Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
10. janvāris, 2013
Drukāt

“Indrāni” Latvijas Nacionālajā teātrī

Foto - LETAFoto - LETA

Rūdolfam Blaumanim 1.janvārī 150.dzimšanas diena, un Latvijas Nacionālajā teātrī 10.janvārī ir pirmizrāde viņa leģendārajiem “Indrāniem” Valtera Sīļa režijā.

Vecie Indrāni būs Lolita Cauka un Ģirts Jakovļevs. Ievas un Edvarta lomās – Daiga Gaismiņa un Uldis Anže, pārējās lomās – Juris Lisners, Anete Saulīte, Daiga Kažociņa, Ainārs Ančevskis, Jurģis Spulenieks un Anna Klēvere.

“Indrāni” ir viena no visvairāk Latvijas profesionālajos teātros iestudētajām izrādēm. Šis būs jau ceturtais “Indrānu” iestudējums Nacionālajā teātrī – pirms tam 1920., 1954., 1988.gadā, tādēļ izrādes režisors atzīst, ka viņam ir ļoti interesanti pētīt, kā katrā laikmetā režisori ir skatījuši šo Indrānu ģimenes drāmu, kādi ir bijuši akcenti un detaļas.

Valtera Sīļa iestudējuma pirmajā daļā gan scenogrāfijā, gan tērpos pa kārtai tiek citēti visi trīs iepriekšējie uzvedumi un aktieriem ir uzdevums “iedzīvoties” tajos.

Valters Sīlis: “Veidojot šo izrādi liekas ļoti būtiski pētīt tieši Nacionālā teātra iestudējumu tradīciju, jo šī luga runā par paaudzēm, kuras viena no otras pārmanto ne tikai savu iekopto zemi, bet arī mūsu nācijai biedējoši pazīstamu attiecību modeli, kas inficēts ar izteiktas paštaisnības, neizrunāšanās, neuzklausīšanas, otra nedzirdēšanas “vīrusu”. Tas ir rosinājis daudziem teātra māksliniekiem radīt savus “Indrānus”, liekot atšķirīgus akcentus šīs ģimenes attiecību atspoguļojumā.

Katrs no šiem iestudējumiem ir radījis savu versiju par Latvijas laukiem, taču līdz šim bija licies, ka ar Edžiņu iezīmētā Indrānu nākotne liecina par zināmu pēctecību šajās attiecībās, taču pašlaik aktuāla kļūst tieši Noliņa aiziešana un tas, ka Edžiņš tik ļoti grib viņam līdzi. Edvarts un Ieva, iespējams, ir pēdējie, kas savu nākotni redz laukos, viņiem vairs nebūs, kam nodot tik grūti iegūtās mājas.”

“Indrānos” tāpat kā “Skroderdienās Silmačos” aktieri ar katru jaunu iestudējumu “pāriet” uz vecākas paaudzes lomām. Ģirts Jakovļevs iepriekšējā iestudējumā ir spēlējis Edvartu, Lolita Cauka – Līzi, Juris Lisners – Noliņu.

Par iepriekšējiem “Indrānu” iestudējumiem

1920.gads. Režisors Aleksis Mierlauks. Ar šo iestudējumu tika atklāta 1920./21.gada sezona. Aleksis Mierlauks Rūdolfa Blaumaņa lugās nesvītroja ne rindiņu un cieši pieturējās pie dramaturga norādēm pat attiecībā uz rekvizītiem. Arī dekorators gleznotājs Eduards Brencēns tiecās radīt autentisku vidi. Šis uzvedums ir zīmīgs ar to, ka tajā nosacīti ir Blaumaņa klātbūtne, jo A.Mierlauks šajā uzvedumā diezgan tieši tēlu traktējumu pārmanto no Jēkaba Dubura “Indrānu” pirmiestudējuma Rīgas Latviešu teātrī 1904.gadā, kurā pats bija spēlējis un kura mēģinājumos Blaumanis ir sēdējis klāt un pats personīgi devis norādījumus aktieriem.

Galvenajās lomās ir Aleksis Mierlauks un Berta Rūmniece. Par viņu tandēmu saglabājies vērtējums: “Var sacīt, ka latviešu teātris nekad vairs neredzēs tik labus Indrānu tēva un mātes atveidotājus, kādi ir Mierlauks un Rūmniece.”

Aktieru ansamblis ir spožs un pieredzējis: Edvarts – Jānis Ģērmanis, Ieva – Jūlija Skaidrīte, Kaukēns – Teodors Podnieks, Zelmiņa – Mirdza Šmithene, Līze – Paula Baltābola, vēlāk Ella Jēkabsone, Noliņš – Alfreds Amtmanis- Briedītis, vēlāk Jānis Lejiņš, Guste – Emīlija Viesture, vēlāk Anna Jēkabsone. Kā atzīst teātra vēsturniece Rita Melnace – “Dažs varbūt savai lomai gadu ziņā ir bijis par vecu, bet tāda bija to laiku estētika – jaunību atsvēra ar meistarību un grima mākslu.”

1954.gads. Režisors Alfreds Amtmanis- Briedītis.

Galvenajās lomās Visvaldis Silenieks un Mirdza Šmithene, vēlāk Elza Radziņa, kura esot bijusi skarbāka un tiešāka.

Teātra vēsturniece Rita Melnace par aktieru ansambli: “Kā Indrānu mātes jaunības dienu atspulgs – gaiša un sirds siltumu izstarojoša ( pat balss tembros bija saklausāma līdzība) bija Eleonoras Dūdas (arī Baibas Indriksones) Zelmiņa . Cieti, pat skarbi savā “taisnības” izpratnē – Edgara Zīles un Emmas Ezeriņas – Edvarts un Ieva. Pārējās Līzes, Gustes, Noliņa, Edžiņa un Kaukēna lomās – Irēna Pabērza, Maiga Mainiece, Arnolds Liniņš, vēlāk arī A.Jaunušans, Maiga Grīnberga un Pēteris Cepurnieks.”

Alfreda Amtmaņa – Briedīša tā brīža veselības stāvokļa dēļ, iestudējuma sākumposmā viņu aizstāj Žanis Katlaps, kad viņš atgriežas situāciju raksturo sekojoši: “Katlaps daudz darījis, bet vēl daudz jādara. Nupat aktieri spēlē katrs par sevi vairāk, mazāk saskatāma cīņa viņu darbībā. Trūkst domu un rīcības dažādības… Jo katram raksturam sava taisnība. Šī taisnība jāpierāda katram sava, noliedzot otra taisnību. Lai publika spriež, kam bija taisnība. Viņa būs objektīva. Bet tēliem jābūt subjektīviem.”

“Liriska atkāpe” par uzveduma laika ideoloģisko situāciju – Alfreda Amtmaņa- Briedīša ieraksts viņa dienasgrāmatā pēc “Ļaunā gara” pieņemšanas izrādes apspriešanas – “V.Kalpiņš (toreiz jaundibinātās Kultūras ministrijas ministra 1. vietnieks) uzslavē, ka Blaumanis pareizi izprasts. Ja kāds domā, ka tas nav pareizi, ka luga nepareizi traktēta, tad tas apzināti atsakās no sociālistiskā reālisma un paša Blaumaņa. Blaumanis pareizi lugu uzrakstījis. Pareizi uzrakstījis, pats to nezinādams. Teātris pareizi darījis, lugu uzvezdams. Režisors pareizi lugu sapratis un uzvedis. Blaumanis prasa lielu aktiera meistarību…Vispār izrāde – A.Amtmaņa- Briedīša uzvara teātrī”.

1988.gads. Režisors Mihails Kublinskis. Režisora Mihaila Kublinska “Indrāni” tapa Trešās Atmodas laikā -1988. gadā, kas bija arī Rūdolfa Blaumaņa 125.jubilejas gads. Laikā, kad tik svarīga bija savu sakņu, savas zemes saimnieka apjauta. Tā bija traktēta kā ļoti spēcīgu individuālu raksturu savstarpējo attiecību drāma perfekti izstrādātā lakoniskā formā. Liels nopelns izrādes vizuālajā risinājumā bija Gunāra Zemgala scenogrāfijai.

Rita Melnace: “Izrādes dominante bija veco Indrānu tikumiskā stāja, zemes kopēju ētika un traģiskā atskārsme, ka jauno paaudzi vada tikai auksts aprēķins.

Par Kārļa Sebra Indrānu tēva un Veltas Līnes Indrānu mātes tēlu smalko niansētību un dvēseļu vibrāciju noteikti varēja teikt to pašu, ko Rūdolfa Blaumaņa laikā par pirmatveidotājiem Jēkabu Duburu, Aleksi Mierlauku un Bertu Rūmnieci – tikai izdzīvotus 80-to gadu teātra mākslas valodā.”

Lilijas Dzenes liecība, šos “Indrānus” vērtējot, ir kā sava veida pravietojums: “K.Sebra Indrānu tēvs nāk uz skatuves nesdams līdzi šodienas lauku posta ainu. Kas ir noticis ar Indrāniem? Ceplis ir uzcelts, kūpēdams un smirdēdams tas saindē gaisu, mājas ir sabrukušas, ieaugušas nātrēs un krūmos, krusti nolauzti kā vecā Indrāna, tā Edvarta kapu vietās. Ar visu savu vareno un patētisko aktiera spēku šis Indrāntēvs sauc no kapiem senču garu, lai tas nestu zemei jaunu svētību, lai atjaunotos lietu kārtība.”

Arī Mihails Kublinskis ārkārtīgi lielu vērību ir piegriezis precīzi izrunātam autora vārdam, tieši tā, kā tas ir Blaumanim. Un, protams, lietām- rekvizītiem personāžu rokās. Tas zāģis, kuru izrādē asina Noliņš , un kuru malā nolikt pavēl Indrānu tēvs, bija K.Sebra tēva zāģis. Dvielītis uz gultiņas gala ar padzisušajiem izšūtajiem iniciāļiem – tā ka varēja nojaust, ka tas ir Indrānu mātes- aktiera mātes roku darbs…

Pārējās lomas izrādē tika iestudētas turpat vai divos sastāvos. Edvarts- Juris Kaminskis un Ģirts Jakovļevs, Ieva – Astrīda Kairiša un Rasma Garne, Zelmiņa -Inese Ķirsone un Zane Jančevska, Līze – Irīna Tomsone un Lolita Cauka, Guste- Helga Dancberga un Maiga Sika, Noliņš- Juris Lisners un Ivars Puga. Izņēmums bija Kaukēns – Alfreda Jaunušana atveidojumā, loma, kurā pēc ļoti ilga pārtraukuma atkal varēja šo izcilo režisoru redzēt kā aktieri.

Mihaila Kublinska sastrādātais tēlu savstarpējo attiecību režģojums tā aizrāva kino režisoru Gunāru Cilinski, ka izcilais veco Indrānu pāris un vēl vairāki tēlotāji no izrādes pārceļoja Brīvdabas muzejā uzņemtajā spēlfilmā. Tā saglabājot laikā un telpā gaistošos aktierdarbus vismaz teātra vēsturei kā sava laika izcilus aktiermākslas paraugus.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+