Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. decembris, 2012
Drukāt

Ilze Indrāne: Vajag ņemt pretim visu

Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

Rakstniecei, dramaturģei un skolotājai Ilzei Indrānei šis ir bijis nozīmīgs gads. Tūlīt pēc 85 gadu jubilejas svinībām pavasarī par sevišķiem nopelniem Latvijas kultūrā un mūža ieguldījumu latviešu literatūras attīstībā saņemts Triju Zvaigžņu ordenis, bet pavisam nesen klajā nācis viņas jaunākais stāstu krājums “Divpadsmit logi”. 


 

– Pastāstiet, lūdzu, par ko ir jūsu jaunā grāmata “Divpadsmit logi”?

– Ar manu jaunāko grāmatu ir tāpat kā ar visām iepriekšējām: to, kas man mācies virsū, esmu rakstījusi. Te apkopoti stāsti, kas tapuši maniem neuzrakstītajiem romāniem. Dažādu iemeslu dēļ neesmu tos pabeigusi. Stāstu krājumam ir īpaša ieloce – tā sākums un beigas ir no mana mūža “dzeltenās preses”. Citi stāsti ir neaizmirstami un nozīmīgi pārpalikumi. Katrā no tiem ir kāda doma, kas man šo ieceri likusi saglabāt un uzturēt. Man jāpateicas Dievam, ka visos laikos esmu bijusi tik brīva un bagāta, lai varētu gaidīt pat desmit gadus, pirms kaut ko uzrakstīt vai publicēt. Centrālais stāsts krājumā ir pavisam neliels. Tas ir par šodienas sāpīgāko problēmu – par aizbraucējiem.

Grāmatā ietverta arī kāda mistērija. Pēdējā lappuse ir pirms piecpadsmit gadiem noredzēts sapnis. Un es vēl tagad prātoju un cenšos atšifrēt, kurš manā mūžā satiktais vīrietis ir tas jaunais cilvēks, ar kuru sastopos šai grāmatas pēdējā lappusē?

– Pavasarī jūs strādājāt pie kādas lugas, vai esat to pabeigusi?

– Nē, vēl neesmu. Nezinu, ko ar to iesākt, un gaidu, kādi spēki man palīdzēs.

Arī lugai ir tā pati asā un smagā tematika – jaunie cilvēki, kas pamet Latviju. Un paliek tukšs klajums. Ar to saistās daudz sarežģītu domu, jo katrs no viņiem aizbrauc ar savu sāpi, savu vajadzību un savu likteni.

Rakstīšanas gaitā esmu nonākusi līdz tādai mistērijai, ka varbūt savulaik kara dēļ nāves bailēs aizbraukušo latviešu sāpe bija tik liela un līdz galam neizdzīvota, ka šodienas jaunie cilvēki brauc to turpināt. Tādu darbu nevar uzrakstīt, nomest un atdot. Es it kā gaidu nākamo pagriezienu. Lugas saturam galējo spriedumu vēl nelieku, jo varbūt rīt mana doma būs citāda.

– Vai ar jaunajiem cilvēkiem bieži tiekaties, vai joprojām lasāt savus darbus skolās?

– Pašlaik konkrētas saistības man ir tikai ar savējo – Praulienas – skolu. Vecajā Praulienas skolā esmu nostrādājusi vairāk nekā desmit gadus. Tad viss pajuka. Skolu nojauca un centrā uzcēla jaunu. No sava skolas dzīvokļa pārnācu dzīvot uz lauku mājām, un kopš tā laika ļoti ciešas saiknes ar darbu skolā man vairs nav. Taču Praulienas pamatskola katru gadu rīko Ilzes Indrānes literāro darbu jaunrades konkursus.

– Un arī jūs piedalāties darbu izvērtēšanā?

– Jā, man tas ir jādara un šo pienākumu uzņemos ar lielu prieku un interesi. Turklāt esmu saistīta arī ar Rūdolfa Blaumaņa memoriālo muzeju “Braki” un ik gadus vērtēju skolēnu literāro darbu konkursam iesūtītos darbus par Blaumaņa lugām.

To vidū vienmēr ir daudz labu darbu, un es vienmēr priecājos, ka ir bērni ar bagātu valodu, kuri lasa grāmatas un kuri koros dzied tautasdziesmas. Dažkārt, apbalvošanas pasākumā izsaucot uzvarētāju, priekšā iznāk tāda pelēka astotās klases meitenīte, bet ar tik spožu rakstījumu, ka tas raisa sajūsmu!

Un es jūtu, kas šādiem bērniem stāv aizmugurē – labi un interesanti skolotāji un vecāki. Dažs skolotājs bērnu mēģina pagriezt modernisma virzienā, lai viņš rakstītu savdabīgāk, un šādus darbus uzreiz var atšķirt. Kamēr citi tikai aizrautīgi stāsta par Blaumani. Nekas jau nerodas no nekurienes.

– Ko jūs bērnu darbos vērtējat visaugstāk?

– Domu. Vai tev ir no kā rakstīt? Kas tevi spieda rakstīt? Lai tas ir nevis konkurss, nevis nauda, bet lai viņam iekšā ir – no kā rakstīt. Galvenais literatūrā ir pārdzīvojums, nevis sižets, notikums. Pārdzīvojums ir nepieciešams, lai vispār būtu jēga un vēlēšanās kaut ko rakstīt un palaist to vējā.

– Vai lasāt mūsdienu jauno rakstnieku grāmatas?

– Lasu. Es jūtu pienākumu tikt līdzi tam, kas notiek, jo tā visa ir mana tauta, mana sabiedrība. Starp šiem darbiem ir tādi, kas man ļoti patīk un ko īpaši novērtēju, – kuriem ir dziļa jēga. Mūsu jaunie rakstnieki un rakstnieces brīžiem jau no savas literārās darbības paša sākuma uzņem pilnu jaudu un ir labi rakstītāji. Piemēram, Gundega Repše. Šķiet, viss, ko viņa ir rakstījusi, bijis labi un vērtīgi. Vai visiem lasītājiem tas ir stilistiski tuvs un saskan ar to, ko viņi meklē, tā ir jau cita lieta.

Man patīk arī Inga Ābele. Viņas romāns “Paisums” ir brīnišķīgs darbs, ko es vēl ilgi atceros un par ko stāstu. Kaut vai tikai vienas domas dēļ šo darbu vērts lasīt. Doma ir par bez vainas cietumā nonākušo varoni, kurš tur dzīvo pilnvērtīgāku dzīvi nekā daudzi šeit brīvībā.

Un ir vēl arī citi spēcīgi darbi. Lasu arī dzeju. Abonēju “Latvju Tekstus”. Reizēm tur ir labi darbi, bet reizēm domāju: ak, kungs, ar ko gan ir piepildītas šīs lapas! Žēl, ka tās vairs nekad nekļūs par zaļu koku.

– Vai labi rakstīt var iemācīties kursos vai augstskolā?

– Iemācīties labi rakstīt var arī cietumā. Literāte Maira Asare taču ir bijusi sieviešu cietumā un, tikai iznākusi no laukā, sākusi spoži par rakstīt. Pieredzot sāpes, var uzrakstīt vairāk, nekā dzīvojot priekā un labklājībā. Ja kāds grib mācīties no autoritātes, lai dara to individuāli. Taču literārajās augstskolās un kursos gatavot profesionālus rakstniekus – nekas no tā neiznāks! Tad jau mums visiem dzīvajiem rakstniekiem un arī tiem, kas guļ kapos, vajadzētu braukt un katram no studentiem pa stundai kaut ko stāstīt. Piemēram, mana rakstīšana balstīta dzīves bagātībā un pārbagātībā. Garstāstā “Anemone”esmu aprakstījusi, cik interesantas bijušas manas bērnības mājas. Gandrīz neviens netic, ka patiesi ir bijusi tāda saimniece, tāda māja un baltais suns, kas pasauli sargāja. Varbūt tie daži mēs, kas rakstām, vienkārši esam uzņēmīgāki? Mēs dzīvi ņemam pretim kā brīnumu un negaidām diezin ko. Vajag ņemt pretim visu, kas tev nolemts, un katru cilvēku uztvert kā brīnumu.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

Ilze Indrāne (īstajā vārdā Undīna Jātniece) dzimusi 1927. gada 23. aprīlī Lazdonas pagastā

No 1948. gada strādājusi Kusas astoņgadīgajā skolā par direktori, bet atbrīvota no darba par nepakļaušanos valdošās iekārtas politiskajām prasībām, no 1956. līdz 1967. gadam strādājusi Praulienas pamatskolā

1961. gadā uzņemta Rakstnieku savienībā, atkārtoti saņēmusi PSR Valsts prēmiju, kā arī Eduarda Veidenbauma prēmiju, 2012. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+