Imantdienās debesis atkal pušu 0
“Kas tad tās par Imantdienām bez lietus,” mierināja grupas “Menuets” solists Adrians Kukuvass, uzrunājot lietussargiem un plēves mētelīšiem “apbruņojušos” skatītājus.
Spēcīgās lietavas leģendārā grupa mēģināja aizbiedēt ar dziesmu “Mākonīts un mākonīte”, kas sekmīgi izdevās, un brīdī, kad visi klātesošie kopā Cēsu pils parkā skandēja “Redzat, atkal ir debesis pušu, mums ir ielāpi jāuzliek tām…”, no debesīm vairs krita tikai pa retai lāsei.
Imants Kalniņš nesen izteicās, ka pēc viņa sajūtas Imantdienas ir pilnīgas tikai tad, ja tajās piedalās “Menuets”, tāpēc šogad “vecajiem bukiem”, kā viņi paši sevi nodēvēja, bija atvēlēta galvenā loma. Uz skatuves viņi kāpa tad, kad publiku jau bija kārtīgi iesildījis Marts Kristians Kalniņš un grupa “Autobuss debesīs”.
Taču Imantdienas sākās ar “Turaidas rozi”, kas izpildīja vairākus skaņdarbus ar Ojāra Vācieša un Broņislavas Martuževas vārdiem, kuriem pavadījumu spēlēja pats Imka. Mainīgie laika apstākļi gan bija pamanījušies sabojāt viņa instrumentu, taču tas ātri tika nomainīts. Maz zināmās dziesmas publika uzņēma ar nedaudz miegainu pieklājību. “Pagaidām man ne visai, varētu kādu veco gabalu uzspēlēt,” kāds kungs čukstēja savai dzīvesbiedrei, kura mierināja, ka arī bez tā noteikti neiztiks.
Un tiešām koncerta otrajā daļā jau skanēja gan “Smilšu rausis”, gan “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”, gan citas labi zināmas dziesmas, kuras kopā ar grupu “Autobuss debesīs” izpildīja dziedātāji Andris Ērglis, Paula Dukure, Goran Gora un Māra Upmane-Holšteina. “Menuets” ieradās, lai pieliktu pēdējo punktu.
“Imants Kalniņš! Es ģībstu…” izsaucās Lāsmiņa filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Šoreiz līdz ģībšanai, par laimi, nenonāca, taču kāds jauns pāris tieši Imantdienas bija izvēlējies kā piemērotāko brīdi savam kopīgā ceļa sākumam. Puisis no skatuves izteica bildinājumu, un meitene viņam atbildēja jā, ko pavadīja vētrainas skatītāju ovācijas.
