Implants zaudēta zoba vietā: kādi ir varianti? Ko darīt, lai labāk kalpotu? 2
Ja gadījies zaudēt zobu, kam blakus ir veseli kaimiņi, protezējot vislabāk ir ievietot implantu, jo tad apkārtējos nevajadzēs slīpēt, kā, piemēram, liekot tiltu un tādējādi saīsinot zobu mūžu.
Implantēšana ir vismodernākais protezēšanas veids, kad žokļa kaulā ieskrūvē skrūvi, uz kuras stiprina kroni, plati vai tiltu atkarībā no tā, kuri zobi zaudēti, un pacienta rocības. Tā kā implanti ir gatavoti no titāna oksīda, aplami ir uzskatīt, ka organisms tos varētu nepieņemt.
Ko apsvērt
Pirms implanta ievietošanas jāveic rentgens, lai izvērtētu žokļa kaula platumu, biezumu un augstumu, kā arī tuvumā esošos deguna blakusdobumus un citus anatomiskus veidojumus. Dažkārt pietiek ar ortopantomogrammu jeb panorāmas rentgenu – izmeklējumu, kurš dod iespēju aplūkot uzreiz visu mutes dobumu, taču lielākoties nepieciešams izvērtēt niansētāk, uzņemot rentgena attēlu trīs dimensijās (3D).
Ja implants jāievieto starp diviem zobiem, starp tiem jābūt 7 mm atstarpei. Ja sprauga ir šaurāka, vietu var iegūt ar ortodontijas palīdzību vai jāveic cita veida protezēšana.
Ja implantam kauls ir par plānu, piemēram, pēc grūtas zoba raušanas vai pamatīga iekaisuma, tas jāaizvieto ar mākslīgo aizstājēju, kas operāciju krietni sadārdzina.
Veiksmīgai procedūrai svarīgs parametrs ir smaganu biezums, augstums un platums. Ja tās ir plānas, nāksies veikt papildu operāciju, pievienojot mākslīgas smaganas.
Nereti vispirms nepieciešams pacelt deguna blakusdobumu sienas, un tas sadzīst 6–8 mēnešu laikā atkarībā no procedūras sarežģītības.
Lai ievietotu implantu, izdara nelielu operāciju, atgriežot vaļā smaganas, ieskrūvējot implantu un šo vietu aizšujot ciet. Tās var nevērt vaļā vien retos gadījumos, kad ir ļoti biezs kauls. To nedara, arī liekot tā saukto ortodontisko implantu, lai pārvietotu zobus.
Implantu drīkst ievietot mutē pēc 21 gada vecuma sasniegšanas, kad žokļa kauls ir beidzis augt.
Pacients tiek brīdināts – ja viņš smēķē vairāk nekā paciņu cigarešu dienā, implants var neiedzīvoties. Noteikti nedrīkst smēķēt vismaz pirmajā dienā pēc operācijas, jo toksisko tvaiku ietekmē brūce sliktāk dzīst, mēdz iekaist un sastrutot, tāpēc implantu var zaudēt.
Diabēta slimniekiem implantu drīkst likt vienīgi tad, ja cukura līmenis asinīs ir kompensēts. Turklāt īpaši rūpīgi jāievēro mutes dobuma higiēna. Jāņem vērā, ka brūce var sliktāk dzīt un iekaist smaganas.
Šo manipulāciju liegts veikt onkoloģiskajiem slimniekiem aptuveni divus gadus pēc ķīmijterapijas vai staru terapijas, kā arī pēc pretiekaisuma medikamentu kortikosteroīdu lietošanas. Savukārt pēc infarkta tā nebūtu vēlama pusgadu. Tiem, kuri lieto asiņu šķidrinātājus, par to jābrīdina ķirurgs un, konsultējoties ar ārstu, ja vien tas iespējams pamatslimības dēļ, pirms implanta ievietošanas jāsamazina medikamenta deva.
Tiem, kuri griež zobus, ieteicams lietot nakts kapi, jo pastāv lielāks risks salauzt protēzi, it īpaši skrūvi, ar kuru pie tās piestiprināts kronis, kā arī pašu kronīti.
Ja pacients, kuram mutē nav neviena zoba, vēlas neizņemamu plati, parasti vienā žoklī liek sešus implantus. Ja finanses neļauj, apakšžoklī pietiek ar diviem, bet augšžoklī vajag četrus vai sliktākajā gadījumā divus, lai platīte būtu stabila.
Uz implantiem var stiprināt gan metālkeramikas, gan cirkonija kroņus. Priekšroka dodama cirkonijam – tas ir balts, līdz ar to estētiskāks, labāk saaug ar smaganām, tāpēc ir mazāka iespēja savairoties mikrobiem.
Vieglāk, nekā izraut zobu
Implantu vajadzētu ievietot četru mēnešu līdz gada laikā pēc zoba zaudēšanas, tiklīdz sadzijis kauls. Ja rentgena uzņēmumā redzams, ka tas nav noticis, jānogaida. Pētījumi liecina, ka izrautā zoba vietā uzreiz ielikts implants kaulā ieaug sliktāk, turklāt pastāv augstāks infekcijas risks.
Implantu ievieto aptuveni 30 minūtēs, taču kopumā paiet stunda. Operācija notiek vietējā narkozē. Ja pacients vēlas, var izmantot vispārējo anestēziju vai dziļo sedāciju anesteziologa klātbūtnē.
Pēc tam ārsts izraksta antibiotikas, pretsāpju un reizēm arī prettūskas līdzekli. Aptuveni nedēļu var saglabāties zilums. Diegus izņem pēc 7–14 dienām, kā noteicis ķirurgs. Pirmajā dienā nedrīkst ēst neko karstu, jo tas var veicināt asiņošanu. Kamēr nav izņemti diegi, jāatturas no cietas maltītes, nevajag grauzt burkānus un sausiņus. Īpaši apstrādātus implantus var noslogot jau pēc sešām nedēļām, taču parasti tie ieaug kaulā pēc 3–4 mēnešiem. Augšžoklī šis periods var būt nedaudz ilgāks.
Lai gan dažiem nepatīk, ka kaulā urbj, ārsti atzīst – ielikt implantu ir vieglāk, nekā izraut zobu.
Ja kauls ir pietiekami biezs, līdz ar implantu uzreiz ievieto tā saukto dzīšanas skrūvīti. Citkārt brūci aizšuj un pēc tam, lai to izdarītu, implantu atsedz. Tad pirms protezēšanas jāpagaida vismaz nedēļa, kamēr sadzīst smaganas.
Lai labi kalpotu
Implanti mēdz kalpot visu cilvēka mūžu, ja vien ir atbilstīgi ielikti un mutes dobums tiek pareizi kopts. Par trūkumu varētu uzskatīt vienīgi augsto cenu un reizēm grūtības iegūt estētisku izskatu.
Lai implants labi turētos, tam kaulā jāstāv taisni. Ja, taupot naudu, nav transplantēts kauls un implants ievietots slīpi, iespējamas estētikas problēmas, turklāt kronītis no tā var nokrist.
Reizēm implants nolūst vai salūst skrūve, ar kuru pieskrūvēts kronis, jo, uz tā stiprāk uzkožot, nav jūtamas sāpes kā dabiskam zobam. Savukārt citkārt nolūst zobs pretējā žoklī, jo implants par to ir spēcīgāks.
Ja protēze sākusi kustēties, pēc iespējas drīzāk jādodas pie ārsta. Ilgstoši staigājot ar kustīgu implantu, to var nākties zaudēt.
Implantu kopt ir sarežģītāk, nekā tīrīt zobus. Jāizmanto speciālas sukas un diegi, mutes dobuma irigators, kas ar ūdens strūklu izpūš zobu starpas. Diemžēl daži higiēnu rūpīgi ievēro tikai tad, kad ēdiens sāk sprūst starp zobiem, smaganu iekaisuma dēļ jūtamas sāpes, un šādos gadījumos var nākties implantu zaudēt.
Ja ir implants, divreiz gadā jāapmeklē zobu higiēnists un reizi gadā jāveic rentgens, kaut arī nav nekādu sūdzību.
KONSULTĒJUSI KLĪNIKAS “ADENTA” ZOBĀRSTE ZANE TEREŠČUKA
