Foto – Juris Lorencs

Kad pirms četrpadsmit gadiem es pirmo reizi ierados Indijā, tēju vilcienos pārdeva mazās māla tasītēs. Pēc lietošanas pasažieri tās vienkārši izmeta pa logu, un pavisam drīz lietus, saule un vējš mālu pārvērta smiltīs.


Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem

Kokteilis

Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj 10

Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”

Lasīt citas ziņas

2012. gada 1. aprīlis. Es braucu ar ātrvilcienu “Mahanagari Express” maršrutā Varanasi–Bombeja. Mani ceļabiedri dzer tēju arī šodien. Tikai modernajā 21. gadsimta Indijā tādam arhaismam kā māla trauciņiem vilcienos vairs nav vietas. Tagad sliežu apkārtne piemētāta ar papīra un plastmasas krūzītēm.

Paredzams, ka šogad Indijas iedzīvotāju skaits sasniegs 1 miljardu 200 miljonus – tātad 600 Latvijas. Saglabājoties pašreizējiem pieauguma tempiem (ap 1,4% gadā), pēc divdesmit gadiem tas var pārsniegt Ķīnas iedzīvotāju skaitu.

Okupantiem milzīgi zaudējumi: atklāj, ko Ukrainas trieciens pa lidlauku Krimā nodarījis Krievijas armijai

Sinoptiķi nāk klajā ar laika prognozi piektdienai – vietām gaidāms sniegs

Lipīgas grīdas, izmētāti izsmēķi: no antisanitāriem apstākļiem Ķengaragā izņem četrus mazus bērnus, tostarp zīdaini

Atšķirībā no daudzām Āfrikas valstīm iedzīvotāju skaita pieaugums Indijā iet roku rokā ar strauju saimniecisko attīstību. Pēdējos gados valsts iekšzemes kopprodukts pieaudzis gluži vai fantastiskos tempos – ap 10% gadā, un tikai patlaban Eiropas krīzes dēļ tas esot nokrities līdz “nieka” 7%. Bezdarbs nu jau daudzus gadus svārstās ap 6%. Tiesa, augsta ir inflācija – 6,5% gadā.

Par Indijas ekonomisko brīnumu jau sarakstītas daudzas monogrāfijas. Šīs attīstības pamatā nav tikai lētais darbaspēks vai izejvielu eksports, bet arī augstās tehnoloģijas. Haidarabādas pilsētā informāciju tehnoloģiju uzņēmums “Infosys” tuvākajos gados plāno radīt 62 000 jaunu darba vietu, tā pārvēršot šo sešu miljonu apdzīvoto Dienvidindijas metropoli par vienu no lielākajiem programmēšanas centriem pasaulē.

Liela nauda tiek investēta ceļos un izglītībā. Braucot pa jauno autostrādi, kas savieno Tamilnadas štata galvaspilsētu Čennaju ar Kanjakumari pašos Indijas dienvidos, ik pa pāris kilometriem redzami jauni augstskolu kompleksi ar lepniem nosaukumiem – “Technical University”, “Politechnical College”.

Visi grib būt programmētāji, inženieri, fiziķi, matemātiķi, ķīmiķi, jau retāk – ārsti, ekonomisti, juristi. Latvijā tik iecienītās “sabiedrisko attiecību” studijas Indijā nav pieprasītas. Visticamāk, tieši Indija būs ceturtā valsts pasaulē pēc PSRS, ASV un Ķīnas, kas aizsūtīs kosmosā cilvēku.

Ceļotājus, kas pošas uz Indiju, parasti brīdina par netīrību un iespējamām vēdera infekcijām. Tomēr “organiskie” atkritumi ir nieks salīdzinājumā ar Indijas “ekonomiskā brīnuma” radīto piesārņojumu. Rūpnīcu izmeši, strāvas ģeneratori, pavardu dūmi, neskaitāmo automašīnu un autorikšu izplūdes gāzes rada gluži vai ar rokām sataustāmu smogu. Jau dažas stundas pēc ierašanās valsts galvaspilsētā Deli vismaz man kaklā sāk dīvaini “kost”. Neattīrīti notekūdeņi pārvērtuši daudzas Indijas upes un ezerus par smirdošām kloākām, it īpaši jau pilsētās (patiesības labad gan jāteic, ka Indijas laukos upes joprojām ir tikpat dzidras un tīras kā mūsu Gauja).

Pirms pāris nedēļām es vēl biju pašos Indijas dienvidos, Ramešvaras saliņā, kas atrodas starp Indiju un Šrilanku. Tās galvenā pilsēta Ramešvera pēc Indijas mērogiem ir vien nieka mazpilsēta – ap 120 000 iedzīvotāju. Dievam Šivam par godu celta tempļa dēļ tā ir ievērojama hinduistu svētceļojuma vieta. Pilsētiņas ielas pilnas ar dārgām automašīnām, kurās, spriežot pēc numuriem, ceļojuši braucēji no visas Indijas. Apkārt notiek strauja būvniecība, top jaunas viesnīcas, tempļi, privātmājas.

Salas austrumu galā atrodas viena no skaistākajām pludmalēm pasaulē, ko esmu redzējis – desmit kilometrus gara un ap 300 metru plata kāpa, kas iestiepjas Indijas okeānā. No vienas puses to apskalo Arābijas jūras, no otras – Bengālijas līča ūdeņi.

Lai līdz pludmalei nokļūtu ar sabiedrisko transportu, ir jāpārvar milzīgas problēmas. Neviens īsti nezina, kad tieši ceļā dosies autobuss, kuram teorētiski vajadzētu kursēt ar pusstundas intervālu.

Paradoksāls novērojums – jo nabadzīgāka valsts, jo mazāk sabiedriskā transporta, jo vairāk tās pilsētu ielas piepilda taksometri, autorikšas, velorikšas vai zirgu pajūgi. Neraugoties uz pārpildītajām ielām, pilsētā nav neviena luksofora. Kad man jautā, kādas ir vislielākās briesmas ceļotājam Indijā, es parasti atbildu – ielas šķērsošana.

Lielākajā daļā māju šeit nav ūdensvada – ūdeni pieved ar cisternām. Pilsētiņas nomales pārvērstas par brīvdabas atkritumu izgāztuvēm. Gar ielu malām tek atklātā kanalizācija, daudziem nav arī savas tualetes, tāpēc cilvēki kārto dabiskās vajadzības “brīvā dabā”. Kā apgalvo Indijas laikraksts “The New Sunday Express” 11. marta numurā, tā rīkojas puse no Indijas iedzīvotājiem.

Ja tic oficiālajai statistikai, tad ap 350 miljoni cilvēku Indijā iztiek ar vienu ASV dolāru dienā. Melnstrādnieki dažkārt nopelna vien ap simts rūpiju (nedaudz vairāk kā latu) dienā. Tikpat daudz parasti pelna arī viesnīcu personāls. Tiesa, cilvēku reālie ienākumi patiesībā varbūt ir nedaudz augstāki, jo indiešu sabiedrībā izplatīta neformālā “pelēkā” ekonomika un pašapgāde.

Vienlaikus televīzija, radio un milzīgi reklāmas plakāti aicina: “Pērc!”, “Patērē!”, “Izbaudi!”. Šī reklāma mērķēta uz strauji augošo Indijas vidusšķiru, uz 300 miljoniem salīdzinoši turīgu cilvēku, kuri var atļauties ne tikai televizoru, ledusskapi vai gaisa kondicionētāju, bet atsevišķu māju un auto.

Līdzās Ķīnai, Krievijai un ar naftu bagātajām arābu valstīm Indija ir viens no lielākajiem luksusa preču tirgiem pasaulē. Reklāma pa visu lappusi “The Times of India” šā gada 12. marta numurā – valdzinošas sievietes fotogrāfija, zem tās teksts – “Šodien viņa vēlas briljantu”, tālāk seko juvelieru salona adrese. Indija ir lielākā dārglietu un investīciju zelta patērētāja pasaulē. 2011. gadā indieši juvelieru izstrādājumos, zelta stieņos un monētās iegādājās 934 tonnas zelta. Otrajā vietā bija ķīnieši – “tikai” 780 tonnas.

Indiešu jaunbagātniekiem raksturīga izaicinoša uzvedība un plātīga savas bagātības demonstrēšana. Ja jūs šodien ar satiksmes autobusu ierastos Bombejā no Gudžarātas galvaspilsētas Ahmedabādas puses, tad vairāku kilometru garumā abās ceļa pusēs būtu redzams ceļamkrānu un debesskrāpju mežs. Lielākā daļa šo būvju tapušas pēdējos desmit gados. Jūs noteikti pamanītu arī rūpnieka Mukeša Ambani miljardu ASV dolāru vērto ģimenes māju – divdesmit septiņus stāvus augstu debesskrāpi. Patiesībā šī ēka ir daudz lielāka, jo katra stāva augstums ir vismaz četri metri. Šajā mājā, neskaitot kalpotājus, dzīvo vien pieci cilvēki. Un tas pilsētā, kurā puse no 16 miljoniem iedzīvotāju mitinās graustos!

Interesantu novērojumu man izteica kāds Indijā sastapts literatūras profesors no Francijas: “Cilvēki, kuri šeit tikuši pie naudas, uzvedas citādi nekā Eiropā. Pie mums meitenes naudu tērē solārijiem, šeit cieņā ir ādu balinošie krēmi. Eiropā turīgi ļaudis uz darbu nereti iet kājām, brauc ar sabiedrisko transportu vai pat ar velosipēdu. Šeit tas būtu pilnīgi neiespējami. Indijā katrs, kam ir kaut mazliet naudas, pat pārsimts metrus brauc ar taksi vai autorikšu – to prasa statusa ievērošana. Pie mums pārtikuši cilvēki vakariņās ēd to, ko šeit ceļ galdā trūcīgi zvejnieki – rīsus, zivi, dārzeņus. Bet Indijas “zelta jaunatne” iecienījusi ātrās ēstuves, īpaši Makdonaldu.”

Vecajai Eiropai ar tādām zemēm kā Indija vai Ķīna, tēlaini izsakoties, ir grūti līdzvērtīgi spēkoties stadionā, kur vieglatlētikas disciplīnas sauc “kopprodukta pieaugums”, “patēriņa aktivitāte”, “ārējās tirdzniecības bilance”, “valsts parāds”, “investīcijas” un “jaunas darba vietas”. Ne velti Indijas avīzes publicē komentārus ar virsrakstiem “Rietumu saimnieciskais un morālais noriets”.

Tas, kas mums vēl paliek, ir dzīves kvalitāte, ko nevar nopirkt par naudu. Cilvēks ar pavisam nelieliem ienākumiem Daugavpilī, Liepājā vai Rīgā savā ziņā dzīvo labāk nekā Indijas informācijas tehnoloģiju galvaspilsētas Bangalores jaunbagātnieks miljonus dolāru vērtajā privātmājā. Aiz viņa dārza mūra žoga tāpat kā visbriesmīgākajos graustos bieži tek smirdoši novadgrāvju ūdeņi, kuros vairojas odu bari, arī viņš ir spiests elpot to pašu piesārņoto gaisu ko citi pilsētnieki.

Kad es indiešiem stāstu, ka cauri manai pilsētai Rīgai cauri tek upe, kurā var ne tikai peldēties, bet kuras ūdeni principā pat var dzert, viņi izbrīnā vien noplāta rokas: “Piesārņojums ir maksa par attīstību.”

Pat vislepnākajos Indijas finanšu centra Bombejas rajonos ūdens pieejams tikai dažas stundas dienā. Tāpēc virs māju jumtiem novietotas ūdens tvertnes, kuras tad šajās “laimīgajās stundās” piepilda. Savākto atkritumu kalni Bombejas starptautiskās lidostas rajonā sasnieguši 14 stāvu mājas augstumu. Varas iestādes aizliegušas izgāztuvi papildināt, jo tā jau sākot apdraudēt lidmašīnu nolaišanos.

Vienas lietas gan Bombejā parasti netrūkst – tā ir elektrība. To diemžēl nevar teikt par lielāko daļu Indijas. Augošais iedzīvotāju skaits, nepietiekamās elektrības ģenerēšanas jaudas, labklājības izraisītā masveidīgā elektroierīču iegāde, nelegālie pieslēgumi pamatīgi nolietotajām elektrības līnijām – visu šo faktoru summa izraisa tādu parādību kā pēkšņa strāvas atslēgšanās. Elektrības atslēgumi ir viens no lielākajiem kavēkļiem rūpniecības attīstībai, jo jebkura kaut cik moderna ražošanas tehnoloģija prasa nepārtrauktu un kvalitatīvu elektrības piegādi.

Bet dažviet varas iestādes taupības nolūkos pašas atslēdz strāvu. Jau pieminētajā Ramešvarā elektrību parasti atslēdz desmit stundas dienā. Bagātākie indieši iegādājas strāvas ģeneratorus, kas piesārņo apkārtni gan ar troksni, gan motoru izgarojumiem.

Divas ziņas laikrasta “The New Indian Express” šā gada 5. marta numurā. Pirmā – kāds indietis vārdā Šetāns Sets Havannas 14. Cigāru festivāla laikā notikušajā izsolē iegādājies firmas “H Upmann” ražoto Kubas cigāru “Humidor” 60 000 eiro vērtībā.

Otrā ziņa – nomaļā Orisas štata ciematā Baresbali maoistu partizāni naktī uzbrukuši kādam būvlaukumam, kur iznīcinājuši strāvas ģeneratorus, celtniecības tehniku un akmens drupināmo mašīnu. Aizejot teroristi atstājuši plakātus, kuros nosodīta būvlaukumā strādājošo ekspluatācija – strādnieki vīrieši šeit saņemot 60 rūpijas, bet sievietes – vien 40 rūpijas dienā.

Divas ziņas, divas Indijas. 60 000 eiro – tie ir 42 000 latu, bet 40 rūpijas – 45 santīmi. Tik daudz es parasti Indijā maksāju par pieticīgām pusdienām.

Indijā jau sen vairs nav bada. Tomēr saskaņā ar valdības statistiku katrs ceturtais indietis vai nu jūtas izsalcis, vai arī cieš no mazvērtīga uztura. Tas gan nav pārtikas trūkuma, bet gan neaizsniedzamo cenu dēļ. Globalizācijas laikmetā tāda viegli saglabājama un tātad bez problēmām eksportējama prece kā cukurs Indijā maksā tieši tikpat cik Rīgas lielveikalā. Šā gada 28. februārī arodbiedrības bija izsludinājušas “Visindijas” streiku. Galvenā prasība valdībai – noteikt regulāciju rīsu cenai.

Pagaidām lauksaimniecības produkcijas pieaugums (ap 2% gadā) pat nedaudz apsteidz iedzīvotāju skaita palielināšanos. Tas iespējams, izmantojot aizvien intensīvākas zemkopības tehnoloģijas, lietojot minerālmēslus, herbicīdus un pesticīdus. Diezin vai šādu attīstību var nosaukt par ilgtspējīgu, jo lauksaimniecības zemju platība pastāvīgi samazinās. Visauglīgākajā Indijas štatā Keralā rīsu lauku platība aizvadītajos četrdesmit gados samazinājusies tieši četras reizes. Galvenais iemesls – zemi apbūvē. Iedzīvotāju kļūst aizvien vairāk, pieaug viņu vidējais labklājības līmenis, un katra daudzmaz turīga ģimene vēlas dzīvot atsevišķā mājā. Daudzi nekustamo īpašumu projekti tiek attīstīti vien ar mērķi ieguldīt naudu, vienkāršāk izsakoties – spekulācijai.

Patiesībā brīvas, neapstrādātas zemes Indijā pietiek. Braucot ar vilcienu, dažreiz veselu pusstundu neredz neviena cilvēka – vien sausu, saules izdedzinātu krūmāju. Tas, kā šeit pietrūkst, ir ūdens.

Ļoti gribētos ticēt, ka Indija, šī senā kultūras zeme, kurā dzīvo tik gudra un viesmīlīga tauta, saņemsies un sakops sevi arī fiziski.

Ka tas ir iespējams, liecina Vācijas piemērs. Pirms 50 gadiem, Vācijas “ekonomiskā brīnuma” laikā, jokoja, ka Reinas ūdenī varot attīstīt fotofilmu – tik ļoti tā bija piesārņota ar rūpnieciskiem atkritumiem. Šodien Reinā atkal dzīvo zivis.

Kur tas viss aizvedīs, varam tikai minēt. Viens gan ir skaidrs – augot Indijas, Ķīnas un citu “trešās pasaules” valstu iedzīvotāju pirktspējai, enerģijas, svarīgāko izejvielu un pārtikas cenas celsies visā pasaulē, tātad arī pie mums Latvijā.

Bet atgriezīsimies jau pieminētajā Ramešvarā. Rīta agrumā un vēlā pēcpusdienā okeāna liedags iepretim zvejnieku ciematam ir nosēts ar “tupētājiem”. Tas ir laiks, kad ciema vīrieši šeit kārto “lielās darīšanas” (sievietes šim nolūkam izmanto netālo krūmāju). Divreiz dienā paisums šo “labumu” ieskalo okeānā.

Gandrīz katram “tupētājam” rokās ir mobilais telefons. Daži sarunājas un fotografē viens otru šajā tik svarīgajā momentā, bet citi, laiku īsinot, skatās iemīļotās filmas vai klausās mūziku. Daudziem ir telefonu paši jaunākie modeļi, pareizāk gan – Ķīnā ražotas kopijas. Pēdējā I-Phone versija Indijā maksā vien ap trīsdesmit latu un, ja paveicas, tā kalpojot tikpat ilgi kā oriģinālā.

Trīsdesmit lati – tas gan nav maz vienkāršam zvejniekam. Lai iegūtu šādu rotaļlietu, viņam noteikti vajadzēja taupīt uz ēdiena, drēbju vai zāļu rēķina. Ļoti iespējams, šāda nākotne sagaida lielu daļu mūsu planētas iedzīvotāju – dzīve ar pustukšu vēderu, ar vienīgo drēbju kārtu mugurā un tualeti klajā laukā, bet nepārtrauktu, jebkad un jebkur pieejamu izklaidi.