Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
7. augusts, 2012
Drukāt

Ināras Mūrnieces apjukums 


Foto-LETAFoto-LETA

Laikraksts “Latvijas Avīze” 24.07.2012. ir publicējis interviju ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (attēlā). No intervijas izriet, ka cienījamā deputāte nesaprot, kāpēc bija pilsoņi, kas balsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, un izskaidro viņu izvēli ar ietekmi, kas it kā nākusi no Krievijas.


 

Nav skaidrs, kā te ir vairāk – augstprātības vai vientiesības. O, sancta simplicitas! Redz, kā var nepārzināt valsti, kurā pati dzīvo! (Taisnības labad vajag atzīmēt, ka Ināras Mūrnieces pārsteidzošais komentārs sekoja pēc uzstājīgajiem žurnālistu jautājumiem, kas uzkrītoši gaidīja no deputātes enerģisku Nacionālās apvienības nostājas izpausmi.)

Lūdzu, padomājiet, cienītā Mūrnieces kundze, kāpēc cilvēki pieķeras savai dzimtajai valodai? Kāpēc nepieļaujams šķiet tas, ka krievi sev vēlas to pašu, ko sev grib latvieši?

Nē, taču, pie visa esot “vainīga” Krievija ar savu attieksmi pret tautiešiem. Izrādās, ka tas, ko dara poļi un lietuvieši – proti, saņem etniskās dzimtenes atbalstu, – ir nosodāms attiecībā pret krieviem.

 

Tomēr jebkurā gadījumā labi ir tas, ka augsta Saeimas amatpersona un politiķe ir sākusi domāt par to, kāpēc tā notiek. Kāpēc gan krievi vēlas lietot savu valodu līdzās citai valodai? Varbūt tie, kas tagad būs padomājuši, sāks iztaujāt arī savus tautiešus krievus – viņi taču ir ne vien Krievijas, bet arī Latvijas tautieši?

 

Apjukums piestāv Inārai Mūrniecei. Kaut gan ir amizanti, ka Mūrnieces kundze nebrīnās par 822 000 vēlētājiem, kuri neatbalstīja valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, toties 
274 000 vēlētāju, kas nobalsoja par otro valsts valodu, viņa nesaprotot. Tomēr viņa ir vaļsirdīga, viņa meklē cēloņus. Bet pretīgi ir tie, kas gadiem ilgi bezkaislīgi piebāza likumdošanu ar valodas sodiem, visžēlīgi prognozēja referenduma rezultātus un tagad klusu priecājas, ka viss ir nokārtojies tā, ka labāk nemaz nevar iedomāties − latvietim atgādināja, ka viņš ir latvietis.

Pazemojošas pārbaudes, krievu valodas pielīdzināšana svešvalodai un tās “pašpietiekamības nepieļaušana” atstumj krievus no latviešu valodas un nostāda viņus pret latviešiem. Tas ir Latvijas politiskās elites pēdējo divdesmit gadu laikā piekoptās etnopolitikas visnožēlojamākais rezultāts. Šī mūsu vara, nevis Krievijas fonds “Krievu pasaule”, ir tā, kas šķeļ Latvijas sabiedrību.

 

Tas, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, ir nacionālās revolūcijas likumsakarīgs rezultāts, kas ir pats par sevi saprotams un ir tuvs katra latvieša sirdij. Taču vienlaikus vienīgās valsts valodas statuss ir kļuvis par līdzekli krievu valodas izstumšanai un cittautiešu atbīdīšanai no valsts pārvaldes.

 

Analīze, ko 2005. gadā veica Baltijas Sociālo zinātņu institūts, apliecināja, ka latviešu īpatsvars valsts pārvaldē ir 83% no šajā sfērā nodarbinātajiem. Latvijas krievu ikdienas apziņā tas bieži tiek uztverts bez pustoņiem: re, viņi tur augšā sēž un spiež uz mums. Tas rada sašutumu, kas reti izpaužas, bet, kad bija radusies iespēja atnākt un likt parakstu, cilvēki atnāca un parakstījās.

Multietniskā sabiedrībā uzticēšanās un neuzticēšanās līdzsvars allaž ir bijis trausls, un jebkurš referendums, kas skar valodu lietošanu, ir inde. Tāpēc es biju pret referendumu. Tas sadalīja Latviju latviešos un nelatviešos, nevis varas partiju un opozīcijas partiju atbalstītājos.

Jautājums par krievu valodas mācīšanu uz valsts rēķina ir inde, un jautājums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai ir inde. Bez šiem jautājumiem būtu labāk. Bet, ja nu jautājums ir uzdots un slimība ir tīšuprāt saasināta, tad pienācis laiks pārdomām par to, kā uzšķērst neuzticēšanās augoni.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+