Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. jūnijs, 2014
Drukāt

In memoriam: Andris Grūtups (11)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Nākamā dienā pēc 15. jūnija traģiskā negadījuma, kad pieklusušos Vecrīgas trokšņos lode pārcirta advokāta un rakstnieka Andra Grūtupa dzīvi, man piezvanīja viņa dēls Viktors un izteica sava tēva vēlmi, lai es uzrakstu nekrologu par aizgājēju “Latvijas Avīzē”.

Ar Andri Grūtupu bijām pazīstami vien vairākus gadus, un mūs saistīja koleģiālas attiecības, apmainījāmies ar jaunatklātiem vēsturiskiem faktiem. Turklāt mūsu viedokļos starp daudzām vienādām nostādnēm šad tad bija palielas domstarpības, īpaši jautājumā par holokausta tēmu. Neraugoties uz šīm niansēm, atbildēju, ka man tas ir pagodinājums: uzrakstīt atvadu rindas talantīgā advokāta un rakstnieka piemiņai.

Andris Grūtups bija spilgta un harismātiska personība, punktuāls un prasīgs – kā jau viņa aroda amatam tas ir svarīgi – ne tikai pret citiem, bet arī pats pret sevi. Turklāt ļoti cilvēcīgs. Daudzi An­dri Grūtupu atcerēsies kā iedvesmojošu cilvēku, kas ieguldījis Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā drosmi un spēku. Arī kā cilvēku, kas nevairījies izteikt savas domas tādos brīžos, kad ievērojamai sabiedrības daļai tās liktos neērtas, provokatīvas vai pat dīvainas. Tik bieži tās uzšķīla pretēju viedokļu ugunis.

Jau sākot ar savu pirmo grāmatu “Kā atgūt nolaupīto: tiesisks skaidrojums par īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem”, Andris Grūtups 1991. gadā plašāku publiku iepazīstināja ar savu ieguldījumu Civillikuma atjaunošanā. Viņa daudzveidīgais devums mūsdienu Latvijas juridiskajos pamatos ir gana plašs un akadēmiskas izpētes vērts.

Atceros viņu kā cilvēku, kas nevis vienkārši “uzcepa” grāmatas, bet rakstīja tās rūpīgi, novatoriski, pētot faktus. Neraugoties uz nopietnām veselības problēmām, A. Grūtups gadiem darbojās gan kā literāts, gan kā dziļumā racējs – vēsturnieks ar advokāta dzīvesgājumu, bieži pat izgriežot akadēmiskās pogas dažiem vēstures pētniekiem. Tomēr An­dra Grūtupa grāmatu mērķis ieskicēts jau “Beilisādē” (2005): “Uzdevums nav atrast slepkavu. Drīzāk – aprakstīt cilvēku kaislības un dziņas. Raksturot viņu vājības, iedomas un aizspriedumus.”

Citāds skatījums uz lietām un notikumiem intriģē un saista, kaut arī reizēm kalpo par iemeslu skarbām diskusijām un kritikai.

Andris Grūtups bija viens no retajiem, kas publiski bieži izteica viedokli, kas bija kontraversāls savā svaigumā, turklāt vienmēr lika aizdomāties un domāt. Dāsni ziedojis labdarībai, baznīcām, cilvēkiem, atbalstījis citus, turklāt lieki neafišēdamies, viņš pamatoti kritizēja augstu valsts amatpersonu aroganci pret sabiedrību, īpaši plaši V. Vīķi-Freibergu un viņas metodes, pauda nepatiku pret Karginu un “Parex” klanu, uzsvēra nepieciešamību ar lepnumu apzināties latviskumu un nacionālās vērtības. 2009. gadā krīzes nomāktajā Latvijā, bažās par daudzajiem ekonomiskajiem bēgļiem, Grūtupam pieder iecere par “Nācijas glābšanas fondu” un atgādinājums, ka “valsts esam mēs paši”.

Attaisnot vai tiesāt izvēle cilvēkam dzīves laikā tiek dota nepārtraukti. Citam varas durvis uz vienu vai otru pusi vērt nākas katru dienu. Bet ir lietas un notikumi, kas vieno pat pretējās plūsmās ritošas dzīves.

65 gadi paskrējuši, tik pēkšņi aizcērtot vairs neat­veramas šīs dzīves durvis.

Sit tibi terra levis!*

* Lai tev vieglas smiltis! (Latīņu val.)

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Vai zin kas ir tas savejs?

  2. Man tas ir liels trieciens.Pazīstu viņu,tamdēļ izteikšos..Grūtups bija draugs un kursabiedrs manam onkulim,kurš arī nav šai saulē.Viss ,ko zinu par viņu ir pasakāms pāris vārdos-LIELS CILVĒKS.
    Tieši tādās domās esmu bijusi un palikšu.
    Izsaku līdzjūtību tuviniekiem.Tas ir liels zaudējums visiem.

  3. Lai muuzhiigaa gaisma atspiid vinjam.Liidzjutiiba tuviniekiem.

  4. Lai gan nekrologus kulturāli cilvēki nemēdz komentēt, paldies par rakstu, jo Grūtups ir ievērojams cilvēks. Un ne jau nu viņš vainojams visās Latvijas neveiksmēs.

  5. Ir miris cilvēks – viens no tiem, kurš Latviju izveidoja par mafiozu, bandītisku, korumpētu valsti, kurš juridiski noformēja pašus netaisnīgākos un nelietīgākos likumus, kura dēļ daudzi jo daudzi zaudēja savus mitekļus vai spiesti maksāt milzu naudas alkatīgajiem denacionalizēto māju vai zemes īpašniekiem, kura dēļ daudzi godīgi cilvēki dziļi vīlās atjaunotajā Latvijā un pameta to uz visiem laikiem (ne visi aizbrauca tikai naudas dēļ vien), kura dēļ zaudēja ticību taisnīgai tiesai un t.t. un tā joprojām,..turpināt varētu ilgi.
    Lai jau dus savā mauzolejā, bet nekādus labus atvadu vārdus šis cilvēks noteikti nav pelnījis!

    • un Tu jau nebūsi tas, kas spriedīs tiesu šeit, uz zemes. pats vien vainīgs, ka, domādams – namīpašnieks vairs nav, – iedzīvojies viņa miteklī. nepatīk – brauc prom līdz ar citiem alkatīgajiem.
      par aizgājēju vai nu saka labu, vai arī klusē līdz savai pastarai dienai.

      • Latviešu skaudība un nenovīdība.
        Paši neko nedara un tad talantīgam cilvēkam neliek mieru.
        Strādāt vajag tad viss būs.

    • Kā var izteikt tik asus, apvainojošus komentārus tādam cilvēkam?
      Parasti jau saka- par mirušajiem vai nu labu vai neko, tāpēc domāju, ka tev vajadzēja paklusēt.

      Viņš nav vainīgs pie mafiozas, korumpētas, bandītiskas valsts izveidošanās. To pārsvarā veido cilvēku tieksme neievērot likumus, kā arī mantkārība, alkatība un iespējams pat psihiska rakstura problēmas un pārlieku liela tieksme uz varu. Tas tā. Ne jau viens cilvēks var izveidot tādu valsti!

      Par pārējo runājot- viens cilvēks nevar izveidot un apstiprināt visus likumus. Viņš noteikti nebija vienīgais, kurš ir vainojams pie tā. Pie tam, valsts atjaunošana nav viegls process, sākumā nākas pieņemt visādus lēmumus.

      A.Grūtups bija izcilākais advokāts un jurists kāds Latvijā vispār bijis. Cilvēks, kurš zināja, kas ir taisnība, kur tā jāmeklē. Viņš spēja analizēt un kritizēt visas netaisnības. Kā gan šāds cilvēks varētu būt tik ļauns kā komentārā rakstīts? Viņš bija izcila personība.
      Palasi šī cilvēka rakstītās grāmatas, tad sapratīsi, kuri tiešām ir ļauni cilvēki par kuriem var teikt visus sliktos vārdus!

      Viņš ir pelnījis visus labākos vārdus. Reti kurš cilvēks sasniedz dzīvē tik daudz kā viņš. Lielākā daļa pat pusi no viņa sasniegumiem dzīvē nekad nesasniegs un pat sapņos neredzēs! Līdz ar to stiprāku cilvēku neesmu nekad zinājusi, kurš tiešām tik daudz ir devis un tik daudz sasniedzis!

      Paskaties apkārt! Valstī ir daudz cilvēku, dažādi cilvēki, tie veido valsti. Viens cilvēks nekad nebūs vainīgs pie valsts nelaimēm un nepareizi pieņemtiem lēmumiem, kurus valstī izlemj daudzi!

      Tāpēc jāgodā izcilas personības un šādos brīžos jāskatās uz labo, kas tajā cilvēkā ir bijis un jānovērtē viņs devums nevis jānoniecina.

    • Atņemtos īpašumus jāatdod kaut vai pēc simts gadiem. Tikai tā var tikt galā ar tiem kam patīk citu mantas. Krievam to nesaprast, jo viņam nekad nav bijusi privātīpašumu neaizskaramība. Cars deva un cars atņēma, ja nogrēkojies. Tā arī Putins šodien mēģina stūrēt. Grūtupam te apsolūta taisnība. Cik taisnīgi to izdevās īstenot ir cits jautājums.

  6. Vai ir kādas ziņas par to, ir vai nav “Nācijas glābšanas fonds” izveidots? Ja nav, to vajadzētu izdarīt.

    Otra lieta – ja jau pasaka “A”, derētu pateikt arī “B”. Proti, kāds tad bijis Grūtupa viedoklis par holokaustu? Var jau būt, ka esmu palaidis garām, bet neesmu manījis viņa viedokli par šo tēmu.

    Treškārt, kāpēc tik ļoti jāuzsver, ka šis nekrologs tapis pēc pasūtījuma? Tāds ievads nomāc to, kas seko tālāk. Ir jau, protams, labi, ka kāds “pagrūž”, Allika vārdiem sakot , bet vēl labāk, ja runā vai raksta no sirds, nevis ķeksīša pēc.

    Dusi Dieva mierā, Andri! Par spīti tam, ko raksta tie, kas Tev labu nevēlēj’, ļoti ceru, ka radi mieru un izlīgumu pats ar sevi pēdējās stundās, dienās, mēnešos, gados…

    • Vēsture atkārtojas – reiz jau viens tāds “nācijas glābējs” bija,kas visas “sarkanās līnījas” gribēja pārkāpt:
      Viktors Deglavs (05.08.1902- 18.07.1941 )
      ” 1941. VII 18. atrasts SD aģentu nošauts uz plkv Plensnera dzīvokļa kāpnēm. “

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+