Pasaulē
Eiropa

Infekcija robežas nepazīst 16


Vītenis Andrjukaitis, ES veselības un pārtikas nekaitīguma komisārs
Vītenis Andrjukaitis, ES veselības un pārtikas nekaitīguma komisārs
Foto – EP

Vakcinācija ir viens no mūslaiku lielākajiem panākumiem sabiedrības veselības aizsardzībā. Pēdējos 60 gados tā izglābusi vairāk bērnu dzīvību nekā jebkura cita medicīniska iejaukšanās. Visā pasaulē vakcinācija ik gadu 2,7 miljonus cilvēku pasargā no masalām, 2 miljonus – no jaundzimušo stingumkrampjiem un vienu miljonu – no garā klepus. Jaunākās paaudzes nav pieredzējušas, kāda ir dzīve bez vakcīnām, bet viņu vecvecāki gan to atceras. Arī man personīgi pazīstami cilvēki ir miruši no masalām vai slimojuši ar bērnu trieku.

Tomēr, neraugoties uz pārliecinošajiem vakcinācijas panākumiem, vairākās ES dalībvalstīs un kaimiņvalstīs pašlaik plosās vēl nepieredzēti vakcīnregulējamu slimību uzliesmojumi, kas izcēlušies tāpēc, ka vakcinācijas līmenis nav bijis pietiekams. Eiropas Savienībā saslimstība ar masalām laikposmā no 2016. līdz 2017. gadam ir trīskāršojusies, un pēdējos divos gados 50 cilvēki ir miruši no masalām, bet divi – no difterijas.

Tas ir ļoti satraucoši. Pats būdams ārsts, es varu paust vienīgi vispilnīgāko piekrišanu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ž. K. Junkera teiktajam 2017. gada runā par stāvokli savienībā: tas ir nepieņemami, ka 21. gadsimtā Eiropas Savienībā bērni mirst no slimībām, kurām pie mums vajadzēja būt jau sen izskaustām. Skaitļi nepārprotami rāda, ka neviena ES valsts nevar uzskatīt vakcinēšanos par pašsaprotamu. Tā kā infekcijas slimības valstu robežas neatzīst un imunizācijas trūkums pret vakcīnregulējamām slimībām vienā dalībvalstī apdraud iedzīvotāju veselību un drošību visā ES, pievienotā vērtība, ko rada kopīga rīkošanās ES līmenī, ir neapstrīdama.

Lai pastiprinātu ES kopīgo darbu pie šīs kopējās problēmas, 2018. gada 26. aprīlī es ierosināju politikas iniciatīvu par vakcīnregulējamām slimībām. Tas ir aicinājums palielināt vakcinācijas līmeni un nodrošināt to, lai Eiropas Savienībā vakcinēšanās būtu pieejama ikvienam, tādējādi izlīdzinot fragmentēto imunizācijas ainu.

Aizvien lielāka kļūst ietekme, kādu uz imunizācijas programmām atstāj cilvēku vilcināšanās vakcinēties. Internetā un sociālajos medijos apgriezienus uzņem dažādas leģendas un pseidozinātniskas atziņas. Vakcīna pret viltus ziņām vēl nav izgudrota, bet tikmēr mums par mērķi jāizvirza kas cits, proti – apzināt, par ko bažījas tie, kuri pamatoti vēlas izprast, ko imunizācija spēj dot viņiem un viņu ģimenēm, un risināt šos jautājumus pēc būtības. Tālab svarīgs komisijas uzdevums būs izveidot tīmekļa portālu, kurā patiesām bažām tiks pretno­statīti skaidri, pārredzami un pārbaudīti dati. Bažas rada arī dažu veselības aprūpes darbinieku nevēlēšanās vakcinēties – viņi ir mūsu spēcīgākais aktīvs, kas spēj atjaunot uzticēšanos imunizācijas programmām. Tāpēc ir nepārvērtējami svarīgi ieguldīt pūliņus viņu izglītībā un nodrošināt to, lai vakcinācijas zinātniskais pamatojums būtu ietverts medicīnas skolu programmās viscaur Eiropā un lai medicīnas darbinieki turpinātu izglītoties arī pēc mācību iestādes beigšanas un spētu ar pārliecību sniegt vakcinēšanās ieteikumus.

Cita veida grūtības rada dažādās ES valstīs atšķirīgā vakcinācijas politika un vakcinēšanās kalendārs. Tas var kļūt par šķērsli cilvēkiem, kuri savu dzīvi pārmaiņus vada vairākās ES valstīs. Atšķirīgie vakcinēšanās termiņi, vakcīnas devu skaits un citi aspekti var radīt neskaidrību par to, pret ko un kad īsti jāvakcinējas. Tādējādi var veidoties situācija, ka bērns nav saņēmis visas vajadzīgās vakcīnas. Tāpēc galvenais ieteikums ir tāds, ka Eiropas Komisijai un dalībvalstīm līdz 2020. gadam jāizstrādā vadlīnijas par ES vakcinācijas pamatgrafiku un jāpalielina valstu un reģionālo vakcinācijas plānu saskaņotība.

Būtisks šķērslis ir arī vakcīnu trūkums, un – tā kā solidaritāte ir ES pamatvērtība – mums jānovērš nevienlīdzība, kas attiecībā uz piekļuvi vakcīnām pastāv starp valstīm un reģioniem. To var izdarīt, radot virtuālu Eiropas datu noliktavu, kurā glabājas dati par to, kādas vakcīnas vajadzīgas un kādi ir pieejamie krājumi. Tas dalībvalstīm palīdzētu ražošanas traucējumu vai ārkārtas notikumu gadījumā. Turklāt mums kopīgi jāizdomā, kā izveidot fiziskus vakcīnu krājumus, ko varētu izmantot nopietnu slimības uzliesmojumu reizēs. Tāpat mums jāizstrādā jaunas vakcīnas un jāuzlabo esošās, kā arī kopīgi jāgādā par to, lai stiprinātu vakcīnu pētniecību un izstrādi ES un dalībvalstu līmenī.

Šīs ir tikai dažas no ierosinātajām darbībām. Kad potenciāli apdraudēta ir tik daudzu cilvēku dzīvība, mums visiem ir jācenšas palielināt vakcinācijas līmeni visā ES. Vīrusi un baktērijas ceļo, un tas ir tikai laika jautājums, kad sākotnēji lokāla parādība kļūs par ES mēroga problēmu. Uzsākdami šo atjaunoto kopīgo rīcību, mēs paļaujamies uz dalībvalstu, reģionu, vecāku un visu mūsu veselības aizsardzības, izglītības un pētniecības partneru iesaistīšanos, lai nodrošinātu to, ka visiem ES iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības un vecuma ir pieejama dzīvību glābjošā dāvana – vakcinācija.

LA.lv