnieciskiem darbiniekiem, un LTF nevarēja atļauties pastumt kādu knariņu priekšā un sacīt – tas ir mūsu partijnieks, balsojiet par viņu.
