«Indrānos» krievi latviešus nespēlēs . Saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu 0
Šovakar M. Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvos R. Blaumaņa “Indrāni” – veltījums pirmā latviešu lugas iestudējuma krievu valodā simt gadiem. 1912. gadā “Indrānus” iestudēja toreizējā Pilsētas Krievu teātrī, kura ēka tagad pieder Nacionālajam teātrim.
Režisoram Elmāram Seņkovam “Indrāni” būs pirmais iestudējums Rīgas Krievu teātra Lielajā zālē, un viņš strādā ar to pašu jauno mākslinieku komandu, ar kuru veidoja izrādi “Graņonka”. Tie ir scenogrāfs Reinis Dzudzilo un kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo. “Indrāni” ir astotais šīs komandas kopīgais projekts. Komponists ir pēdējā laikā lielu ievērību guvušais Goran Gora.
– Kā latviski, tā krieviski runājat tik labi, ka nevilšus gribas vaicāt – kura valoda ir dzimtā?
E. Seņkovs: – Esmu dzimis rīdzinieks, bet mani vecāki nāk no Latgales. Dvēselē esmu latvietis, bet krievu tautība tik tuvu, cik no tēva Latgales krievu radu puses mantotās asinis. Vecāki savā starpā runāja te latgaliski, te krieviski, bet es krievu valodu tā īsti apguvu pagalmā Āgenskalnā. Maniem vecākiem ir tāds Romeo un Džuljetas stāsts Latgales gaumē, jo, viņiem saskatoties, abi dzimtie pagasti – Nirzas un Pildes (Pildas) – savā starpā konfliktēja un karoja. Krievu valodas zināšanu dēļ mana dzīve apmeta interesantu līkloci. Centralizēto eksāmenu vidusskolā biju nokārtojis krievu valodā, gribēju stāties juristos vai vēsturniekos, bet universitātes vadība neņēma pretī dokumentus, jo svešvaloda esot tikai vācu, angļu vai franču. Nokļuvu pedagogos, un paldies Maijai Kokarei, kura privātskolā “Patnis” man, zaļam puišelim, uzticēja pieskatīt baru bērnu. Tur izveidoju savu pirmo dramatiskā teātra pulciņu. Un varbūt labi vien ir, ka tā. Būtu ticis vēsturniekos, liktenis pagrieztos citādi.
– Kurš kuru atrada – Krievu teātris jūs vai otrādi?
– Daudz kas dzīvē notiek nejauši. Krievu teātra aktrise Dana Černicova, arī “Hedas” producente, reiz ievaicājās: Elmār, vai vēlies veidot kādu izrādi Krievu teātrī? Labprāt. Ko? Atteicu – ja jau krievu teātrī, tad, kā smejies – par dzeršanu… Protams, ne jau par to ir “Graņonka”. Taču risks attaisnojās, biļetes izpirktas, publika nāk, un tad teātris man piedāvāja iestudēt “Indrānus”. Draugi teica: “Indrāni” Krievu teātrī? Ārprāts! Sākumā biju nobijies…
– Kā krievu aktieri uztver “Indrānus”, vai saprot, kāpēc vecais Indrāns tā plēšas vienas ošu gatves dēļ?
– Iesākumā mulsa, dažs pat teica, ka materiāls esot vājš. Čehovs to visu apspēlējis daudz interesantāk. Palīdzēt izprast vēsturisko kontekstu uzaicinājām scenogrāfu, profesoru no Mākslas akadēmijas Viktoru Jansonu. Tad aizbraucām uz “Brakiem”, lai krievu aktieri labāk saprastu, kas ir Blaumanis un kāpēc mēs, latvieši, viņu tā mīlam. Taču šajā izrādē krievi nespēlēs latviešus.
Mēģinām atteikties no latviskā uzslāņojuma, tā īpašā mentālā koda. Varbūt izrāde veidosies kosmopolītiskāka. Mūsu radošā komanda pieder paaudzei, kas nav piedzīvojusi ne izsūtīšanas, ne karus, kur nu vēl Blaumaņa laiku. Un tāpēc uz skatuves būs mūsu priekšstats par to laiku, par to, kā toreiz cilvēki varēja domāt, ko viņi juta, kas sāpēja.
“Indrānu” sētas varoņus netērpsim ne linā, ne tautastērpos. Autentiski būs tikai priekšmeti – pulkstenis, krūze… Apzināti neskatījos iepriekšējos Māras Ķimeles, Mihaila Gruzdova, Laura Gundara “Indrānus”. Mēģināju no tā visa apzināti abstrahēties. Varbūt izrādīsies, ka esmu izveidojis izrādi kā septiņdesmitajos… Bet droši vien tā nebūs.
– Kas “Indrānos” bija jaunatklājums jums un kas pārsteidza krievu aktierus?
– Nevaru saprast, kā Ieva un Edvards var tik klaji melot. Būtībā tā ir vēstures viltošana, manā uztverē liels noziegums, kuru grūti attaisnot. Mēģinu aizstāvēt jaunos, bet Blaumanis mani tur aiz rokas un īsti neļauj to darīt. Kāpēc Blaumanis beigās nav atvēlējis Ievai un Edvardam dialogu par gaišo nākotni? To varētu nojaust, noticēt, bet… pēc tam nāca revolūcijas un kari. Un Edvarda māja varēja pazust uz visiem laikiem. Krievu vecākās paaudzes aktieriem ārkārtīgi nehumāna un neizprotama šķiet veco Indrānu aizsūtīšana uz pirtiņu.
– Esat teicis, ka izrādē gribat likt uzsvaru uz divu laikmetu maiņu – jaunās paaudzes un jaunā laika – ienākšanu, kas pieprasa pārmaiņas. Bet ko iesākt ar veco? Kā attiekties pret to, kas bijis?
– Varbūt arī “Indrānu” mantinieks ir liels bērns, kas šaubās? Viņš visu grib ātri, efektīgi – aši kredīts, ātri “uzbliežam”, un bizness ies. Bet līdz ar ķibelēm un krīzēm – šaubas, izmisums… Taču tēvs joprojām domā “toreiz” kategorijās – kā iestādīju kokus, kā apauklēju, kā loloju, bet tagad, viņaprāt, laikmets dzen uz priekšu un visi domā tikai par naudu. Starp citu, arī mans tēvs joprojām šad tad izsakās par jaukajiem padomju laikiem. Bet kur bija avots tam jaukumam? Katrs jaunais grib mainīt pasauli, jo iepriekšējo uzskata par sliktāku, apnikušāku. Man ir 27 gadi, bet, tiekoties ar saviem bijušajiem skolēniem, jūtu – viņi man uztver kā “učuku” un kaut kas mūsu starpā bloķējas. Mani skumdina stāsti par aizmirstiem cilvēkiem, kas vientulībā pamet dzīvi. Vai tas ir normāli, dabiski? Droši vien ne. Un es jau tagad domāju par to, kas būtu jādara, lai bērni mani reiz neaizvestu uz pirtiņu…
Taču fakts ir arī, ka laikam līdzi iet nespējīgie mūs kaitina, izraisa uztraukumu. Mana vecmamma dzīvo laukos netālu no Zilupes, 12 kilometrus no robežas ar Krieviju, Nirzas pagastā, kur viss izpostīts, aizaudzis. No kādreizējām divpadsmit Romušu mājām palikusi viena. Tuvākais veikals un pasts trīs kilometru attālumā. Labi, ka vēl piebrauc autoveikals.
Bet, ja es vecmammu atvestu uz pilsētu, viņa te neizturētu ilgāk par nedēļu. Viņa mokās ar veco veļasmašīnu un negrib ne dzirdēt, ka mazdēls nopirktu jaunu. Tāpat kā mana mamma cīnās ar veco gludekli – nu priekš kam vajag modernāku? Ir paaudze, kas baidās no jaunās paaudzes tehnoloģijām. Atgrūž tās.
Jābūt lielai pacietībai un drosmei, lai paaudzes rastu prasmi kopā sadzīvot. Mēs to nemākam. Arī es. Teātrī strīdos ar aktieru vecāko paaudzi, saku – nu tā-ā-ds tagad ir teātris. Viņi pretim: es nesaprotu šo jauno teātri! Palieku vai traks: dari mazliet citādāk, nedaudz trakāk un – nepieņem. Mēģinu savākties, taču jūtu, vēl mazliet un pats kļūšu par tādu Edvardu, kurš tūlīt pateiks – lasieties no skatuves. Un tad apraujos. Jo vairāk mēģinām pierādīt katrs savu taisnību, jo asāk trīti cits citam mestie naži. Bet, piedāvājot jauno, cieņa pret vecākajiem jau nepazūd. Tikai, kamēr taisīšu jauno mākslu, lai netraucē, viņus nolieku goda vietā, tālākajā istabiņā, maliņā jeb kā “Indrānu” pirtiņā. Bet aktieris jūtas ļoti aizvainots, jo uzskata – ja jau maliņā, tātad visi nostrādātie gadi, izlietie sviedri atzīti par veltīgiem. Izrādē Indrānu tēvs visu otro cēlienu pavada pirtiņā, kas mūsu uzvedumā scenogrāfiski veidota kā stikla kubs. Bet fantastiskajam, izcilajam krievu aktierim Leonīdam Lencam, ko ļoti cienu, šajā stikla kubā ir neērti, viņš nevar tur izspēlēties. Nepieņem, saka – nesaprotu, ko es tur daru! Bet es kā režisors maksimālists pretī – man to vajag. Jo māksla kompromisus nemīl.
– Izrādē uz skatuves būs arī viens latviešu aktieris – Kārlis Krūmiņš spēlēs Noliņu. Kāpēc šāda izvēle?
– Lai krievu aktierus mazliet izkustinātu no komforta sajūtas. Lai pierod un sarod ar citādāku spēli. Negribas te lietot augstos integrācijas jēdziena vārdus, bet, manuprāt, ir jauki – ja reiz krievu teātrī šo izrādi iestudē režisors latvietis, lai uz skatuves ir viens latviešu aktieris. Un visi to pieņem. Bet Kārli Krūmiņu izvēlējos tādēļ, ka viņš Noliņu jau atveidojis Māras Ķimeles iestudējumā. Būs izaicinājums izmēģināt spēkus citā vidē.
– Ja “Indrānus” iestudētu latviešu teātrī, vai izrāde būtu tāda pati?
– Noteikti ne. Varbūt vairāk paironizētu par latviešiem, liktu ļoti paskatīties mums pašiem uz sevi no malas.
Latviešiem gan netīk paironizēt par sevi, arī humora izjūta mums nav tā stiprākā puse. Var apvainoties, bet tieši tā es darītu – lai palūkojamies uz sevi ironiskākā, komiskākā griezumā ar visām sāpīgajām atmiņām par zaudētajām mājām un mūžīgajām latviskajām vēsturiskajām ciešanām.
Protams, Latvijas vēsture nav bijusi gaiša, taču nevar ieciklēties tikai uz sāpīgo. Vēsture jāzina, bet kāpēc velkam to līdzi kā smagu nastu? Es satrūkstos, valsts svētkos sajūtot, ka vēsturi izmanto, lai ar mani manipulētu, it kā biedētu – redz, cik šausmīgi bija, un nekur nav teikts, ka nekas tāds nevar atkal atkārtoties. Bailes nav labākais sabiedrotais. To nomākti, cilvēki sāk uzvesties neadekvāti. Varbūt arī Edvards tēvu padzina aiz bailēm un tēvs iespītējās, savu baiļu dzīts? Ja baidās visi, sabiedrība sāk trakot. Tā patriotismu neuzdiedzēt.
– Bet kā?
– Indrānu Edvards teica – te mēs raksim un te būs dīķis, noras malā būs mazmājiņa un pirtiņas malā – dambis ar zivīm. Viņam bija nākotnes vīzija. Ja nu tāda valstiska vīzija rastos mūsu politiķu, arī mākslinieku galvās?
