×
Mobilā versija
Brīdinājums +19.5°C
Leontīne, Lonija, Ligija, Leokādija
Trešdiena, 23. maijs, 2018
19. aprīlis, 2018
Drukāt

Ināra Kolmane: Filmējām šodienas Billēm (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ināra Kolmane

“Es tev, meitiņ, to Billi došu.” Tā izcilā rakstniece Vizma Belševica reiz sacījusi režisorei INĀRAI KOLMANEI. Programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” tapusī spēlfilma “Bille” (studija “Deviņi”), kas veidota pēc Vizmas Belševicas tāda paša nosaukuma bērnības atmiņās balstītā romāna, pirmizrādi piedzīvos šo piektdien, 20. aprīlī. Filma būs smeldzīgs, bet vienlaikus dzīvi apliecinošs, asprātīgs un cerību pilns stāsts par kāda cilvēkbērna pieaugšanu un attiecībām ar pasauli pagājušā gadsimta 30. gadu nogalē, pirmskara Latvijā. Veltījums mums pašiem, atgādinot īsto vērtību mērus – iecietību, uzupurēšanos, sevis apliecināšanu. Par to arī šī saruna ar režisori Ināru Kolmani, kuras vārds visskaļāk izskanējis pēc filmām “Mans vīrs Andrejs Saharovs” (2006), “Ručs un Norie” (2015), “Sarmītes” (2001) un “Mona” (2012).

– Kā sacījis Vizmas Belševicas dēls, dzejnieks un atdzejotājs Jānis Elsbergs, “Billi” viņa rakstījusi deviņdesmitajos, tikko atguvusies pēc sava dēla Klāva Elsberga nāves. Cik pretimnākoša viņa bija jums?

I. Kolmane: – Kad piecpadsmit gadus pēc grāmatas iznākšanas Belševicu uzrunāju, viņa bija ļoti ieinteresēta, bet arī rezervēta. Uzdāvināju rakstniecei savu filmu diskus, viņai ļoti patika īsfilma “Sarmītes”, kur galvenajā lomā bija maza meitenīte un brīnišķīga aktrise Katrīna Luīze Rožlapa. Vizma burtiski izpreparēja tā laika latviešu filmas, kuras viņai lielākoties likās par rožainām vai kā citādi negāja pie sirds. Bet galu galā pēc vairākiem gariem telefoniskiem dialogiem rakstniece sacīja – bet es tev, meitiņ, to savu Billi došu. Reiz rakstniece cita starpā noteica – pie mana Vārnu ielas loga nekādas skaistas kāršu rozes neziedēja – kā uz grāmatas vāka, kur bildē esmu sapucēta pie fotogrāfa un ielikta logā… Un to nu gan es filmējot paturēju prātā, ka Vārnu ielā nebūs ne puķu, ne stādu, ne krūmu. Tā vieta būs maksimāli pietuvināta mazās Vizmas bērnības pasaulei, jo ir tā pati māja un bruģakmens, un pagalms, pa kuru mazā meitene reiz skraidīja basām kājām, un nu filmēšanā to darīja fantastiskā viņas atveidotāja Rūta Kronberga. Arī Billes dzīvoklis Vārnu ielā bija tikpat svarīgs kā viņa pati. Esmu pateicīga nama saimniecei Ritai Bernackai, kura atvēlēja divus dzīvokļus tieši blakus bijušajam Belševicas dzīvoklim, un mēs tos mākslinieces Ievas Romānovas vadībā varējām pārbūvēt līdzvērtīgi mazam filmēšanas paviljonam ar bīdāmām sienām, jo viss bija ļoti šauri. Citreiz operators bija stalažās un filmēja it kā caur logu, jo mazā virtuvīte bija jāatvēl aktieriem un bija jāpanāk šaurības sajūta. Jo vienā istabā aiz skapja gulēja Billes mamma un tētis, otrpus atradās gulta Billītei un pretējā stūrī vecmammai. Tad vēl galds, kumode, tas pats skapis un, kā vecmamma pārmet Billes mammai, “visi kakti piegrūsti ar tavām lupatām un tējiņām”, kas mums arī bija ļoti svarīgi tēli, kuri atdzīvojas un pārtop 1937. gada Rīgas Grīziņkalnā. Mums ir pat 1936. gada avīzes, apzināti piemeklējām sadzeltējušas, jo, tāpat kā modes žurnālus, vecmamma mājās bija atnesusi to, ko bagāti kungi meta ārā.

– Kādēļ veidojāt filmu pēc “Billes” motīviem, nevis ekranizējāt rakstnieces darbu?

– “Bille” gan tiek saukta par romānu, bet īstenībā tas ir brīnišķīgu noveļu sakopojums ar vieniem un tiem pašiem galvenajiem varoņiem. Sākumā vēlējāmies ekranizēt pirmo grāmatu un pusi no otrās, kur darbība notiek kara laikā, bet tad sapratām – mēģinot aptvert tādu laikposmu, komikss vien var sanākt. Turklāt gribējām saglabāt Vizmas Belševicas humoru, kas galvenokārt izpaužas ar valodu. Filmā ieausts arī kaut kas no manām bērnības sajūtām, daudz sižeta pārlikumu veikuši abi scenāristi – mans vīrs Arvis Kolmanis un Evita Sniedze. Taču kopumā pret pamatmateriālu esam izturējušies ar lielu pietāti.

– Kā mazajā jelgavniecē Rūtā Kronbergā saskatījāt meiteni, kura filmā būs grimā, ar “poniju” uz pieres, piemeklētām kleitiņām, kuras mamma viņai pašuva arvien pēc viena un tā paša fasona no kādas savas vecas kleitas vai priekšauta?

– Lielas acis un tāds dziļš skatiens. Ulmaņlaikiem raksturīgais par poniju dēvētais matu griezums gan Rūtai nepatika. Kā kamera apstājās, tā roķele pie pieres un “čolka” slīpi. Vienā no kadriem ar Billi, kur, ķemmējot matus, meitene stāv pie spoguļa, atļāvu šķipsnas saķemmēt pēc pašas gaumes. Protams, uz sāna. Pēc tam viņa man teica – paldies, režisore, ka uzfilmējāt mani ar tādu frizūru, kā man pašai patīk…

– Ko no režisora prasa mūsdienu meitenei palīdzēt iejusties pirmskara Latvijas gaisotnē, kaut vai leksikas ziņā, kas pa šiem gadiem ļoti mainījusies un daudzi vārdi vispār nav saprotami?

– Šis tas no jauna bija arī pieaugušajiem. Piemēram, Billes mammas iecienītākais lamuvārds uz savu bērnu bija “lēvurs” un “kraupis”. Ne vien mammas atveidotāja aktrise Elīna Vāne, bet arī dažs labs aptaujāts kolēģis nezināja, ka tā senāk sauca saulē apdegušu un nost lobīties sākušu ādu un niezīgās, dzīvē tik traucējošās kreveles.

– Jūs esot lūgusi Elīnai Vānei nesadraudzēties ar mazo Billes tēlotāju. Kādēļ?

– Jā, par to tiešām vienojāmies. Elīna, protams, ir profesionāla aktrise, bet jo svarīgāk zināma atturība bija Rūtai, lai viņai arī filmā neatmaigtu skatiens pret mammu. Tas pats attiecas arī uz Lolitas Caukas atveidoto vecmammu, Lilitas Ozoliņas tēloto bargo namsaimnieci. Taču privileģēts šajā ziņā bija Arturs Skrastiņš, jo viņš filmā ir “labais tētis”, tādēļ varēja jokoties ar Rūtu arī ārpus kadra.

Filmā vispār ir tikai divi cilvēki, caur kuriem Bille ierauga citu dzīvi. Tā ir viņas klavierskolotāja, kuru tēlo Guna Zariņa, un Maijas Doveikas atveidotā mammas draudzene laukos Milda. Ļoti gaišs un inteliģents cilvēks, pie kura Bille tiek atdota ulmaņbērnos. Laucinieki vasarās ņēma pie sevis ne tik bagāto pilsētnieku bērnus, kuri dabūja pie viņiem veselīgu ēdienu un svaigu gaisu, savukārt lauciniekiem bija ko likt palīgā pie darba un turklāt viņi saņēma no valsts dotācijas. Bet Billei paveicās vēl īpaši – ar sapratni par skaistām un uzticēšanās pilnām attiecībām starp pieaugušu sievieti un bērnu. Man likās ļoti interesants pašas Belševicas skaidrojums par mākslu, kāpēc tajā atveidots kails ķermenis ir skaists un kāpēc tāds tas ir arī dzīvē. Arī pirmo sapratni par seksualitāti Bille saņem no Mildas, uzzinot, ka meitene nepaliek stāvoklī no tā, ka puika viņu ezerā ierauga pliku.

– Par kuru ainu iekļaušanu filmā cilvēki interesējas visvairāk?

– Par gadatirgu un karuseli, kur tētis iedod Billei divus latus uzdzīvei. Tas nozīmē, ka neko nedrīkst pirkt, bet viss izmantojams baudai. Karuselī var griezties kaut desmitiem reižu, kaut līdz šķērmai dūšai, kas Billi un viņas draudzeni arī piemeklē. Leiputrijas gājiens būs, bet suņu zemes meklēšana ne, jo nevarējām vienā filmā ietilpināt divus gājienus, tāpat nevarējām salikt visus vecvecākus un tantes. Bet, jā, arī siļķ­papīra epizode nav palikusi aiz kadra.

– Kura epizode jums pašai visdziļāk sirdī?

– Visas! Bet jo īpaši kopā ar latviešu un čehu māksliniekiem izlolotā leiputrijas vīzija. Nekādu gaisā lidojošu konfekšu vai rozā ķīseļu. Mums leiputrija ir dīvaina, nereāla sapņu pasaule. Kā tā izskatās bērna, Billes, acīm? Šī aina it kā paver rakstnieces Vizmas Belševicas vēl tikai apjaušamo talanta atklāsmi un piepildījumu. Tie iedīgļi izpaudās jau tad, kad pasaulē vērās mazā Bille, kurai likās, ka viņai neiet labi ne mājās, ne skolā, ka padodas tikai lasīšana. Bet jau tad skolotāja bija ievērojusi, ka Bille ir ļoti apdāvināta un savdabīga meitene. Pieaugušie ik pa brīdim atgādina, ka nekas prātīgs no viņas neizaugs. Taču Billei sāp un meitenei ir sapnis pierādīt sevi, izlauzties no mazvērtības žņaugiem. Tas ir Billes personības ceļš pretī izaugsmei. Reālajai Billei – rakstniecei Vizmai Belševicai – izdevās atrast savu ceļu. Tātad sapņi spēj īstenoties. Vārdu sakot, lai filmas skatītāji ir gatavi arī fantāzijas un sapņu epizodēm.

– Tā laikam tomēr ir liela uzdrīkstēšanās – šodien piedāvāt smeldzīgu, dziļi cilvēka personībā vērstu stāstu.

– Taču arī humora pilnu un dzīvelīgu! Jo mēs jau filmējām šodienas Billēm, kas tieši tāpat sitas pa savu bērnības dzīvīti kā filmas Bille. Mūsdienu aizņemtajiem vecākiem bieži vien savu atvašu praktiskās vēlmes un vajadzības šķiet svarīgākas un tiek apmierinātas primāri. Bet kas notiek mazajā dvēselītē? Un kādi talanti snauž mazajās galviņās un rokās? “Bille” ir moderna mūsdienu filma ar ļoti pietuvinātu atmosfēru to gadu realitātei. Filmēts un montēts ar moderniem paņēmieniem – piemēram, pilsētiņa aiz tirgus plača ar specefektiem lipināta pa mājiņai, pa baznīcas tornītim kā atsevišķs mākslas darbs. Mums ir ļoti interesants mūzikas salikums. Pētera Vaska mūzika, ar kuru komponists man atļāva brīvi rīkoties, pavada Billes domu un pārdzīvojumu pasauli, savukārt paralēli izmantojam tolaik skanējušo laikmeta mūziku. Protams, Billes mājās radio nebija, bet veikalā pie Bānīša, ko atveido Gundars Āboliņš, un kur apgrozījās vietējā Grīziņkalna elite, ir gan radio, gan tālrunis. Filmā ļoti strādāts pie kadra estētikas – nelietojām spilgtus mūsdienīgus toņus, bet krāsa kļūst košāka dabā un Billes fantāzijas pasaulē. Savukārt Billes sapņi ir melnbalti, līdzīgi kā tā laika kinofilmām. Kostīmu māksliniecei Ievai Veitai šī ir pirmā pilnmetrāžas filma, bet viņas darbs ir fantastisks, kleitas izskatās kā no pirmskara Rīgas, tās ir vecinātas un tika braukts un meklēts tērpu noliktavās arī Polijā un Lietuvā.

– Vienā epizodē skatītājs gan esot mazliet “pamānīts”…

– Mums nedevās un nedevās rokā grāmatas epizode, kur govīm jāpienāk ļoti tuvu pie Billes un Rodrigo un puika jāsabaida no mugurpuses, lai Bille varētu izteikt repliku kā Belševicas grāmatā: vai tev no govīm bail? Bet vai nu govs pienāca par vēlu, vai puika sabijās par agru, taču diena iet uz beigām, operators kļūst nikns, un tad izlēmām, ka tikpat labi Rodrigo var sabaidīt arī varde. Un Bille, zēnu apceļot, filmā saka: “Tev bail no vardēm?!”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+