Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
19. jūnijs, 2012
Drukāt

Inesis Feldmanis: Bez vēsturiskās atmiņas palikt nedrīkstam

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Tendences Latvijas vēstures izpētē nebūt nav izolētas no sociālpolitiskajiem procesiem, kas vērojami mūsu valsts sabiedrībā. Tomēr jautājumā par Latvijas valsts vēsturi nekādu kompromisu vai atkāpšanos no pašreizējām nostādnēm nav, to sarunā ar “LA” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi Latvijas Universitātes (LU) vēstures profesors, Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Inesis Feldmanis uzsvēra vairākkārt.

 

Intervija notika burtiski dažas dienas pirms 17. jūnijā saņemtās ziņas, ka Valsts prezidenta Andra Bērziņa administrācijā likvidēts Valsts prezidenta vēstures un mazākumtautību padomnieka amats un darbu zaudējis ilggadējais vēstures padomnieks, profesors Antonijs Zunda.

 

– Kā vēsturnieki gatavojas Latvijas valsts 100 gadu jubilejai? Mūs interesē, kāds Latvijas tēls tad tiks pasniegts. Vai esam droši, ka tas būs tāds kā šodien?

– Par 100 gadu jubileju, protams, ir jādomā, un šis tas tiek darīts. Jau pirmajā Latvijas vēsturnieku kongresā izvirzīju ideju par Latvijas vēstures enciklopēdiju, taču naudas tai nav, un daudzi man arī iebilda, baidoties, ja šo ideju sāks virzīt, viņi zaudēs finansējumu saviem pētījumiem. Tomēr galīgi ideju es atmetis neesmu. Arī akadēmiķis Jānis Stradiņš to atbalstīja. Katram vēstures laikmetam pēc sevis kaut kas jāatstāj – pirmskara Latvija atstāja Konversācijas vārdnīcu. Arī mums jāsāk darīt kādas fundamentālas lietas. Domāju, mūsu vēsturiskā atmiņa ir stabila un pēc sešiem gadiem tajā nekādas izmaiņas nenotiks. Šajā ziņā nepiekrītu jaunajiem vēsturniekiem, ka vēsturiskā atmiņa teju, teju pārvērtīsies kaut kādā kultūras faktā vai pazudīs vispār. Situācija Latvijā tādu iespēju nemaz nepieļauj, jo mūsu vēsturiskā atmiņa nepārtraukti tiek uzkurināta ar 9. maija svinībām un tamlīdzīgi. Tāpēc es domāju, ka mūsu pamatvērtības – nācija, valsts, Eiropa – nemainīsies arī Latvijas valsts simt gadu brīdī. Ja šīs vērtības, kas ir mūsu identitātes pamatā, mainīsim, tad jau arī vairs nebūsim paši. Protams, jaunie vēsturnieki tagad aizraujas ar atmiņu stāstu pētīšanu. Atmiņas ir interesanta, taču subjektīva lieta. Tās raugās uz notikumiem caur viena cilvēka prizmu. Vēsturiskajai patiesībai tas netuvina. Patiesībai tuvina stingri akadēmiska vēstures zinātne ar pārdomātu koncepciju. Tieši konceptuālā puse vēsturnieka darbā ir ļoti svarīga, tāpēc jau tik lielu vērību veltām mūsu vērtībām. Darīsim visu, lai mūsu uztvere par Latvijas vēsturi, valsts jubilejai tuvojoties, tikai aizvien vairāk nostiprinātos. Latvijas vēstures uztvere un tās vērtības mums ir savas. Šeit nekādi kompromisi nav iespējami.

– Jautājums – vai mums vēsturē netiek ievilkts relatīvisma princips? Pie kura pieminekļa tad mums būs jāiet? Katram cilvēkam var būt privāta vēsture, bet tā tomēr nav kopīgā, sabiedriskā vēsture.

– Es Vēsturnieku komisijā esmu kopš 90. gadiem un varu sacīt, ka mūsu politiskā elite vēstures šaha partiju tomēr nav nospēlējusi vispareizāk. Tā varēja būt prātīgāka. Katram jau liekas, ka viņš zina vislabāk un nekādas vēsturnieku rekomendācijas viņam nav vajadzīgas. Atskrien kāds Rietumu žurnālists, paziņo, ka mēs te neievērojam demokrātiskas iniciatīvas, pakrata kāds no Austrumiem vai Rietumiem ar pirkstu, un visi jau nāk ar savām jaunajām iniciatīvām. Ja jau no paša Vēsturnieku komisijas dibināšanas brīža 1998. gadā būtu stingri ievērota pozīcija par leģionu un citiem jautājumiem, šodien nebūtu nekādu problēmu. Vēsturnieku komisija sākumā tika izveidota, lai pamatotu leģiona jautājumus un radītu zināmu valsts ideoloģiju. Sākumā tas tā arī darbojās, līdz nāca padomnieki, kam šķita, ka leģions nav galvenais, un galveno vietu ieņēma holokausta izpēte.

 

Vaira Vīķe-Freiberga bija tiešām izcila Latvijas Valsts prezidente, tomēr viņas attieksme pret Latvijas vēsturi bija tāda mazliet dīvaina. Jau toreiz izvirzīju tēzi, ka latviešu leģions jāskata Eiropas kontekstā, jo latvieši jau nebija nekas unikāls – “Waffen SS” cīnījās 35 Eiropas tautu karavīri.

 

Jāatceras, ka tad tā tomēr bija izšķiršanās starp Vāciju un PSRS, un pēc Baigā gada lielākā daļa Latvijas sabiedrības izšķīrās par labu Vācijai. Man šķiet, pretējā puse šodien to nemaz negrib saprast. Visas šīs runas, ka padomju okupācijas nav bijis, es uztveru kā izaicinājumu latviešiem. Latvieši izdarīja savu izvēli, atjaunojot valsti. Man ir grūti teikt, kas pašreizējā situācijā būtu jādara, bet, ja jau izskan domas, ka mūsu valsts nacionālā drošība ir apdraudēta, tad politiķiem būtu jāsāk nopietni domāt. Tad jāapsver ne tikai “piparkūku” politikas iespējas, bet arī to, vai nesākt īstenot zināmu rīkstes politiku. Citādi, ja demokrātijas vārdā visatļautība turpināsies, valsts drošības jautājums tikai turpinās milzt. Vēstures politikā viens no virzieniem varētu būt lielākas uzmanības pievēršana šejienes krievvalodīgo vēstures pozīcijas nestabilitātei. Runājot par Otro pasaules karu, paši Krievijas vēsturnieki Boriss Sokolovs, Marks Soloņins dod tādus faktus, kas, ja tos vairāk popularizētu, atstātu iespaidu arī uz Latvijas krievvalodīgo publiku. Sokolovs, piemēram, norāda, ka mūsdienu Krievijas ofici-ālā vēsture par Otro pasaules karu ir mītu līmenī un patiesā vēsture nemaz netiek pasniegta.

– Tagad modē atmiņu stāsti, taču pastāv arī trimdā drukātās Alfrēda Bērziņa, Ādolfa Klīves un citu pirmskara Latvijas darbinieku atmiņu grāmatas. Nav dzirdēts, ka kāda no tām Latvijā būtu jelkad izdota. Kāpēc?

– Ideja izdot vecās atmiņas ir laba. Bet atceros, kad 1992. gadā pārizdeva Edgara Dunsdorfa “Kārļa Ulmaņa dzīve”, radās šausmīgi lielas problēmas un nepatikšanas ar mantojuma lietu. Ja nu kāds izdevējs pie tā ķertos, viņam tas būtu jāņem vērā. Jādomā arī par komerciālo veiksmīgumu. Konversācijas vārdnīcas atkārtotas izdošanas projekts diez ko veiksmīgs nebija. Katrā gadījumā atmiņu izdošanas nepieciešamību es pie izdevības pieminēšu. Tāpat Latvijas Vēstures enciklopēdijas izdošana ir svarīgs uzdevums.

– Tas pat nebūtu Vēsturnieku komisijas jautājums. Kam tad Kultūras ministrijai ir kultūras saglabāšanas misija? Par kādu kultūru var runāt, ja to nesaglabā?

 

– Visa problēma ir līdzekļu trūkumā. Tagad ir tā: ja ko gribi darīt, pašam jāmeklē nauda. Pēdējos piecus gadus es vācu naudu “Latvijas Vēstures Žurnāla” izdošanai. Meklēju valsts iestādēs, LU. Tas nav tik vienkārši. Pat nezinu, vai šī gada žurnāla pirmo numuru izdosim, lai arī tas ir sagatavots.

 

Mums vēl jāizdod pirmā Latvijas vēsturnieku kongresa materiāli. Valsts tādām darbībām nekādu naudu neparedz. Atkal visur jāiet un jālūdzas. Kopā ar vēsturniekiem Aivaru Strangu, Antoniju Zundu un Jāni Taurēnu esam sagatavojuši “Jumavā” grāmatu “Latvijas diplomātija un ārpolitika 20. gadsimtā”, bet izdevniecība arī uzreiz prasa līdzfinansējumu.

– Daudzi, kurus esam “LA” redakcijā intervējuši, sūdzas: mūsu valstij nav ideoloģijas. Kuram tad ir pienākums gādāt par vēsturiskās atmiņas nodrošināšanu Latvijā? Tikai Feldmanim?

– Ir jau valsts pētījumu programma “Nacionālā identitāte”, no kuras zināmu naudu esmu dabūjis. Mēs, vēsturnieku grupa, tur darbojamies, lai tuvāko divu gadu laikā sagatavotu visām vēstures prasībām atbilstošu apkopojošu darbu par “15. maija Latviju”. Agrāk, kad vēl bija “Letonikas” programma, nauda vēstures zinātnei ienāca diezgan daudz, bet pirms kādiem pāris gadiem sākās nikna cīņa par šīs naudas pārdali. Cīņā iesaistījās politologi un sociologi. Viņiem bija liels atbalstītājs – Nils Muižnieks. Viņi panāca, ka pusi vai trešdaļu naudas no programmas tiem piešķir dažādiem “ātrajiem” projektiem. Līdz ar to naudas ilglaicīgiem projektiem vairs nav tik daudz. Tiem vēsturniekiem, kas manā grupā strādā pie “15. maija Latvijas”, varu mēnesī samaksāt labi ja pārdesmit latu. Un, kad grāmata būs gatava, man atkal vajadzēs meklēt naudu tās izdošanai, jo tam līdzekļi nav paredzēti. Droši vien prasīsim Eiropas Parlamentā un Ārlietu ministrijā.

– Nebūsim naivi, ja gribam līdz simt gadu jubilejai uzcelt pieminekli Konstantīnam Čakstem vai izdot enciklopēdiju, tad tas jāsāk darīt tagad. Ja jau valsts ir tāda plikadīda, vai tad nevar pateikt: jūs, pārējie, tagad pagaidiet, jo mums ir valstiski svarīga lieta? Rodas jautājums – kāda ir Latvijas valsts vēstures politika?

– Latvijas vēstures politika neapšaubāmi ir virzīta uz Latvijas vēstures uztveres un izpratnes stiprināšanu. Ne uz “viedokļu tuvināšanos”. Skatoties uz šodienas situāciju sabiedrībā, jāsaka gan, ka mūsu agrākā vēstures politika nav bijusi tā veiksmīgākā. Vai var panākt ko veiksmīgāku? Grūti teikt, taču pamatprincipam jābūt, ka nevaram atkāpties no savām vēstures nostādnēm, lai arī tie vēsturnieki, kuri aizstāv atmiņu stāstu variantu, sauc mūs par sholastiem.

– Un viņi saka: “Nestrīdēsimies, iesim pie visiem pieminekļiem, visi šāva, visi cieta.”

– Uz to jau “atmiņu stāstu” politika ir virzīta. Kaut pašā par sevi atmiņu izdošanā nekā slikta nav. Tik tā absolutizēšana un nozīmes pārvērtēšana…

 

Diskusiju par atmiņu stāstiem jau aizsāka izrāde “Vectēvs” Rīgas Jaunajā teātrī. Teātra kritiķi visi to uzreiz ļoti slavēja. Bet es, piemēram, to vērtēju ļoti kritiski. Vienā no LTV raidījumiem “100 grami kultūras” vadītājs pat neļāva man izteikties, jo tur jau iepriekš bija nolemts, ka izrāde ir “neredzēts atklājums”. Kā tur bija parādīts latviešu leģionārs? Vienkārši briesmīgi!

 

Varbūt tāds tips arī dzīvē pastāvēja, taču izrādē taču būtu jārāda kāds vidējais tipāžs. Tajā pašā laikā sarkanais partizāns bija “laķēts”.

Ja runājam par Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju, tad tur nekāda atkāpšanās no pozīcijām nav notikusi. Sākumā, kad komisija vēl veidojās, bija ļoti daudz zvanu no krievvalodīgiem medijiem. Viņi bija pārliecināti, ka komisija veidota, lai Latvija atkāptos no savām pamatnostādnēm un atzītu, ka okupācijas nav bijis. Kad es pateicu, ka man ir pavisam cita vēstures politika šajā jautājumā un mērķis varbūt ir, lai Krievija atzītu okupāciju, viņi man pārstāja zvanīt. Manuprāt, okupācijas jautājums vispār tiek cilāts pilnīgi nepamatoti. Ir taču skaidrs, ka okupācija ir bijusi, un tas arī ārzemēs ir atzīts nez cik dokumentos! Pat Krievijas pirmais ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs to atzina, un 2006. gadā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, uzstājoties Cēsīs! Okupācijas noliedzēji vārda “okupācija” jēgu saista ar upura izturēšanos. Ja upuris pretojas, tātad okupācija ir, ja nepretojas – nav. Tās ir muļķības, jo šis jēdziens ir attiecināms uz agresorvalsts, ne tās upura darbību. Tas ir tāpat kā ar laupīšanu uz ielas: aplaupītais var visu uztvert filozofiskā mierā vai pretoties, bet juridiski jau no tā nekas nemainās.

– Kā šajā kontekstā raugāties uz izteikumiem, ka mums ir “pirmā republika” un “otrā republika”? No zinātniskā, politiskā viedokļa, tādus terminus var lietot?

– Domāju, ka tā teikt nedrīkst. Izejot no dokumentiem, kuros balstās Latvijas Republikas atjaunošana, tas arī nav vēsturiski pareizi. Dokumentos taču uzsvērts, ka 1990. gadā atjaunota 1918. gada Latvija. Ja mēs runājam par divām, tad nostājamies Krievijas pozīcijās. Tur uzskata, ka mūsdienu Latvija ir jauna jeb cita valsts, nevis starpkaru valsts turpinājums. Savulaik par to ļoti daudz rakstīja nu jau aizsaulē aizgājušais vācbaltiešu zinātnieks Dītrihs Andrejs Lēbers. Es tiešām nesaprotu, kādēļ brīžiem šī pēctecība netiek akcentēta.

– Vēl viena lieta, kas pēdējā laikā tiek bieži stāstīta: Latviju 1918. gadā dibinājušas “dažādas tautas”. Vai tad latvieši nebija tie, kas nodibināja savu valsti, jo kam gan citam tāda Latvija bija vajadzīga, ja ne latviešiem?

– Satversmē ir atruna par “Latvijas tautu”, kas tomēr ir plašāks jēdziens nekā latviešu tauta, bet skaidrs, ka Latvija veidojās kā nacionāla valsts.

 

P. S. Vakar, lūgts komentēt profesora Zundas atlaišanu, Inesis Feldmanis norādīja: “Es ļoti nožēloju, ka tā noticis. Manuprāt, Antonijs Zunda bija ļoti labs vēstures lietu padomnieks. Mēs ļoti labi sadarbojāmies.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+