Mobilā versija
Brīdinājums +17.8°C
Vitālijs, Ralfs, Valgudis
Trešdiena, 23. augusts, 2017
4. aprīlis, 2017
Drukāt

Ineta Radēviča laimīga, ka bērni beidzot izjutīs piederību Latvijai

Foto - LetaFoto - Leta

Pirms nedēļas ar pārliecinošu balsu pārsvaru par Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidenti tika ievēlēta viena no šarmantākajām Latvijas sportistēm, vieglatlēte, pasaules čempionāta medaļniece tāllēkšanā Ineta Radēviča (35). Viņas sapnis, ko gribētos īstenot – lai Rīgā būtu Eiropas standartiem atbilstoša sporta manēža.

Žurnālā “Privātā Dzīve” sportiste atzīst, ka viņas lielākais atbalsts vienmēr ir bijis, ir un būs ģimene. Arī šobrīd, kad Ineta ir gatava no sirds darīt visu, lai attīstītu vieglatlētikas jomu Latvijā, vīrs (hokejists Pjotrs Sčatsļivijs) ir gatavs pārmaiņām. Ineta atklāj, ka viens no iemesliem, kādēļ kandidējusi uz prezidentes amatu, ir vēlme vairāk izjust piederību Latvijai. “Mēs jau bijām pieņēmuši lēmumu – ja vīrs dosies spēlēt citur, es un bērni paliksim šeit. Beidzot mums ir tas, par ko sapņoju jau sen, – bērni var izjust piederību šai valstij, var iet skolā un bērnudārzā, un katru gadu tos nemainīt. Jā, kādu laiku biju cilvēks bez valsts – te Amerikā, te Krievijā. Taču apziņa, ka pienāks diena, kad atkal būšu mājās, man ļoti palīdzēja.”

Lai gan dzimusi Krāslavā, kur joprojām enerģētiski uzlādēties sportiste cenšas aizbraukt iespējami bieži, jau daudzus gadus par savām mājām Ineta sauc Rīgu. Ģimenei pieder arī īpašums Ķesterciemā, bet tas esot vēl tapšanas stadijā.

Kopā ar Inetu septiņus gadus ceļojusi arī viņas mamma, kas savulaik bija viņas trenere. Pirms pusotra gada viņa nolēmusi atgriezties treneres darbā. Jautāta, vai arī Ineta gribētu trenēt savus bērnus, viņa atzīst, ka tomēr to labāk uzticētu darīt citam profesionālim. Sportistes dēls Marks tāpat kā tēvs spēlē hokeju un šobrīd redz sevi šajā sporta veidā, bet meitai Amēlijai esot potenciāls vieglatlētikā. Par kuplāku ģimeni pagaidām Ineta nedomā. “Šajā dzīves posmā man jāvelta laiks tiem diviem bērniem, kas mums jau ir. Negribētu viņiem ar savu lēmumu kaut ko atņemt. Kad esmu kopā ar bērniem, man tas jādara simtprocentīgi, un es redzu, cik daudz laika tas prasa. Tāpēc man šķiet – pagaidām ir labi tā, kā ir. Trešais bērniņš nāks vai nu krietni vēlāk, vai tad, kad par to būs ļoti nopietni padomāts.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+