Egils Līcītis: Kāpēc Kārlim Ulmanim nav “jāspļauj bārdā” 5
Kuriozi, bet 1934. gada 15. maija astoņdesmitgades atcerē doktora Kārļa Ulmaņa norējēji, nopelnu ignorētāji izturējās diezgan klusu un maz nodarbojās ar zobu griešanu pret diktatoru. Latvijā dzīvo insekti un baktērijas, kam vārdi “Ulmanis”, “nacionālisms” šķiet lipīga sērga, viņi no to pieminēšanas baidās kā velns no tabakdozes. Šoreiz vadoņa kažokā atrada blusas, sak, autoritārismu nevajagot slavināt, apvērsumu nedrīkst svinēt. Atgādināja, ka diktatūra pēc 15. maija aizliegusi Universitātes studentu atturības biedrību! Atcerējās, ka saimniecisko uzplaukumu nodrošinājis “zemas kvalitātes bekona eksports”. (Kāpēc angļi būtu pirkuši gaļu, kas nav pirmā šķirā?) Īdzīgi runāja par apvērsuma rīkotāju “noziegumu pret demokrātiju”, bet to aplinkiem, vecās plates stereotipā, ar nestipras koncentrācijas žulti. Iespējams, Kārļa noliedzēji beidzot saveduši kārtībā nervu sistēmu, bet varbūt iebiedēti, ka diktators atgriezīsies, paņems viņus ar stingru roku aiz olām un būs pa īstam ko drebēt.
Reta jau ir tā tauta, kas nodarbojas ar savas vēstures lielo personību apmētāšanu ar mēsliem un kanibālismu, un latvieši, kas noniecina latviskumu, peļ un ilustrē valsts dibinātāju kā “fašistisko diktatoru”, neievērojot toreizējos iekšējos un ārējos apstākļus, ir liela psiholoģiska mīkla. Lielākajai tautas daļai ulmaņlaiki ir labā piemiņā. Cilvēki ciena Ulmani kā saimnieku, kurš uz saviem pleciem cēla valsti, darbojās plašākām sabiedriskām interesēm, nevis pēc personiskā guvuma. Ulmaņa “totalitārisma” iekārta drīzāk raksturojama kā sociālā sistēma ar saukli “tauta, kas pārtiek no darba”. Prezidentālajā pārvaldē nebija mīts, ka zemnieks ir cienījamākais arods, saimnieki saņēma atbalstu no valsts. Valdošā ideoloģija bija patriotiska mīlestība pret savu zemi, un tā tika uzņemta atsaucīgi, darbojās veiksmīgi.
Bez šaubām, Ulmaņa godināšana ar atzinīgu vārdu ir bīstama un duras kā skabarga acīs tam pirmatnējam ideoloģiskajam miglājam un partiju tirgum, kas valda mūsdienu Latviju. Šeit gan ir “režīms” – partiju diktatūra, kurā neizlēmība, varas vājums, bezatbildība un atrautība no tautas ir mazākā bēda. Šeit gadiem ir pieļauta valsts izlaupīšana, un ne jau zemnieku ceļ godā arāju tautā, bet naudas varu, kur politiķi atklāti zemojas bagāto priekšā, kam kabatā šķind skanošais. Politiskai videi ierasta paraža ir uzpirkšana, vienam otra nodevība, nebeidzamas ķildas un morāles normu kritums. Varas instrumentus izmanto siļu radīšanai. Šādu demokrātiju vēlētājiem grūti ieslavināt, viņi neparko nevēlas saskatīt daudzpartiju sistēmas milzīgās priekšrocības. Pēc neatkarības atgūšanas pie varas tikuši falši nacionāli noskaņoti cilvēki, līdz ar to mērojama zema patriotisma intensitāte valstī. “Latvisko spēku” varturi izrādījušies ļoti kautrīgi latviskie. Toties veselīgā sabiedrībā reti kurais vēlēsies piedzīvot dzimummaiņu, cilvēkiem apnikusi pastāvīgā sorosītu spiegšana vai ālēšanās praidos, un liberālajām partijām vēlētāju domu briedums jāielāgo un Ulmanim nav “jāspļauj bārdā”, lai neatgrūstu pavisam normālu latviešu balsis.
