Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
21. jūlijs, 2016
Drukāt

Imants Vekmanis: labākā publika ir laukos!

Foto-Raivo SarelainensFoto-Raivo Sarelainens

No 22. jūlija Latviju apceļos režisora Ivara Lūša iestudēta jauna muzikāla komēdija “Septiņi vecpuiši”, kas šovasar uz Latvijas pilsētu brīvdabas skatuvēm turpinās aizvadītās vasaras iestudējuma “Septiņas vecmeitas” notikumus. Tikai šajā reizē skatītājus aktrišu vietā priecēs septiņi braši un tautā pazīstami kungi – Rihards Lepers, Mārtiņš Vilsons vai Juris Strenga, Gunārs Placēns, Āris Rozentāls, Jānis Jarāns, Dainis Porgants, Jānis Kirmuška un arī daudzu komisku lomu aktieris Imants Vekmanis. Viņš atklāj, ka prototipus spēlētajiem skatuves varoņiem noskatot ikdienā, rīkojot komandu saliedēšanas pasākumus darba kolektīviem. Šajā reizē Imantam jāspēlē franču valodas pasniedzēja loma.

Imants ir no tiem aktieriem, kas ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē ar prieku iejūtas vairākās lomās un uz jautājumu, ar ko tu nodarbojies, atbild tā, kā “pasūtījis jautātājs”. Izaudzinājis četrus bērnus (jaunākajam dēlam tikko apritēja 10 gadi), pēc diploma profesionāls teātra un kino aktieris, televīzijas skatītājiem – jokdaris no 90. gadu iecienītā televīzijas humora raidījuma “Piektdieņi”, savulaik aizrāvies ar bērnu vasaras nometņu vadīšanu, bet nu ilgus gadus viņa ikdienas nodarbe un reizē vaļasprieks ir dažādu uzņēmumu kolektīvu savstarpējās saliedēšanās jeb modernajā svešvārdā “tīmbildinga” vadīšana, to Imants apguvis ASV un Zviedrijā.

“Vasara un atvaļinājums man jau labu laiku nav savienojamas lietas,” pasmaida Imants. Tas ir pašsaprotami, jo tieši vasarā dažādi uzņēmumi rīko sporta spēles un atpūtas pasākumus saviem darbiniekiem, un šajā nozarē savas iestrādes ir arī Imantam. “Tas ir kaut kas starp izdzīvošanu, piedzīvojumu, dabu un kustībām svaigā gaisā,” savas ikvasaras nodarbes ar darba kolektīvu komandām raksturo pats Imants. “Jūs varat kopā spēlēt futeni vai astoņu cilvēku komandā stumt plostu, kas uzsēdies uz sēkļa. Tādās reizēs visa kolektīva iekšējais klimats parādās kā uz delnas. Kāds ir līderis un uzņemas atbildību, cits ir veikli sapratis, ka tas ir mirklis netraucētai atpūtai. Tas ir arī veids, kā mācīties demokrātiju. Esmu novērojis, ka pat pēc 25 brīvības gadiem mums iekšā mīt negaidīti daudz totalitārisma palieku. Joprojām mēdzam būt sevī ierāvušies un aizdomīgi. Mans darbs ir palīdzēt cilvēkiem radīt kopības piedzīvojumu. Protams, man iznāk sadarboties ar visdažādākajiem cilvēkiem, prasības ir ļoti atšķirīgas, tāpēc esmu apguvis diplomātiju,” smaidot stāsta aktieris.

Iejušanās komandas gara veidotāja ādā neko daudz neatšķiroties no aktiermākslas, apgalvo Imants. “Ikreiz ir jauns kolektīvs, kurā ir savi likumi, iekšējais klimats un, protams, arī intrigas. Man katru reizi jāielec jaunā lomā un mazdrusciņ jāimprovizē, un tieši tas man arī visvairāk patīk! Ja pasākums ir izdevies, tad sajūta ir līdzīga kā pēc labas izrādes, kad publika ceļas kājās, bet pašiem – asaras acīs. Svarīgi, ka pārdzīvojums ir bijis kopīgs.” Imants neslēpj, ka, strādājot ar darba kolektīvu komandām, viņš esot noskatījis ne vienu vien kolorītu prototipu kādai no lomām teātrī. “Tēli ir koši, visvisādi – grēks to neizmantot. Esmu sakrājis skaistu galeriju.”

Kopš 90. gadu “Piektdieņiem” Imantam pa pēdām sekojot kopā ar Jāni Jarānu radītais komiķa tēls, tomēr Imants atšķirībā no daudziem komiķiem, kas ārpus kameras kadra pārvēršanas par drūmiem vientuļniekiem, par šo priekšstatu tikai priecājas, un sarunā jāuzmanās, vai Imants runā nopietni vai tomēr velk sarunbiedru uz zoba. “Ikdienā šī komiķa atpazīstamība pat ir visai noderīga,” smejas aktieris. “Tu, piemēram, esi nomaldījies svešā vietā, tevi atpazīst un izpalīdz. Protams, reizēm no tevis gaida, ka stāstīsi anekdotes arī liftā, un tas vairs nav tik patīkami. Viss atkarīgs no cilvēka inteliģences pakāpes, un tiem, kam tā dota mazāk, es nevaru palīdzēt. Ikdienā mēģinu uzturēt līdzsvarotu proporciju starp nopietnību un jokiem. Tas nozīmē – nevilkt cietu ģīmi tur, kur tas nav nepieciešams, bet visu laiku ķiķināt arī nevajag. Krunkas sametas!”

Joprojām kopā mēdz sanākt labi pazīstamo komiķu kādreizējā komanda – Jānis Jarāns, Imants Vekmanis un Jānis Kirmuška. Pērnvasar pašmāju populārākās šlāgerapvienības “Apvedceļš” jubilejas koncertturnejā kopā apbraukāta visa Latvija. “Izklaidējām publiku pauzēs, kad nomainās dažādas šlāgerapvienības. Man par pārsteigumu, izrādās, ka cilvēki, kas nāk uz šādiem koncertiem, ir atvērtākie no visiem koncertu apmeklētājiem, kādus līdz šim biju redzējis. Viņi priecājas patiesi – reizēm dziesmai ir tikai divi akordi, bet deju placis – pilns dejotāju! Ja kāds stāsta, ka latvieši ir grūti iekustināma publika, tad viņš nav bijis tālāk par simt kilometriem no Rīgas. Labākā publika ir laukos!”

Imanta provokatīvā publikas iekustināšanas formula kopš bērnu nometņu laikiem esot jautājums: “Kurš ir par?” “Neviens sākumā nesaprot. Kā – par? Par ko? Un tad pēkšņi izrādās, ka atrodas daži tādi, kas ir gatavi iesaistīties, piedalīties un darīt. Beigās vienmēr izrādās, ka tas, kurš ir par, tad arī ir vinnētājs.”

Starp citu, par latviešu skatītāju temperamentu Imantam spriest nav grūti, jo ikdienā viņam līdzās ir mīļotā dzīvesbiedre ar igauņu saknēm. “Te nu man pilnībā jāapgāž mīts par lēnajiem un klusajiem igauņiem. Jau vadot sporta spēles, esmu ievērojis, ka tieši igauņi ir tie, kas spēj lieliski saliedēties un arī kopā priecāties par sasniegto. Varbūt viņiem ir mazliet cits dzīves temporitms no ārpuses, bet es to saucu par mugurkaulu – viņi neraustās, nemētājas, bet mierīgi apdomā, iesūc informāciju un tad sit pušu visus. To varam tikai mācīties! Arī mājās par temperamenta trūkumu nevaru sūdzēties,” smejas Imants.

Kopā ar seno skatuves kolēģi Jāni Jarānu šajā vasarā spēlējama jau nākamā izrāde, protams, komēdija. “Septiņi vecpuiši” ir turpinājums jau pašmāju skatītājam labi zināmajam iestudējumam “Septiņas vecmeitas”, kas radās pagājušā gada vasarā. Kādā pansijā, kuras iemītnieki šoreiz ir vīrieši, strādā gados jauna un skaista meitene (Ginta Krievkalna vai Jūlija Ļaha). Aizņemta ar mācībām augstskolā un darbu pansijā, meitene atstājusi novārtā savu privāto dzīvi, kuru šarmanti kungi ar spilgtām rakstura iezīmēm apņemas nokārtot. Skatītājus gaida īsta jautrība, vērojot, kā vecpuišiem veiksies savedēju lomā. Izrādes tērpu māksliniece ir Jūlija Ļaha, horeogrāfe Ieva Biteniece, bet muzikālā repetitore – Ginta Krievkalna. (Izrādes: 22. VII Liepājā, 29. VII Kuldīgā, 31. VII Cēsīs, 12. VIII Jēkabpilī, 13. VIII Bauskā, 14. VIII Saldū, 19. VIII Tukumā, 20. VIII Alūksnē).

Imants smejas, ka viņam šajā kaislību pilnajā stāstā esot inteliģenta cilvēka – franču valodas skolotāja – loma. Aktieris atzīst, ka valodas viņam nekad grūtības neesot radījušas – Imants komunicē, lasa un vada pasākumus latviešu, krievu un angļu valodā: “Diezgan labi protu radīt iespaidu, ka runāju igauniski – treneri man jau ģimenē ir visvisādi, atliek tikai pasmelties. Franču valodu sāku mācīties, kad manas abas lielās meitas mācījās franču licejā un, lai turētu viņām līdzi, nācās valodu apgūt kopā ar mājskolotāju vienā vasarā. Apzināti neesmu noskatījies “Septiņas vecmeitas” – jauno izrādi veidojām kā jau zināmā stāsta pārcēlumu uz pretējo dzimumu. Zinu, ka ir daudz kopīga ar iepriekšējo uzvedumu, tomēr vecpuiši ir ar saviem stiķiem, bet vecmeitas – ar saviem. Ir meitene un puisis, kuri mīl, taču vecpuiši, divu pretēju māju saimnieki pēc seniem pagātnes pāridarījumiem sadalījusies divās frontēs, gluži kā Monteki un Kapuleti, un kārto jauno cilvēku – mūsu latviešu Romeo un Džuljetas – attiecības pēc saviem ieskatiem. Iet raibi, un kārtīga izsmiešanās divas stundas pēc kārtas ir garantēta!”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+