Vēlreiz par cūku sērgu. Vai indēt un celt sētas? 0
Čehija atzīta par brīvu no Āfrikas cūku mēra, tur pagājuši seši mēneši, kopš konstatēts pēdējais pozitīvais gadījums, Beļģijā vīruss turpina savu uzvaras gājienu.
Šogad nepilnu 7000 hektāru lielā iežogotā platībā atklāti jau teju septiņi simti inficētu mežacūku, kopumā no šīs platības izvesti teju divi tūkstoši mežacūku. Salīdzināšanai var norādīt, ka raksta tapšanas laikā Latvijā 2019. gadā ĀCM atklāts 136 mežacūkām, bet Lietuvā – 207 mežacūkām. Uzraudzības zonu paredzēts palielināt līdz 10 500 ha, bet buferzona nu jau sasniedz teju 60 tūkstošus ha.
Izskatās, ka čehiem bija izdevies atklāt ĀCM ļoti agri, kad tas nebija paspējis izplatīties, savukārt Beļģijā vīruss izplatījies plaši, pirms ticis atklāts. Var jau būt, ka beļģi ir godīgāki par čehiem, tā arī ir iespēja, bet negribas nevienu apvainot, mums atliek vien skatīties uz sausajiem statistikas datiem.
Šajā kontekstā jāuzver, ka 12.–13. martā Rīgā notika ASF-stop zinātnieku tikšanās, lai runātu par ĀCM apturēšanu. ASF-stop ir Eiropas zinātnes jautājumu sadarbības programmas (COST) pasākums, kura galvenais izaicinājums ir apturēt ĀCM tālāku izplatību Eiropā un pasargāt cūkkopības nozari. Projekts apvieno 31 COST valsti, kā arī ASV, Kanādu un Korejas Republiku. Divas no piecām ASF-stop darba grupām skar tieši mežacūkas – viena strādā ar ĀCM epidemioloģijas jautājumiem mežacūku populācijā, otra meklē iespējamos risinājumus mežacūku populācijas kontrolei (menedžmentam).
Šajā darba grupā ir iekļauti savvaļas dzīvnieku eksperti, biologi, tāpat arī veterinārārsti, sociologi, kā arī piedalās pa kādam medniekam. Eiropas medniekus šajā projektā pārstāv Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācija (FACE).
Rīga šogad kļuva par šo abu darba grupu kopīgās tikšanās vietu, jo Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) sadarbībā ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu BIOR pasaules zinātniekus uzņēma mūsu galvaspilsētā. Šoreiz tika pacelta tēma, kas iepriekš tika uzskatīta par tabu, proti, mežacūku indēšana tika vērtēta kā iespējama metode.
Zinātnieki, pamatojoties uz Austrālijas un ASV ekspertu pieredzi, diskutēja par šīs radikālās metodes iespējām, pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, kā arī par tās radītajām sekām. Beigās gan tika ieteikts šo metodi nesaukt par indēšanu, bet gan par humānu mežacūku likvidēšanu.
Tika secināts, ka sabiedrība diez vai akceptētu šo metodi, bet ir ap-stākļi, kad to varētu izmantot, proti, ārkārtas situācijās, īsu laiku un ierobežotā teritorijā. Pētījumi Austrālijā liecina, ka, pareizi šo metodi lietojot, necieš citi savvaļas dzīvnieki. Plaši tika diskutēts par sētu nozīmi. Tika secināts, ka sēta nespēj apturēt ĀCM, bet labākajā gadījumā var uz neilgu laiku tā izplatību palēnināt. Tāpat neesot jēgas celt garas sētas gar robežām, jo ir praktiski neiespējams tās uzturēt tādā stāvoklī, lai mežacūkas nespētu šo šķērsli pārvarēt.
Zinātnieki norādīja, ka vienkārši sēta bez papildu pasākumiem rezultātu nedos. Tāpat jāņem vērā milzu izmaksas, kas nepieciešamas, lai uzturētu sētas, un ir pierādīts, ka praktiski nav šķēršļa, ko nevarētu pārvarēt mežacūka.
