Mobilā versija
+24.4°C
Astra, Astrīda
Trešdiena, 16. augusts, 2017
14. decembris, 2016
Drukāt

In Memoriam Dzintra Klētniece. (1946.17.02.- 2016.g.14 12.)

Arhīva fotoArhīva foto

Adventa laikā mūžības slieksnim pārkāpusi Dzintra Klētniece. Talantīga aktrise, un ar īpatnu, spēcīgu enerģiju apveltīts cilvēks. Lauku meitene, kura jau no agras bērnības radināta pie darba. Auksta rīta rasa agros ganu rītos, smaga zemes kārta, ravējot dārzeņu dobes, agrīna spēja lasīt grāmatas un alkas pēc teātra mākslas – apmēram tāda ir Dzintras dzīve līdz studijām Teātra fakultātē. Dzintra bija nemierīga un ne visai paklausīga studente. Viņa neslēpa savas patiesās domas arī tad, ja tās nesakrita ar pedagogu viedokļiem, piedalījās dažādos ārpus studiju pasākumos, piemēram regulāros braucienos uz Maskavu, uz tajos gados populāru režisoru izrādēm.

Dzintras aktrises gaitas vairākos teātros, kuros viņa savas dzīves laikā strādājusi, arī nebija līdzenas un bez problēmām. Pēc studiju beigām viņa bija Valmieras Drāmas teātra aktrise. Viņas nozīmīgākās lomas šajā periodā: Ģertrūde V. Šekspīra “Hamlets” iestudējumā, Lovisa H. Vuolijoki “Niskavuori saimnieces jaunība”. Dzintrai Valmieras teātrī bija sava noteikta vieta, viņa varēja te trupināt savu aktrises karjeru. Taču viņa devās uz Liepājas teātri. Tur strādāja viņas vīrs Nauris Klētnieks, un tieši viņa režijās varēja izpausties Dzintras daudzpusīgais, īpatnais talants. Viņu abu “zvaigžņu stunda” bija 20.gs. septiņdesmito. gadu beigas, astoņdesmito gadu sākums, kad Naura Klētnieka režijā tapa Ed. Olbi “Kam no Vulfa kundzes bail”, ar Dzintru Martas lomā. Tas bija ļoti pārliecinošs un izteiksmīgs skatuves tēls, kas sajūsmināja daudzus skatītājus un kritiķus visā Latvijā. Tikpat populāra un cildināta bija Dzintras Alise F. Direnmata “Spēlēsim Strindbergu”, Vasiluca J. Druces “Laimes istabiņa”, Rašele M. Gorkija “Vasa Žeļeznova”. Šai laikā teātra dzīves vērtētāji un skatītāji varēja pārliecināties, ka aktrises dotumi Dzintrai ir visdažādākie. Sākot no ārkārtīgi dziļa dramatisma līdz groteskai.

Daži gadi Daugavpils teātrī deviņdesmito gadu sākumā Dzintrai bija lielo cerību, apsolījumu un arī vilšanās laiks. Viņai neizdevās atkārtot Liepājas teātrī iekaroto skatītāju un kritiķu labvēlību. Nebija arī prasmes un spēju pārvarēt smagos sadzīves apstākļus.

“Dzintra bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem īstā dzīve notiek uz skatuves, tai viss tika ziedots. No otras puses Dzintra bija arī dzīves aktrise. Viņai bija absolūta humora izjūta. Kā ir absolūtā dzirde, tā Dzintrai bija absolūtā humora izjūta. Ar to viņa varēja atbruņot jebkuru cilvēku dažās minūtēs,” par Dzintru teicis viņas kursabiedrs Edmunds Freibergs. Šī absolūtā humora izjūta Dzintrai palīdzēja arī dzīves pēdējos gados, kad nebija vairs iespēju kāpt uz skatuves un mocīja slimības. Viņa ne reizi nesūdzējās par grūtībām, bet centās citus pārliecināt, ka viss ir labi un viegli. Lai viņai viegls ceļš mūžībā.

Silvija Geikina
Latvijas Teātra darbinieku savienība
LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs

Latvijas nenovērtētais dārgums – vēsturiskās ērģelesValsts kultūras pieminekļu sarakstā iekļautās ērģeles pamazām atdzimst, galvenokārt pateicoties pašvaldību aktivitātei.
Draugiem Facebook Twitter Google+