Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. jūlijs, 2012
Drukāt

Imūnsistēma. Kas to veido un kā darbojas?

kermeniskaste

Kad aktivizējas saaukstēšanās vīrusi, savu ikgada maršu sāk gripa vai pārlieku moka kāda cita liga, atceramies par imunitāti: laikam švaka. Imunitāti veido noteikti orgāni un šūnas, kuru kopums un mijiedarbība ar citiem faktoriem nosaka organisma fizioloģisko pašaizsardzību.

 

* Latīņu valodā immunis nozīmē – brīvs, neaizskarams, tīrs. Senajā Romā par imūniem dēvēja pilsoņus, kuriem bija personiska neaizskaramība. Imūnie bija atbrīvoti no karaklausības un nodokļu maksāšanas.

19. gadsimta beigās ārsti sāka izmantot terminu imunitāte, lai apzīmētu neuzņēmību pret infekcijām.

 

* Kas veido imūnsistēmu

Aizdegunē atrodas limfātiski audu veidojumi adenoīdi jeb aizdegunes mandeles (1). Tās veicina imunitātes attīstību un, bērnam sasniedzot trīs līdz piecu gadu vecumu, kad savu uzdevumu imunitate-fotoorganismā ir veikušas, parasti atrofējas un izzūd.

Rīkles galā ir mājvieta trim pāriem mandeļu (2). Šie limfātisko audu sakopojumi uzbūves un funkciju ziņā līdzinās limfmezgliem un aizsargā pret ausu, kakla un deguna infekciju izraisītājiem. Kad tāds nonāk kaklā un izraisa, piemēram, angīnu, turklāt šī slimība ieilgst vai bieži atkārtojas, mandeles var palielināties un pašas kļūt par slimības perēkli.

Tīmuss jeb aizkrūtes dziedzeris (3) ir neizzinātākais orgāns mūsu ķermenī, kura galvenā funkcija ir apmācīt limfocītus specifisku uzdevumu veikšanai. Arī šis imūnsistēmas kareivis visspēcīgākais un lielākais ir mazotnē, vēlāk samazinās un pilnībā atrofējas.

Aktīvas šūnas, kas veic organisma aizsargfunkciju, satur limfa. Tā cirkulē pa limfvadiem (4).

Aiz ausīm, padusēs, cirkšņu zonā, vēdera dobumā ir nelieli apaļi veidojumi limfmezgli (5), kuros tiek attīrīta limfa.

Tie līdzinās filtram, kuru caurskalo limfa un kuros sakopotas specifiskas baltās asinsšūnas limfocīti. Dažāda veida limfocīti darbojas atšķirīgi, bet visi aizsargā no infekciju izraisītājiem un svešām vielām.

Par specifisko imunitāti gādā B limfocīti, kuru ražotie imūnglobulīni jeb antivielas piesaistās svešiniekiem, aizsargā no tiem, piedalās to iznīcināšanā vai izvadīšanā no organisma.

T limfocīti izdala ķīmiskas vielas, kas iedarbojas uz svešām un arī sava organisma slimām, bojātām šūnām, tās iznīdējot.

Aizsargājoša funkcija ir iekaisumprocesiem, ko veic fagocīti. Tie steigšus dodas uz vietu, kur organismā draud iekļūt sveši mikroorganismi, atrodas inficētas vai atmirušas savas šūnas. Lieli fagocītu sakopojumi makrofāgi ietver, noārda un iznīcina tos.

 

Imunitāti dažkārt dēvē par valodu, kādā organisms sazinās ar apkārtējo pasauli. Ja šī sazināšanās noris bez problēmām, esam veseli, jūtamies labi.

 

Arī liesas (6) uzbūve līdzīga limfmezglam. Tajā notiek asiņu filtrēšana un attīrīšana no baktērijām un citiem svešiem mikroorganismiem, tiek iznīcināti nepilnvērtīgās sarkanās asins šūnas eritrocīti. Liesā norisinās arī T un B limfocītu vairošanās, pilnveidošanās un uzkrāšanās.

Imunitātes uzturēšanā svarīga loma ir limfaudu sakopojumiem tievās zarnas gļotādā (7).

Tajā atrodas aptuveni 80 procenti visu imūnšūnu, kas cīnās pret gremošanas traktā nonākušajām nevēlamajām vielām. Ja mikroflora tajā ir normāla, tā spēj tikt galā ar slimību izraisītājiem, pirms tie izprovocē saslimšanu.

Limfmezgla funkciju veic arī aklās zarnas tārpveida piedēklis (8) apendikss. Tas regulē leikocītu koncentrāciju limfā un asinīs.

Kaulu smadzenēs (9) veidojas cilmes jeb pirmšūnas, no kurām rodas un nobriest asins šūnas, arī limfocīti, kas attīstības laikā specializējas par limfocītiem.

* Imūnsistēmas orgānu un šūnu kopējais svars pieauguša cilvēka organismā nepārsniedz vienu kilogramu.

 

* Imunitāte var būt specifiska – pret kādu noteiktu slimības izraisītāju (piemēram, vakcinētam cilvēkam pret gripas vai ērču encefalīta izraisītājiem) vai arī nespecifiska – kopējā organisma spēja aizsargāt sevi ir spēcīga, ka neielaiž slimību sevī.

 

* Nespecifiskās imunitātes pirmā aizsargbarjera ir āda un gļotāda, kas neļauj svešiem mikroorganismiem un vielu daļiņām nonākt organismā. Tās novājina un to vairošanos traucē vielas, ko satur sviedri, sekrēts, ko izdala tauku dziedzeri, asaras, siekalas. Degunā un rīklē aizsargfunkciju veic gļotas, gremošanas traktā – kuņģa skābe un enzīmi.

 

* Nespecifisko imunitāti veido arī fermentu sistēma jeb komplements, kas satur īpašas aizsargājošas olbaltumvielas un cirkulē asins serumā, kā arī citos organisma iekšējās vides šķidrumos. To mijiedarbības izraisītās imūnās reakcijas veicina svešu vielu un mikroorganismu iznīcību.

 

Par traucējumiem imūnsistēmas darbībā var liecināt bieža saaukstēšanās, herpes infekcija jeb aukstumpumpas, alerģiskas reakcijas, ādas izsitumu veidošanās un grūti dzīstošas brūces, hroniskas kaites.

 

* Imunitāte ir iedzimta – pateicoties ģenētiski noteiktai neuzņēmībai, cilvēki neslimo ar dzīvnieku kaitēm – vai iegūta, kas izveidojas dzīves laikā pēc dabiskas vai mākslīgi izraisītas saskares (vakcinējoties) ar noteiktiem slimību izraisītājiem.

 

* Imunitāti neraksturo kāds atsevišķs rādītājs, tā ir tik komplicēta, ka nepietiek zināt viena vai cita veida imūno šūnu daudzumu. Un arī par tām vietā sacīt: kas par daudz, tas par skādi. Ja šīs labās, organismu aizsargājošās šūnas – leikocīti un limfocīti – sāk vairoties nekontrolēti, var rasties limfas vai asins šūnu vēzis.

 

* Dažkārt imūnsistēmas sarežģītais mehānisms iziet no ierindas un tā darbojas pārspīlēti, neatbilstoši, nevis aizsargājot, bet izraisot alerģisku reakciju. Vai arī reaģē kļūdaini un producē antivielas, kas uzbrūk paša organisma normāliem audiem.

Ja imūnsistēma pašagresijas dēļ iznīcina aizkuņģa dziedzera saliņu šūnas, tiek izraisīts pirmā tipa diabēts. Ja ietekmē reimatoīdo faktoru – izprovocē saslimšanu ar reimatoīdo artrītu. Tādas kaites dēvē par autoimūnām slimībām.

 

* Nereti imūnsistēma, cīnoties ar biežām vīrusinfekcijām vai ar hroniskām kaitēm, organismam nonākot dažādu nelabvēlīgu, kaitīgu apstākļu ietekmē, arī novecojot, izsīkst un kļūst nevērīga, nepamana slimas, izmainītas šūnas, ko tai pienāktos iznīcināt. Ja imunitāte ar tām netiek galā, var rasties onkoloģiska slimība.

 

* Par traucējumiem imūnsistēmas darbībā var liecināt bieža saaukstēšanās, herpes infekcija jeb aukstumpumpas, alerģiskas reakcijas, ādas izsitumu veidošanās un grūti dzīstošas brūces, hroniskas kaites.

 

* Imunitāti vājina nepietiekama atpūta un miegs, pastāvīgs stress, fiziska un psihoemocionāla pārslodze, traumējoši pārdzīvojumi. Arī liekais svars, smēķēšana, fiziskas aktivitātes trūkums, neveselīgs, vienveidīgs uzturs, organisma novecošanās.

Imunitāti spēcina optimisms un dzīvesprieks. Tāpat fiziska aktivitāte, kas liek sparīgāk cirkulēt asinīm, iznēsājot imūnvielas pa visu organismu un rosinot enerģijas apmaiņas procesus.

Mēdz sacīt, ka labai imunitātei vajag mieru nerviem un nemieru muskuļiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+