Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
6. janvāris, 2012
Drukāt

Imigrantu tranzītpunkts – Palermo


Foto - Ilze KuzminaFoto - Ilze Kuzmina

Sicīlija, kuras neoficiālā galvaspilsēta ir Palermo, ir viens no imigrantu tranzītpunktiem Eiropā. Palermo atrodas tik tuvu Āfrikas krastiem, ka sevišķi asredzīgie skaidrā laikā varot pat saskatīt tuvējā kontinenta aprises.


 

Ne gluži kā cietumā

“Esmu no bagātas ģimenes un biju pārsteigts, redzot, ka var būt tā, ka bērniem nav ko ēst. Sapratu, ka varu palīdzēt,” atbild Andželo Stella, jautāts, kāpēc viņš velta savu laiku, darbojoties kā brīvprātīgais Astalli centrā Palermo. Nelegālie ieceļotāji visbiežāk vispirms tiek nogādāti centros, kas, pēc Andželo vārdiem, daudz neatšķiras no cietuma. Tomēr apsardze nav tik stingra kā ieslodzījuma vietā. Ja viņiem izdodas bēgt, Astalli centrs ir viena no vietām, kur ieceļotāji var vērsties. Te iespējams apmesties, saņemt apģērbu un pārtiku, izmazgāt veļu, ieiet dušā, tikties ar psihologu, kā arī saņemt ārsta palīdzību. Slimnīcās nelegālie imigranti bieži vien baidās vērsties, jo ārstiem ir pienākums par viņiem ziņot varas iestādēm. Brīvprātīgajiem mediķiem, kuri no maizes darba brīvās stundas velta ieceļotāju ārstēšanai, šāda ar likumu noteikta pienākuma nav. Imigrantu centrā uz maiņām pieņem dažādi speciālisti. Te iespējams arī par velti saņemt medikamentus. Antibiotiku gan ārstu krājumā nav.

Tipiskākās smagās slimības tiem, kas ieradušies no Austrumeiropas, ir C hepatīts, bet tiem, kuri atbraukuši no Āfrikas, – AIDS. Taču vissvarīgākā persona centrā, iespējams, ir jurists, kas cenšas palīdzēt ieceļotājiem saņemt dokumentus.

 

Legalizēt savu statusu Eiropas Savienībā (ES) gan izdodas ne visiem imigrantiem. Lielu problēmu ar legalizēšanos nav tiem, kas mūk no kara vai cita veida vardarbības savā mītnes zemē. Taču, ja tiek atzīts, ka bēglis ieradies ekonomisku apsvērumu dēļ, legalizēt savu statusu, visticamāk, neizdosies.

 

Arī juristi un psihologi, kuri palīdz imigrantiem, strādā par velti kā brīvprātīgie.

Citi brīvprātīgie vāc un dala apģērbu imigrantiem, gādā par pārtiku, māca iebraucējiem itāļu valodu un datorprasmes, palīdz jaunākajiem imigrantiem pildīt skolas uzdevumus. “Imigrantu bērni skolās bieži sastopas ar rasismu,” neslēpj Andželo. “Turklāt viņu itāļu valoda bieži vien nav tik laba, lai patstāvīgi izpildītu mājasdarbus. Vecāku itāļu valoda parasti ir vēl sliktāka. Tāpēc mums ir īpaši brīvprātīgie, kas palīdz bērniem mācīties.” Jāpiebilst, ka algu šajā centrā saņem tikai sociālais darbinieks. Dzīvot šeit iespējams ne ilgāk kā divus gadus, jo šajā laikā iebraucējiem būtu jāspēj legalizēt savu uzturēšanos ES un atrast darbu. Taču arī pēc tam, kad dzīvesvietu centrā nācies pamest, ir iespējams vēl saņemt ārsta palīdzību, nākt uz valodas kursiem, vest bērnu uz centru mācīties.

Interesanti, ka imigranti no Ķīnas šajā centrā nav redzēti, bet tas nenozīmē, ka Sicīlijā tādu nav. Pilsētā esot tik organizēta ķīniešu diaspora, ka viņi paši palīdz “savējiem”, un sicīliešu brīvprātīgo palīdzība viņiem nav nepieciešama. Pēdējā gada laikā visbiežāk centram nācies sniegt palīdzību ieceļotājiem no Ganas. Ganieši ir gandrīz ceturtdaļa no centra klientiem, toties 15% ieradušies no Bangladešas, bet 10% – no Marokas.

 

Domājot par bērniem

Astalli centri izveidoti arī citviet Itālijā, piemēram, Romā un Katānijā. Palermo nevalstiskās organizācijas izveidojušas arī centrus, kas paredzēti bērnu pieskatīšanai. Pārsvarā te savus mazuļus atstāj tieši imigrantu mājasmātes. Tā viņas iegūst laiku itāļu valodas kursu apmeklēšanai vai darba meklējumiem. Ciemojos divos šādos centros. Pirmais iekārtots nelielā vienstāva ēkā, pagalms pilns ar bērnu divriteņiem un slīdkalniņiem. Mazie aktīvi un priecīgi. Te strādā ne tikai itāļu brīvprātīgie, bet arī palīgi no ārzemēm.

Otrā centrā iespaids nebija tik labs – bērniem nav kur iziet svaigā gaisā, telpas nemājīgas. Pieskatītāju it kā daudz, tostarp trīs vīrieši, taču bērni nav nodarbināti, skraida, plēšas, kaujas. Pieaugušie viņus apvalda tikai tad, ja pašiem uzskrien virsū. Izrādās, bērnu pieskatīšanas centros darbojas ne tikai brīvprātīgie, bet arī tie, kuri atstrādā tiesneša piespriestās piespiedu darba stundas par ne tik nozīmīgiem likumpārkāpumiem. Protams, šādiem cilvēkiem motivācija nodoties darbam varētu nebūt sevišķi liela. Jāpiebilst, ka minētajos centros bērnu pieskatīšana tomēr nav gluži par brīvu – tas izmaksā 60 eiro mēnesī.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+