Zinātne, mūzika, atklāsmes. Informatīvajā laukā pasmelti dārgumi? 0
“Priekšparedzējums”
Attiecīgos mirkļos apziņa bieži vien pāriet īpašā darba režīmā, un precīzā robeža, kas nodala cilvēku un to, uz ko bijusi sakoncentrēta viņa uzmanība, pilnībā izzūd. Atliek tikai ļoti kaut ko sagribēt, un viss, ko vēlies, kļūst par kaut ko citu – vienalga, vai tā ir molekula, dzīva šūna vai Visums. Cilvēki, kuriem nācies pārdzīvot tādu pieredzi, stāstījuši, ka šajās dievišķajās minūtēs tēli un vārdi atnāk pilnībā bez jebkādas piepūles, paši no sevis, tā, it kā plūstu no kāda nezināma avota.
Savulaik kādā no vēstulēm ģeniālais Mocarts atzinās, ka tajos mirkļos, kad pār viņu nolaidusies iedvesma, viņam atlicis vien tikai pierakstīt jau gatavus skaņdarbus, neko vairāk. Viņš pauda: “Kā un no kurienes tie atnāk? Es to nezinu, un nekādi neesmu ar to saistīts… Kompozīcija vienkārši pati atnāk pie manis… visā savā pilnībā, uzreiz. Un mana iztēle ļauj man to arī visā kopumā sadzirdēt.”
Kaut ko ļoti līdzīgu teikuši daudzi citi radošās jomas ģēniji. Tādā veidā tapušas arī daudzas zinātniskās idejas, piemēram, Dekarta, Edisona, Helmholca, Mendeļejeva apskaidrības mirkļi. Psihologi pauž, ka atklājumi matemātikā vispār notiek, tikai pateicoties tā dēvētajai atklāsmei, kad procesā nepiedalās ne vārdi, pat ne matemātiskie simboli. Tikai vēlāk, kad viss jau apjēgts un saprasts, zinātnieks attiecīgās jaunās zināšanas pārvērš ierastajā zīmju sistēmā.
Par savu apskaidrības mirkli, par to, kā pēc ilggadīgām neveiksmēm pēkšņi “atnācis” pierādījums veselo skaitļu teorēmai, paudis arī ievērojamais vācu matemātiķis Karls Gauss (1777–1855): “Risinājums manās smadzenēs pazibēja kā pēkšņs zibens uzliesmojums. Es nevaru pateikt, kā tieši uzradās tas pavediens, kas savienoja manas iepriekšējās zināšanas ar domu, kura ievirzīja mani pareizā risinājuma sliedēs.”
Cilvēku atmiņā saglabājas satriecoši iespaidi no šīs iegremdēšanās kaut kādā nojēgu bezdibenī. Un vēl ir arī unikāls satricinājums, ko izraisa vārdos neaprakstāma sajūsma. Amerikāņu matemātikas un filosofijas profesors Franklins Merels–Volfs par savu pieredzi teicis: “Salīdzinājumā ar šo stāvokli pat visjaukākā no parastajām baudām šķiet kā nelaime…”
Tieši šādi stāvokļi ļauj arī tiem cilvēkiem, kuri atrodas visnotaļ tālu no zinātnes, dažkārt apjēgt to, ko iepriekš nebija iedomājušies paši zinātnes ļaudis. Piemēram, 1984. gadā pazīstamais fizikas teorētiķis Pols Deiviss secināja: “Līdztekus trim telpas un vienai laika dimensijai, kuras mēs uztveram savā ikdienas dzīvē, pastāv vēl septiņas dimensijas, kuras pagaidām vēl neviens nav pamanījis.” Tas bija sensacionāls paziņojums. Taču… tas nebija gluži liels jaunums. Jau vismaz pirms ceturtdaļgadsimta savos darbos krievu dzejnieks Daniils Andrejevs bija aprakstījis Zemes sešu dimensiju pasauli. Turklāt šis nebija vienīgais dzejnieka “priekšparedzējums”, jo pētnieki pauž, ka viņš viens no pirmajiem vēstījis arī par laika daudzdimensionalitāti. Un tamlīdzīgi.
