Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Anda Līce: Paši kurinām plīti, uz kuras vēlāk lecam un bļaujam: “Ai, ai, kā sāp!” 14

Domāšana ir darbs, turklāt diezgan smags, ne velti mēs reizēm sakām – galva plīst pušu – un bieži izvēlamies nedomāt, dzīvojam kā lopiņi – galvu pie zemes un tik plūcam zāli, kamēr viss pa tīro. Nedomāšanas dēļ pasaule ir nonākusi pamatīgā strupceļā, un, kā vienmēr tādās reizēs, sākas dzīres mēra laikā – situācijai pilnīgi neatbilstošas izpausmes, kas izpaužas gan kā neprātīga nodošanās dažāda veida patērēšanai, gan kā mēģinājums problēmas aizbaidīt ar pārspīlētu optimismu, sak, “es par spīti lec uz plīti” un “nebūs jau tik traki, gan viss nokārtosies”. Dzīvojot ilūzijās, to plīti visbiežāk kurinām mēs paši.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

[wrapintext][/wrapintext]

Ilūzijas ir īstas migrantes – tās ceļo no gadsimta uz gadsimtu, no valsts uz valsti un no paaudzes uz paaudzi. Tomēr pienāk brīdis, kad vai nu zem tām ir jāsabrūk, vai no tām jāatvadās, jāizberzē acis un jāsāk dzīvot atbilstoši īstenībai. Atvadas no ilūzijām, protams, ir ārkārtīgi sāpīgas, jo tās lielākoties ir saistītas ar paļaušanos uz kaut ko vai kādu. Aizmirstot, ka cilvēka daba ir nemainīga, mēs ceram – kāds cilvēks, ļaužu grupa, valdība vai pat citas valstis atraisīs mūsu dzīves mezglus, kā tagad to dara Grieķijas valdība. Pēc iestāšanās ES un NATO arī Latvija atlaidās ilūziju zvilnī, kamēr kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija darīja, cik nu spēja, lai nekļūtu par ķēdes vājāko posmu. Mēs paši kurinām plīti, uz kuras vēlāk lecam un bļaujam: “Ai, ai, kā sāp!”

CITI ŠOBRĪD LASA

Mēs gadiem ilgi sevi mierinājām ar ilūziju – gan jau Latvijā dzīvojošie cittautieši ieaugs šejienes kultūrā un viņos izveidosies valstiska apziņa, nepajautājot sev, cik stingri savā kultūrā stāvu es un kas pa šiem gadiem ir noticis ar manu valstisko apziņu. Visgrūtākais dzīves mājasdarbs ir darbs ar sevi. Pilnīgi visiem, arī tiem, kas apgalvo, ka ar viņiem nu gan viss esot kārtībā, ir ko mēzt no sevis laukā. Nevis kādi “viņi”, bet mēs paši savu zemi vai nu sastrādāsim nākamajai ražai, vai arī noplicināsim pavisam. Paņemot rokā dārza zemi, nav iespējams tajā saskatīt nevienu nezāļu sēkliņu, kaut gan to tur ir pa pilnam, un varam būt droši – tās noteikti vienmēr uzdīgs pirmās.

Ļausim aiziet ilūzijām par ideālu Saeimu un valdību, par tādu Latviju, kāda tā bija pirms kara, par citu valstu ieinteresētību mūsu tautas dzīves kvalitātes uzlabošanā, par mūsu tautas kādu īpašu izredzētību, par to, ka, lecot pa vecam, var tikt uz priekšu. Re, viedais Rainis zināja: “Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.”