Latvijā
Vēsture

Indulis Zālīte: Rūpīgas izpētes vietā mēs esam ieguvuši “virtuālo vēsturi”6


Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants, ilggadējais centra vadītājs Indulis Zālīte ir sarūgtināts par veidu, kā pēc gadu desmitiem ilgas vilcināšanās beidzot darīts zināms tā saukto čekas maisu saturs. Sabiedrības ziņkāre ir apmierināta, taču bez plašākiem pētījumiem nav iespējams noteikt, vai sarakstā iekļautie tiešām sadarbojušies ar čeku.
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants, ilggadējais centra vadītājs Indulis Zālīte ir sarūgtināts par veidu, kā pēc gadu desmitiem ilgas vilcināšanās beidzot darīts zināms tā saukto čekas maisu saturs. Sabiedrības ziņkāre ir apmierināta, taču bez plašākiem pētījumiem nav iespējams noteikt, vai sarakstā iekļautie tiešām sadarbojušies ar čeku.
Foto: Anda Krauze

Autori: Ģirts Kasparāns, Viesturs Sprūde

 

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants, ilggadējais centra vadītājs Indulis Zālīte ir sarūgtināts par veidu, kā pēc gadu desmitiem ilgas vilcināšanās beidzot darīts zināms tā saukto čekas maisu saturs. Sabiedrības ziņkāre ir apmierināta, taču bez plašākiem pētījumiem nav iespējams noteikt, vai sarakstā iekļautie tiešām sadarbojušies ar čeku.

Indulis Zālīte par čekas maisu saturu zina vairāk nekā daudzi citi, jo ilgus gadus vadījis Totalitārisma seku dokumentēšanas centru (TSDC), kura uzdevums bija saglabāt un izvērtēt datus, ko aiz sevis bija atstājis represīvais padomju režīms. Par savu darbu viņš tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet tagad atklājies, ka Latvijas valsts augstākā apbalvojuma saņēmēju vidū ir arī virkne cilvēku, kas bija TSDC izpētes objekti: čekas aģenti un ziņu piegādātāji.

Zālīte gan nesteidzas kādu nosodīt, jo skeptiski vērtē to, kā notikusi ilgi gaidītā čekas maisu izpurināšana: bez plašākiem pētījumiem, komentāriem un pierādījumiem, kas ļautu spriest, vai konkrētais cilvēks patiešām sadarbojies ar VDK.

Septembrī, kad Saeima priekš-vēlēšanu gaisotnē vēl tikai gatavojās lemt par čekas maisu satura publicēšanu, Zālīte ar domubiedriem (vēsturniekiem Inesi Dreimani un Zigmāru Turčinski, garīdzniekiem Jāni Vanagu un Pāvilu Brūveru, bijušo iekšlietu ministru Aloizu Vazni, bijušo Drošības policijas priekšnieku Jāni Reiniku u. c.) parakstīja aicinājumu politiķiem nepārsteigties ar čekas maisu publicēšanu, lai izvairītos no “tautas ienaidnieku” saraksta veidošanas, kas drīzāk raksturīga padomju totalitārisma domāšanai.

“Vēsturiskā netaisnība nevar būt par iemeslu jaunas netaisnības radīšanai un tendenciozi izraudzītu Latvijas valsts pilsoņu grupas demonizācijai,” bija teikts iniciatīvas grupas paziņojumā.

Zālīte arī tagad aicina izvairīties no “linča tiesas”.

“Tā bija viduslaikos, kad cilvēku vērtēja pēc vienas pazīmes. Rudi mati? Tātad ragana, liksim uz sārta! Tā nu arī pie mums cilvēku vērtē pēc viena kritērija: vai tu esi vai neesi čekas maisos. Manuprāt, uz to jāskatās daudz plašāk, jāvērtē cilvēka veikums kopumā. Piemēram, čekas maisos ir arī Mavriks Vulfsons, TV raidījuma “Labvakar” vadītāji un Augstākās Padomes deputāti, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šie cilvēki ļoti daudz darīja, lai pamodinātu latviešu nacionālo apziņu.”

 

Rudenī, parakstot aicinājumu vēl nepublicēt čekas maisu saturu, paudāt viedokli, ka šim dokumentu krājumam ir “tendenciozas atlases un selektīvi izvēlēta kārtojuma raksturs”, tādēļ maisu saturs vispirms jānodod drošības dienestu un zinātnieku izpētei. Vai domājat, ka šīs informācijas publicēšana bija pārsteidzīgs solis?

Darba grupā, kas parakstīja šo aicinājumu, bija cilvēki no dažādām jomām: vēsturnieki, garīdznieki, bijušie Latvijas drošības dienestu darbinieki. Mēs atbalstījām likumprojekta versiju, kāda bija pirmajā lasījumā: nodot šo kartotēku Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā, lai ar to varētu strādāt zinātnieki, žurnālisti un citi speciālisti, kam ir profesionālas iemaņas darboties ar fragmentētu, pēc nesaprotamiem kritērijiem apkopotu informāciju.

Tad pēkšņi uz otro lasījumu parādījās pavisam cita likum-projekta versija, saskaņā ar kuru čekas maisu saturu tika nolemts publicēt, nevis publiskot. Un tās ir divas dažādas lietas. Ar Saeimas lēmumu čekas maisu saturs tika vienkārši izbērts internetā.

Rūpīgas izpētes vietā mēs esam ieguvuši “virtuālo vēsturi”, jo tagad varam klausīties bijušo aģentu stāstus, kuru patiesumu nav iespējams pārbaudīt.

Cilvēki klausās, un daudzi teic, ka vairs netic nevienam, arī tiem, kas varbūt stāsta patiesību.

Mēs redzam, ka cilvēki, kuru vārds ir čekas maisos, uz to reaģē ļoti dažādi: vieni apgalvo, ka par to neko nav zinājuši, citi mēģina izlocīties, vēl kāds publicējis detalizētu skaidrojumu par savu sadarbību ar VDK, bet daudzi vienkārši ignorē šo faktu un klusībā cer, ka ažiotāža drīz vien rimsies un sabiedrība visu aizmirsīs.

Manā rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai izvērtētu, kurš no viņiem melo un kurš stāsta patiesību.

Katrs gadījums, kā cilvēks nonācis čekas maisos, būtu jāvērtē individuāli. Pastāstīšu vienu piemēru: pie mums uz TSDC atnāca kāds cilvēks, kurš pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas gribēja ieņemt ierēdņa amatu, un viņam vajadzēja izziņu, ka nav sadarbojies ar VDK. Bet kartotēka rāda, ka viņš ir aģentu sarakstā! Cilvēks bija pārskaities un dziļi nelaimīgs, jo savulaik bija paveicis labu darbu: padomju laikā viņš strādāja asinspārliešanas stacijā, kur organizētā noziedzība bija uzsākusi asinspreparātu kontrabandas shēmu.

Preparāti bija vajadzīgi Latvijas slimnīcās, bet noziedznieki tos pārdeva uz ārzemēm. VDK nāca uz pēdām šai shēmai un palūdza cilvēkam sagādāt informāciju, lai aizturētu noziedzniekus. “Mani lūdza palīdzēt un solīja, ka neviens par to neuzzinās!” Bet čekisti viņu ierakstīja savu aģentu sarakstā. Un varat iedomāties, kāda būtu organizētās noziedzības reakcija, ja viņi uzzinātu, kurš cilvēks ir viņus nodevis un izjaucis ienesīgo shēmu. Šis cilvēks ir čekas maisos, bet patiesībā ir daudz lielāks Latvijas patriots nekā tie, kas tagad lamā čekistus un nodevējus!

Kādēļ no vairākiem tūkstošiem aģentu bija tikai daži, kas jau pirms čekas maisu atvēršanas paši publiski atzina, ka sadarbojušies ar VDK: bijušais LU rektors Ivars Lācis, dzejnieks Jānis Rokpelnis, dziesminieks Valdis Atāls?

Cilvēki pēc savas dabas ir dažādi, un katram ir savs veids, kā viņš tiek galā ar pagātnes grēkiem. Nedomāju, ka publiska grēksūdze ir tas efektīvākais veids. Pirms pāris gadiem mums bija gadījums, kad uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru atnāca baptistu mācītājs ar savas draudzes locekli. Tas bija gados vecs cilvēks, kurš gribēja nožēlot savus grēkus. Mācītājs atzina, ka nevar izvērtēt viņa nodarījumus, tādēļ atveda šo cilvēku pie mums. Viņam bija švaki ar atmiņu, pat savu segvārdu vairs nevarēja atcerēties, bet mūsu krājumā par viņu nekā nebija.

Vai cilvēku varēja iekļaut aģentu sarakstā bez paša piekrišanas? VDK nolikumā teikts, ka aģentam bija jāparakstās par piekrišanu sadarboties.

Tas bija iespējams, bet tikai atsevišķos gadījumos. Pirmkārt, zinātniski tehniskās izlūkošanas jomā, kur zinātnieki un studenti pēc braucieniem uz ārzemēm rakstīja atskaites un varēja arī nezināt, ka šo informāciju iegrāmato čekisti. Otra joma bija ideoloģiskā pretizlūkošana, kur arī bija šādi gadījumi.

Piemēram, kāds bijušais augsta līmeņa basketbolists man stāstīja, ka pie viņa nākuši čekisti un centušies pierunāt uz sadarbību.

Reiz viņam prasīts sastādīt savu draugu sarakstu, lai čeka varētu izvērtēt, kurš no viņiem varētu būt noderīgs informācijas avots. Basketbolists, izdzirdot šādu prasību, bija galīgi nelaimīgs, naktī mocījies ar bezmiegu.

To ievēroja treneris Aleksandrs Gomeļskis, kurš prasīja: “Kas ar tevi notiek?” Puisis atbildēja, ka viņam uzbāžas čekisti. Tad nu Gomeļskis gāja pie toreizējā LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča un žēlojās, ka čekisti neliek mierā viņa spēlētāju. Lācis piezvanīja, kur vajag, un pēc tam čeka pārtrauca kontaktus ar šo spēlētāju. Bet šis piemērs rāda, ka sadarbība ar čeku ne vienmēr tika noformēta ar parakstu, ka cilvēks apņemas pildīt tādus un tādus uzdevumus.

Publicētās kartītes ir bez pašu aģentu parakstiem. Kur būtu iespējams redzēt parakstu, kas apliecinātu, ka cilvēks tiešām piekritis sadarboties ar čeku?

Šādam parakstam jābūt aģenta personīgajā lietā, bet mēs nezinām, kur šīs lietas ir tagad: vai nu aizvestas uz Krieviju, vai vispār iznīcinātas. Pārmaiņu laikā VDK centās iznīcināt maksimāli daudz datu, kas vairs nebija vajadzīgi. VDK neglabāja makulatūru, aģentu lietām bija noteikts glabāšanas termiņš. Ideoloģiskās cīņas jomā lielāko daļu iznīcināja tepat uz vietas, bet pretizlūkošanas jomā datus, kas vēl varētu būt noderīgi Krievijas izlūkdienestiem, Maskava savāca sev. Tas ir līdzīgi, kā pārvācoties uz jaunu dzīvokli: vecās grabažas tu izmet vai iznīcini, bet vērtīgās lietas paņem līdzi uz jauno mājokli.

Vai ir zināms, kā tieši notika VDK dokumentu iznīcināšana: sadedzināja, sasmalcināja gabalos vai kā citādi?

Pārsvarā dedzināja, jo tolaik papīra smalcināmās mašīnas nebija izplatītas. Esmu dzirdējis stāstus, ka VDK darbinieki savu aģentu lietas veduši uz vasarnīcu, lai nokurinātu plītī. Visu līdz galam jau nekad neizdodas iznīcināt, tādēļ nebūs brīnums, ja kāda dokumentu paciņa varētu atkal kaut kur uzpeldēt.

Vairāki sarakstā esošie cilvēki teikuši, ka vērsīsies tiesā, lai pierādītu, ka nav sadarbojušies ar VDK. Vai tam ir kāda jēga, jo pierādīt sadarbības faktu ir gandrīz neiespējami?

Demokrātiskā, tiesiskā valstī šīs lietas ir jārisina ar tiesas palīdzību, jo par cilvēku vainu vai nevainību mēs nevaram spriest līdzīgi, kā to darīja padomju aktīviste Marta Krustiņsone bēdīgi slaveno “troiku” sastāvā – “balstoties uz revolucionāro sirdsapziņu”. Taču šīs lietas ir ļoti sarežģītas.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs Juris Stukāns nesen izteicās: ja tiesa savā spriedumā konstatējusi, ka cilvēka sadarbība ar VDK nav pierādīta, tas vēl nenozīmē, ka šāda sadarbība nav notikusi. Neesmu jurists, bet šāda pozīcija man nav īsti saprotama. Vai nu tu esi sadarbojies, vai neesi, tāpat kā cilvēks nevar būt pa pusei slepkava.

Vai lielāku nosodījumu nebūtu pelnījuši nevis čekas aģenti, bet gan kompartijas vadošie darbinieki, jo tieši viņi noteica politisko kursu, kas tika īstenots ar VDK palīdzību? Vairāki bijušie kompartijas funkcionāri joprojām ieņem augstus amatus Latvijas valsts pārvaldē.

1959. gadā PSRS vadība stingri noteica, ka kompartijai ir vadošā loma valstī, bet varas trijstūri papildināja čeka un armija, kas spēkojās par ietekmi. Kompartija varēja manipulēt ar abām šīm spēka struktūrām. VDK vadībā tika ieplūdināti partijai uzticami kadri. Šodien antikvariātā nopirku vienu padomju laika grāmatiņu “Ugunsgrāmata: stāsti par čekistiem”, kur skaisti aprakstīts, kā Latvijas kompartijas vadītājs Jānis Kalnbērziņš izsauc pie sevis vēlāko Latvijas čekas priekšnieku Longinu Avdjukeviču un paziņo, ka partija nolēmusi viņu iecelt amatā VDK struktūrā.

Līdzīgs stāsts bija arī par pēdējo Latvijas čekas priekšnieku Edmundu Johansonu, kurš vairāk bija politisks, nevis drošības dienestu darbinieks.

VDK bija atkarīga no kompartijas, kā gludeklis, kas nedarbojas, ja nav pieslēgts elektrībai.

Piecdesmitajos gados PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs paziņoja, ka drošības orgāniem nav nepieciešamības izspiegot cilvēkus, jo padomju pilsoņi ir tik apzinīgi, ka paši ziņos par nepilnībām. Sāka samazināt aģentu tīklu, bet tad 60. gados attapās, ka čeka un kompartija vairs nezina, kas valstī notiek. Masu nekārtību apspiešanā pat nācās iesaistīt armiju, jo čeka nezināja, ka briest kādi konflikti.

Kāda bija motivācija cilvēkiem, kas piekrita kļūt par VDK aģentiem? Vai pārsvarā to darīja, lai iegūtu kādus labumus, vai aiz bailēm, šantāžas dēļ?

Šantāža vairāk tika izmantota krimināllietās, pret noziedzniekiem, kas piekrita sadarboties, lai izvairītos no soda. Pret pārējiem šantāžu varēja izmantot sākumā, lai piespiestu sadarboties, taču ilgtermiņā tā nav efektīva metode. Ja cilvēks kļuvis par aģentu pret savu gribu, tad viņš mēģinās noklusēt informāciju, sagrozīs faktus, daudz ko neizstāstīs līdz galam.

VDK darbiniekam ar šādu aģentu būtu pārāk daudz klapatu, jo tad vajadzīgs vēl otrs aģents, lai pārbaudītu, vai pirmais stāsta patiesību.

Tādēļ bija svarīgi nodrošināt, lai aģentam būtu kāda pozitīva motivācija, kas mudinātu sadarboties ar VDK.

Operatīvo darbinieku uzdevums bija piemeklēt katram aģentam atbilstošu motivāciju. Vienam patika lasīt grāmatas, un viņam tika piegādāta vajadzīgā literatūra, citam mammai vajadzīga gūžas operācija, un VDK palīdzēja to nokārtot bez rindas.

Vai aģents pēc savas iniciatīvas varēja pārtraukt sadarbību ar čeku? Piemēram, kinorežisora Rolanda Kalniņa kartītē rakstīts, ka 1978. gadā viņš izslēgts no aģentūras par “atteikumu sadarboties”.

Vēlāk, jau atmodas laikā šādu gadījumu bija ļoti daudz. VDK aģentu skaits strauji samazinājās: vēl 80. gadu vidū bija ap 7000 aģentu, bet 1991. gadā bija palikuši tikai 4000. Un pārmaiņu laikā masveidā aizgāja ne tikai aģenti, bet arī VDK štata darbinieki. Latvijas VDK strādāja ap 1000 darbinieku, no kuriem aptuveni puse (500–600 cilvēku) bija operatīvie darbinieki. Uz katru operatīvo darbinieku bija astoņi līdz 12 aģenti.

Vai bija padomju varai sevišķi svarīgas jomas, kur aģentu tīkls bija īpaši izvērsts? Piemēram, čekas maisos ir visi trīs tolaik populārā TV raidījuma “Labvakar” vadītāji: Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics. Vai tiešām čeka gaidīja, ka viņi ziņos viens par otru?

Negribu runāt par konkrētām personālijām, bet čekai bija princips, ka aģenti nebija informēti par citu aģentu statusu.

Tātad, ja pie galda sēž trīs čekas aģenti, viņi varēja arī nezināt, ka savervēti ir arī abi pārējie. Tādēļ arī gadījumos, ja vienā kolektīvā bija vairāki ziņotāji, ar katru no viņiem strādāja cits VDK operatīvais darbinieks.

Ja padomju laikā, kad bijāt ķīmijas students, jums kā Ivaram Godmanim vai Mārcim Auziņam būtu piedāvājums stažēties ārzemēs, bet apmaiņā prasītu sadarbību ar VDK, vai jūs tam piekristu?

Grūti pateikt, jo tolaik bija pavisam cita situācija. Augstskolu es absolvēju 1976. gadā, un tobrīd man nebija pārliecības, ka Latvija kādreiz atkal būs neatkarīga. Reti kurš ticēja, ka PSRS režīms varētu sabrukt un Latvija atgūs brīvību.

Vai studiju laikā jūs neviens nemēģināja savervēt?

Nē, mani neviens nav uzrunājis. Čeka jau nemēģināja savervēt aģentus uz dullo, vienmēr tam bija kāds pamatojums un konkrēta vajadzība. Es nedaudz parēķināju un secināju, ka tolaik uz katriem 200 studentiem bija viens aģents. Bet vairums no viņiem tika savervēti ar skatu nākotnē: no studenta ziņojumiem lielas jēgas nav, bet vēlāk, kad cilvēks būs pabeidzis augstskolu un ieņems kādu noteiktu amatu, viņš var izrādīties ļoti vērtīgs kadrs.

Saistītie raksti

Piemēram, svešvalodu studenti, kas piestrādāja “Intūristā” par gidiem. Šādi aģenti bija rūpīgi apmācīti, prata izpelnīties cilvēku uzticību, nereti atļāvās kritizēt padomju varu. Ir saglabājušies aģentu ziņojumi, kur atreferēts, kā cilvēki gāja pie čekas aģenta un kratīja sirdi: “Ar tevi vismaz var normāli parunāt, visi pārējie ir stukači!”

 

 

Vizītkarte

Indulis Zālīte,

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants

Dzimis 1953. gadā Rīgā skolotāju ģimenē

Absolvējis Mazsalacas vidusskolu un Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti

Strādājis “Biolar”Praktiskās bioķīmijas institūtā

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists kopš 1992. gada, TSDC vadītājs no 1995. līdz 2008. gadam

2007. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

LA.lv