Imants Kalniņš
Imants Kalniņš
Foto – Zigmāris Rumka

Komponists Imants Kalniņš: Jāizstājas no savienībām un blokiem 106

“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis bija aizbraukuši uz Liepāju, lai tiktos ar komponistu Imantu Kalniņu (74). Kādreiz aktīvais politiķis pagājis no šīm peripetijām nomaļus, taču ik pa laikam par sevi atgādina. Var teikt, Kalniņam dzīvē jaunumi ir. Skaņradis Imka, protams, sacer. Un “LA” delegācija noteikti vēlreiz gribētu pateikties Kalniņa kunga dzīvesbiedrei Agrai par nepārspējamo rabarberu rausi.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Pirms tikšanās pārlūkoju arhīvu, ko Imants Kalniņš, mūzikas mākslinieks un politiķis, teicis intervijās garākā laika periodā. Piemēram, 2004. gadā “Latvijas Avīzei” vēstījāt, ka “jāizrāpjas no politiskā purva”. Savukārt pērn sacījāt: “Es neticu, ka entuziasms ir beidzies.” Tas viss par tādām nacionālām, Latvijas atdzimšanas lietām – jūsu skatījumā. Arī par nepieciešamību sākt dialogu starp latviešiem un krieviem, kā ierunājāties 2011. gadā. Diezgan plaša rakstu palete plašā laikā, bet vai pa šiem gadiem vismaz no politiskā purva esam izrāpušies?

I. Kalniņš: – Turpat vien esam. Un turpinām grimt. Varbūt mums tāda purva bridēju misija? Brist un brist. “Pa purvu, pa purvu mellaju, pa mežu, pa mežu tumšaju.” Mēs noņemamies ar purva lietām, mēs neuzdodam sev jautājumu – ko darīt, lai izbristu no tā ārā? Mūs interesē mūsu iekšējās purva būšanas un jo īpaši nebūšanas. Tās mūs nodarbina līdz apnikumam. Kas būs vadonis purvā, ko pārējie darīs un kādus amatus ieņems. Mūs interesē viss, tikai ne tas, kā dzīvosim tālāk. Jūs atradāt manas intervijas garākā laikposmā, un tā tiešām nav, ka esmu pēkšņi ticis “apskaidrots”. Mana iznākšana no miglas, atbilžu meklēšana uz jautājumiem, kas nedod mieru, tā arī sākās pirms apmēram 10 gadiem. Acīmredzot labu laiku pirms tam es biju pavadījis neauglīgā tukšgaitā, ticēdams – jā, tas, kas notiek, notiek labi un pareizi. Tā tik uz priekšu, un viss būs labi. Kad gaidīto spožo rezultātu atnākšana kavējās, sākās “kāpēc?” un “kas?” – jautājumi, kas prasa atbildes.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kas palīdzējis nonākt līdz šodienas uzskatiem? Pārdomas? Informācija?

– Katra balta vai melna diena šos jautājumus atkal un atkal uzdod katram no mums. Dzīves ceļš, kuru ejam. Kā sākās trešā atmoda? Tā sākās ar sapņiem un ideāliem, ar sajūsmu, ar laimes nojautu. Bija sapnis par savu neatkarīgu valsti, ko atgūsim. Gāja laiks, un sākās reālā dzīve neatkarīgā valstī. Un cilvēki, to skaitā arī es, sāka sajust atšķirību starp ideāliem par to, kāda būs mūsu valsts, un to, kā viss izkārtojas reālajā dzīvē. Šī atšķirība manī radīja jautājumu, kā saka ķēniņš Piķamice – kāpēc viss notiek tā, ne šitā?

– Katram taču kas nepiepildīts un kāds rūgtums. Bet vai var visu laiku dzīvot apziņā – esam vīlušies. Turklāt – varbūt paši arī pie tā vainīgi?

– Protams, par to, kas notiek valstī, ir personiski atbildīgs katrs un ikviens valsts pilsonis.