Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
16. janvāris, 2014
Drukāt

Anda Līce: Nemitīgi piedzīvojam nepieauguša prāta postu (4)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Zeme ir pamats, uz kā viss stāv. Visi pasaules kari ir notikuši un notiek par zemi. Zemi neviens nevar paņemt līdzi kapā, zeme gan paņem visus. Zeme paaudzes spēj gan saturēt kopā, gan sanaidot. Blaumaņa “Indrāni” tā vai citādi atkārtojas katrā paaudzē. Kaut arī mūsdienās cilvēki ir no zemes atsvešinājušies, tomēr par labumiem, ko tā dod, viņi ir gatavi cits ar citu cīnīties līdz asinīm.

Pirms divdesmit pieciem gadiem Mihaila Kublinska iestudētie “Indrāni” arī 2014. gadā ar satriecošu dramatismu atgādina par lietām, kas nenoveco. Zeme gan izrādē, gan dzīvē ir spēles laukums, uz kura atraisās cilvēku kaislības. Oši ir tā vertikāle, kas vai nu mūsos ir, vai tās nav. Lai kā mainītos laiki, runa vienmēr būs par sirds stāvokli, kas nosaka cilvēka izvēles. Savukārt sirds stāvoklis ir atkarīgs no audzināšanas ģimenē, sabiedrībā valdošā morālā klimata un mantotajiem gēniem, par kuru lomu cilvēki zināja jau Blaumaņa laikos.

Ir ģimenes, kurās nākamās paaudzes gandrīz viens pret vienu atkārto iepriekšējo kļūdas. Ja nu mūsdienu cilvēkam, domājot par rītdienu, no kaut kā vajadzētu baidīties, tad vienīgi no tā, ka savos bērnos viņš var nepagūt vai neprast iesēt to labo sēklu, no kuras izaug visa pamats – sirds gudrība un goda prāts. Tādēļ nav nekā svarīgāka par to, kas notiek cilvēku ligzdā – ģimenē. Ja tā ir caura, kaut kas saiet grīstē arī ar perējumu.

Ja vecākiem acu priekšā zib tikai darbs un naudaszīmes, tad vecumdienās tiem par pagalvi būs akmens. Ja mēs pret bērniem īstenojam aklu mīlestību un neierādām robežas, viņi tā arī dzīvos, it kā tādu robežu nemaz nebūtu. Robežu neesamība mazā cilvēciņa ego ietin kokonā, kas vēlāk pārkaulojas un ne ar ko nav pārsitams. Ego izšķīdināt spēj vien nožēlas asaras, bet līdz tām daudzi nemaz netiek, jo paliek vienīgi pie dusmām. Tam pamatīgu artavu dod pilnīgi izļodzītie priekšstati par labo un ļauno, ko debesu puses pazaudējušie uzspiež gan ģimenei, gan skolai. To vien dzird, ka bērniem neko nedrīkst liegt, ka visu nosaka viņu izvēle. Visa atļāvēji vēlāk paši brīnās, ka tik daudziem dzīve šķiet kā viena vienīga rotaļāšanās un cilvēki – tikai spēļmantiņas. Mēs šodien nemitīgi piedzīvojam nepieauguša prāta postu. Kas gan ir tā aizvien mazāk izprotamā politiskā putrošanās, ja ne izglītotu, bet nepieaugušu prātu spēlītes?

Tā tikai šķiet, ka “Indrāni” notiek uz skatuves, īstenībā visi lugas personāži mīt mūsos, vajag tikai sakrist apstākļiem, viņi iznāk starmešu gaismā un izrāde sākas no jauna.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Visu cieņu Līces kundzei! Pilnīgi piekrītu visam uzrakstītajam gan par -audzināšanu ģimenē, sabiedrībā valdošo morālo klimatu un mantotajiem gēniem, kas nosaka cilvēku izvēles, gan par to, ka jāpaspēj iesēt to labo sēklu, no kuras izaug visa pamats – sirds gudrība un goda prāts. Tikai lieta tāda, ka ar pieaugošu ātrumu sabiedrībā zūd izpratne par tiem jēdzieniem, kurus piemin rakstniece. Ja viss tiek apšaubīts, ja nav skaidrības kā izpužas godaprāts, kādai jābūt ģimenei- ko tā dod un kas tajā ir pienākums, ir tikai likumsakarīgi, ka dezorientēta sabiedrība bez vienotas vērtību izpratnes dodas nekurieni.
    Ar sašutumu sen ir par maz, ir jāskaidro kāda tad ir godprātīga rīcība, kas būtu sagaidāma gan no varas vīriem un sievām, gan no sabiedrības locekļiem – vīriešiem, sievietēm. Jūs to vēl zināt, bet liela daļa no mums vairs ne. Rakstiet, stāstiet sējiet to labo sēklu, drīz vairs nebūs kam!

  2. Kad mēs attapsimies?

  3. Nepieauguša prāta posts…Cik traģiski patiesi šie vārdi!

  4. Par to zemi vēl varētu piebilst izejot no 100 gudro galvu,visgudrāko galvu rekomendācijas,ka to izdevīgi pārdot ārzemju investoriem ,jo zemi nekur nevarot prom aiznest ,arī pārdota zeme paliekot Latvijā.

Draugiem Facebook Twitter Google+