Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. oktobris, 2012
Drukāt

«Indrānu» drāmas mūsdienu versija


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Gluži kā Rūdolfa Blaumaņa 1904. gadā rakstītajā lugā “Indrāni” arī Elejas pagasta zemnieku saimniecībā “Asari” norisinājies divu paaudžu konflikts – dažāds dzīves skatījums un vērtības. Tēvs zemnieku saimniecības ģenerālpilnvaru nodevis jaunākajam dēlam, kurš ar lielu vērienu ņēmis kredītus, arī ES fondu finansējumu, bet ar to nevis attīstījis saimniecību un Elejas pirti, bet aizbraucis uz Spāniju.


Zemnieku saimniecība “Asari” Elejas pagastā tās īpašniekam – septiņdesmit gadus vecajam Jānim Asarim – vairākus gadus ir gan darbavieta, gan mājvieta, gan atpūtas vieta. 1995. gadā, mantojis no tēva šīs vienpadsmit
hektārus lielās platības, Jānis ķērās saimniekot un turpināt tēva iesākto. “Sākotnēji audzēju cūkas, lai nopelnītu vismaz kādu naudiņu. Cūkām vajadzēja pienu, tāpēc sāku turēt govis, bija arī buļļi. Kamēr esmu saimniecības īpašnieks, caur manām rokām izgājuši vairāk nekā 116 liellopi,” stāsta Jānis. Vecais zemnieks ir patiess lauku patriots, un saimniecība bija ne tikai veids, kā nopelnīt, – lauki un lopi ir viņa ikdiena un sirdsmīļa nodarbošanās.

Taču šobrīd Jānis savā saimniecībā vairs nejūtas kā mājās. “Liekas, ka staigāju pa svešu īpašumu, negribas vairs pat naglu iedzīt,” teic Jānis. Zemnieka bēdu stāsts sākās ar vēlmi palīdzēt jaunākajam dēlam Aigaram biznesa pilnveidošanā un attīstībā. Tas iedzina Jāņa saimniecību parādos.

 

Uzticība pieviļ

Kā stāsta zemnieks, dēlam radās iespēja privatizēt pirti Elejā, taču viņa plāni kļuva daudz plašāki. Parādījās vēlme ne tikai restaurēt pirti, bet arī piebūvēt tai klāt kafejnīcu – Aigars vēlējās pievērsties plašai tūrisma attīstībai saimniecības teritorijā.

“Tajā brīdī es pieļāvu kļūdu – iedevu viņam ģenerālpilnvaru. Es domāju, ka dēls, kas ir jauns un enerģisks, pabeidzis lauksaimniecības tehnikumu, spēs panākt iecerēto, taču, lai ko viņš iesāktu, nekas līdz galam netika padarīts. Visu laiku mani mierināja, ka ar saimniecību nekas nenotiks, un es ticēju viņa solījumiem,” stāsta Jānis.

Izmantojot zemnieku saimniecības statusu, Aigars padevās daudziem kārdinājumiem. “Viņš iepirka arī mežus, kas zemniekiem bija diezgan izdevīgi. Daudz kas bija pieejams lētāk, dēls zināja, ka tā viņam būs vieglāk,” teic Jānis.

Vislielākās problēmas radīja restaurētā pirts. “Sava biznesa realizēšanai dēls aizņēmās ļoti lielas naudas summas. Hipotēku bankā kredīts bija apmēram 250 000 latu. Aigars rakstīja arī projektus, cerot uz ES finansējumu no Lauku atbalsta dienesta (LAD). Arī to viņš bija dabūjis. No šiem naudas līdzekļiem viņš izveidoja piena vadu, kā arī mēslu krātuvi netālu no mājas. Nevaru sūdzēties, ka viņš neko nedarīja, dēls bija diezgan apņēmīgs. Taču es jau toreiz viņam teicu, lai neskrien, netrako un rīkojas prātīgāk,” teic zemnieks.

 

Parādu virpulī

Kādu laiku pēc pirts realizēšanas Aigars kļuva maksātnespējīgs. “Maksātnespējas dēļ Hipotēku banka ieķīlāja pirti un pavisam nesen kā savu īpašumu pārdeva Elejas pagasta komunālajai saimniecībai,” teic Jānis. Taču bez parādiem Hipotēku bankai jau ceturto gadu notiek tiesu darbi. Būvdarbu firma SIA “Uzars celtniecība”, kas veica pirts būvdarbus, ar tiesas palīdzību cīnās par savu naudu, ko Aigars nav samaksājis pēc būvdarbu paveikšanas. Iesniedzot tiesā prasību, uzņēmums ieķīlāja visu zemnieku saimniecību “Asari”.

Kā skaidro uzņēmuma “Uzars celtniecība” valdes loceklis Gatis Bērziņš, Aigars arī pirts rekonstrukcijai pretendēja uz ES finansējumu 44 219 latu apmērā. LAD summu izmaksā tikai tad, kad projekts ir pabeigts.

“Pretendējot uz šo finansējumu, viņš izsludināja iepirkuma konkursu pirts rekonstrukcijai zemnieku saimniecības “Asari” vārdā. Mēs tajā konkursā piedalījāmies un vinnējām,” stāsta G. Bērziņš. Uzņēmuma pārstāvis norāda, ka, parakstot līgumu, tas licies ļoti drastisks.

“Būvdarbus mēs sākām 2008. gada pavasarī. Līgumā bija norādīts, ka darbi jāpabeidz šā paša gada 31. augustā, kas ir diezgan īss laika periods tik garam darbu sarakstam. Turklāt līgumā bija iekļauts punkts, kas norādīja, ka gadījumā, ja mēs laikus nepabeidzam būvdarbus, mums ir jāatmaksā šā projekta summa 44 219 latu apmērā zemnieku saimniecībai kā līgumsods,” skaidro G. Bērziņš.

Uzņēmuma darbinieki šo objektu pabeidza laikus, un galējais rēķins, kas tika iesniegts Aigaram Asarim, sasniedza apmēram 70 000 latu. Viņš nemaksāja. Uzņēmums sāka sūtīt vēstules viņam uz zemnieku saimniecības adresi, taču saprotot, ka tādā veidā nauda netiks saņemta, 2008. gada novembrī iesniedza prasību tiesā.

“Mēģinājām vienoties ar viņu bez tiesas, taču sarunas bija veltīgas. Pēc projekta realizēšanas viņš saņēma naudu no LAD, taču attaisnojās, ka tā nav pārskaitīta. LAD noskaidrojām, ka viņš melo,” stāsta G. Bērziņš.

LAD lauku attīstības daļas vadītāja Iveta Oša apstiprina, ka šis pirts projekts ar nosaukumu “Ekonomisko aktivitāšu dažādošana z/s “Asari”” tika pabeigts un apmaksāts.

“Visa summa, ko Aigars saņēma no LAD, bija jānovirza kredīta dzēšanai Hipotēku bankā, bet mums viņš apgalvoja, ka samaksās par būvdarbiem. Sazinoties ar Hipotēku banku, noskaidrojām, ka arī viņiem nav samaksāts. Rezultātā neviens šo naudu nesaņēma. To viņš paturēja savā kabatā, apmuļķojot pilnīgi visus,” piebilst uzņēmuma pārstāvis.

Šīs lietas izskatīšanā norisinājās astoņas tiesas sēdes, visbeidzot šomēnes pirmās instances tiesā tika pieņemts lēmums – uzņēmuma prasība atzīta par pamatotu. Ar visiem soda procentiem parāda summa sasniegusi 125 000 latu. “Tagad tiesa ieķīlāto nekustamo īpašumu jeb zemnieku saimniecību “Asari” realizēs izsolē, un mēs dabūsim savu naudu. Tikai saimniecības vērtība nav lielāka par 15 000 latu, kas nozīmē, ka mēs nedabūsim pat pusi no visas parāda summas,” teic Gatis Bērziņš. Viņš piebilst, ka arī Hipotēku bankai joprojām ir prasība pret saimniecību, jo nauda, ko banka ieguva pēc ieķīlātās pirts pārdošanas, bija tikai 43 000 latu. Taču ņemtā kredīta summa bija 250 000 latu.

Pats tēvs bez mitas vaino sevi par neapķērību. “Es varēju viņu nodalīt atsevišķi, lai viņš veido savu uzņēmumu un strādā viens pats, nevis zem saimniecības jumta. Ja tā nenotiktu, iespējams, saimniecība šobrīd zeltu un plauktu!” teic Jānis.

Viņam ir aizdomas, ka par daudzām dēla izdarībām un parādiem viņš nemaz nav informēts, jo uz saimniecību regulāri tiek sūtītas parādvēstules. “Nesen atsūtīta vēstule no “Lattelecom” par 200 latu parādu. Vēstules saņemu ļoti bieži, un katrā figurē jaunas naudas summas, es pat nezinu, no kurienes tādi parādi,” sašutis Jānis.

 

Bez vainas vainīgie

Gatis Bērziņš teic, ka esošā situācija patiešām ir neloģiska. No īstā vaininieka Aigara Asara viņi nevar dabūt neko. “Viņš ir vienīgais, kurš necieš un droši vien dzīvo laimīgs ar savākto naudu. Nosacīti pats dēls ir izpostījis sava tēva un brāļa dzīvi, jo visi atlikušie parādi, iespējams, tiks piedzīti no viņu ienākumiem,” teic G. Bērziņš. Izpētot šo situāciju, uzņēmuma jurists uzskata, ka tas viss tika darīts apzināti, lai izkrāptu Eiropas finansējumu.

Arī Asaru ģimenes kaimiņš, kas nevēlējās atklāt savu vārdu, stāsta, ka Aigars visu laiku berzēja rokas un gaidīja Eiropas naudu.

“Viņš saņēma naudu no Lauku atbalsta dienesta vairākkārtēji, taču saimniecībā šīs naudas ieguldījums gandrīz nav manāms. Parakstot līgumu ar Hipotēku banku, viņš zināja, ka ik mēnesi bankai nāksies atmaksāt, taču jau pirmajā mēnesī, kad tika pieprasīta ikmēneša samaksa 2500 latu apjomā, viņš tikai plātījās, sakot, ka nemaz nemaksās, jo līdzekļu nav,” stāsta kaimiņš.

Viņš no Aigara vairākas reizes dzirdēja frāzes par to, ka banka var ņemt “Asaru” saimniecību. “Tā pat nezina, kur ir iekūlusies. Ieraudzīs, kāda saimniecība nolaista, aizbēgs prom,” tā viņam teicis Aigars.

Savukārt pats Jānis, neskatoties uz to, ka dēla dēļ sevi dēvē par mūža parādnieku, uzskata, ka dēlam nebija nodoma viņu apkrāpt. Daudzi zemniekam iesaka vērsties tiesā pret savu dēlu, taču Jānis nevēlas, sacīdams: “Tas taču mans dēliņš!” Maksa par dēla audzināšanu tad jāsaņem pašam.

 

Brīvības vēlme

Tagad Jānim ar jaunāko dēlu nav nekādu attiecību. No vecākā dēla viņš uzzināja, ka Aigars aizbraucis uz Spāniju, lai pelnītu naudu un atdotu parādus, taču Jānis šaubās, ka viņam izdosies. “Tādu summu viņš nenopelnīs, ja šeit pelnīt nemācēja, tad arī tur nenopelnīs,” piebilst Jānis.

Zemnieks ļoti pārdzīvo par vecāko dēlu. “Viņam es vienmēr varu uzticēties, nekad nebija domstarpību. Tagad abi esam palikuši galvenie grēkāži,” teic Jānis. Viņš norāda, ka vecākais dēls vienmēr ir palīdzējis – pircis tehniku, cītīgi strādājis un sācis celt vasarnīcu blakus tēva mājām, taču, sākoties problēmām, apstājies.

“Armands vienmēr dikti centās un vēlējās darboties. Šobrīd saimniecībā ir apmēram 22 liellopi, tas ir viņa ganāmpulks. Es kopju arī vienpadsmit vistiņas. Savus lopus esmu likvidējis, atstājis viņam tikai dažas mīlules – vecākās gotiņas. Gadījumā ja neko tālāk attīstīt nevarēs, likvidēs šo ganāmpulku un saņems vismaz nedaudz naudas,” teic Jānis. Viņš saka, ka vecākais dēls vēl dzīvo cerībās. “Cik es palicis bezcerīgs, tik Armands vēl daudzmaz cer, ka brālis kaut ko darīs lietas labā,” piemetina Jānis.

Jānis pieņem, ka ar jaunāko dēlu vairs nekad nebūs labu attiecību. “Viss vēl varētu uzlaboties gadījumā, ja viņš atbrīvotu mani no parādiem, lai tik man nenāktos lasīt visas parādu vēstules. Man tas rīvē godu! Es savā mūžā nekad neesmu aizņēmies tādu naudu, vienmēr esmu bijis kredītu pretinieks,” teic Jānis. Neskatoties uz to, ka zemnieks vēl ir diezgan spēcīgs un varētu darboties, viss notiekošais viņu pārāk stipri sarūgtināja. “Man radās patiesa vēlme, lai dēls manā mūža nogalē atbrīvo mani no šīm problēmām un pārdzīvojumiem. Tad es paņemtu makšķeri un mierīgu sirdi dotos uz ezeru,” teic Jānis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+