Foto – Dainis Bušmanis

Rakstniece un dzejniece Inga Gaile šogad ir bijusi viena no visvairāk apbalvotajām latviešu literātēm. Par jaunāko dzejoļu krājumu “Migla” viņa saņēmusi “Latviju Tekstu” dzejas balvu un Ojāra Vācieša prēmiju, bet viņas otrais stāsts “Piena ceļi” gada nogalē triumfēja “Prozas lasījumos 2012”.

Lasītākie

Kokteilis

“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33

Mājas

12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25

Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15

Lasīt citas ziņas

Jautāta par to, cik tad balvas ir svarīgas literātam un viņa darbam, Inga atbild, ka vislielākā laime ir iespēja rakstīt. Ingas Gailes dzeju esam publicējuši arī “Latvijas Avīzē” (sk. “LA” 2012. gada 6. augustā), un tā izpelnījās lielu lasītāju ievērību un atzinību.

– Esi saņēmusi Valsts kultūrkapitāla fonda radošo stipendiju, lai rakstītu savu pirmo romānu. Vai proza turpmāk varētu kļūt par galveno tavas literārās izpausmes veidu?

Cik auksta solās būt nakts? Jaunākās prognozes trešdienai

Par mūziķa Horena Stalbes piekaušanu sākts kriminālprocess

Veselam

“Es mazliet samulstu, kāpēc rentgens rokai, bet man jāizģērbjas!” Sieviete dalās pieredzes stāstā par radiologa apmeklējumu

– Jā, es patiešām gribētu uzrakstīt lielākas formas prozas darbu, bet kā man veiksies, pagaidām patiešām nezinu. Pie prozas nonācu caur dramaturģiju, jo sākumā taču rakstīju tikai dzeju. Sākot nopietni studēt drāmu, man iepatikās šā literatūras žanra darbu būvēšanas principi. Atšķirībā no dzejas lugā varu atklāt nevis viena, bet vairāku varoņu pārdzīvojumus un eksistenciālos dzīves brīžus atspoguļot no dažādiem skatpunktiem. Man liekas, ka salīdzinājumā ar dzeju lugas ir iecietīgākas pret saviem personāžiem un spēj objektīvāk parādīt stāsta ainu, pasakot, ka patiesībā jau nav tādu “viņu” – citplanētiešu, valdības, vīriešu – tātad vainīgo pie visām mūsu ikdienas dzīves problēmām.

– “Prozas lasījumu 2012” balva droši vien ir kā vēl viens pamudinājums strādāt tieši šajā virzienā…

– Šo balvu drīzāk pieņemu kā atzinību tikai par konkrēto stāstu. Nevaru saukt sevi par prozaiķi, jo šajā virzienā man vēl ko augt un augt.

Runājot par balvām, katra no tām man ir ļoti svarīga, jo apliecina, ka tomēr esmu rakstniece, kas uz laiku kliedē manas pastāvīgās šaubas par sevis kā literātes būtību un nozīmību. Jo kā rakstnieks tu jau nekad neesi gatavs. Katra diena ir arī jaunas cīņas sākums.

– Latviešu autoru vidū ir tādi, kas izvēlējušies lielās valodas, piemēram, angļu, vai arī tev nav bijusi doma uzrunāt lasītājus ārpus Latvijas robežām?

– Uzskatu, ka, lai gan tas ir ļoti liels pārbaudījums, man tomēr ir jāraksta latviski, jo tieši šajā valodā savu pieredzi un pārdzīvojumus varu izteikt vispatiesāk. Šī valoda ir manās asinīs, manī jau kopš dzimšanas – gan mana mamma, gan tētis, gan vecmāmiņa ir latvieši. Rakstīt latviski vienkārši ir mans liktenis. Turklāt kā profesionāls rīks tā man ir daudz spēcīgāka nekā jebkura cita valoda, kaut arī būtu to kopusi visa mūža garumā. Kā rakstniece es nemaz nedrīkstu veidot kaut kādas karjeras programmas – kā man būtu jārīkojas, lai sasniegtu tādu vai citu veidu atzinību. Tiklīdz rakstnieks sāk to darīt, viņš vairs nav patiess pret sevi un nespēj patiesi rakstīt. Rakstniekam nav jādomā par to, vai cilvēki viņu lasīs un cik cilvēkiem viņš patiks, jo tāda pieeja bīstami pietuvina tirgum. Diemžēl tirgus principi pašlaik ir pārņēmuši pilnīgi visas jomas, liekot literātiem domāt, ka, ja reiz nevari sevi pārdot, tad tevis nav vispār. Bet tas ir iluzors iespaids. Dzīve nav tikai pirkt un pārdot – tajā eksistē arī citas cilvēkam svarīgas lietas.

– Ja reiz balvas un milzīgs lasītāju pulks nav darba kvalitātes mēraukla, kā gan var izvērtēt, ka esi uzrakstījis patiešām labi?

– Lai cik sentimentāli un traki arī būtu, bet ir tādi brīži, kad esmu rakstījusi dzejoli un, to pabeidzot, apraudājusies. Vēlāk pārlasot dzejoļus, kas mani pašu radīšanas brīdī tik intensīvi uzrunājuši, esmu secinājusi, ka tie ir izdevušies un pat diezgan labi. Arī cilvēkus parasti šie dzejoļi piesaista. Iespējams, šie brīži, kad man izdodas tik spēcīgi uzrak-stīt, arī ir tas augstākais punkts manā literārajā darbībā, jo esmu bijusi tik ļoti patiesa.

Vizmu Belševicu, kas ir tik nozīmīga dzejniece gan man, gan visai latviešu valodai un literatūrai, vairākkārt virzīja Nobela literatūras balvai, uzsverot, ka viņa ir sasniegusi visaugstāko literāro meistarību un tāpēc pelnījusi šo augstāko atzinību.

Bet šī balvu hierarhija taču patiesībā ir tikai cilvēku izdomājums. Kā literātei mana vislielākā laime ir, ka varu rakstīt un ka šo tik intensīvo manis piedzīvoto saskarsmi ar dzīves skaistumu vai eksistenciālu mirkli izdevies nodot arī citiem.

– Cik svarīga tad ir šī saikne ar lasītāju un viņa domām un viedokli par tevis rakstīto?

– Svarīgi ir tas, ka kādam manu darbu vajag. Un es biju ļoti priecīga, ka “Miglas” pirmo metienu izpirka. Bet tajā pašā laikā manī norit iekšēja cīņa, jo, lai gan es gribu patikt saviem lasītājiem un ir tik ārkārtīgi aizkustinoši zināt, ka viņi lasa un viņiem paticis, – taču tieši tas man kā rakstniecei būtu vismazāk nepieciešams. Pilnīgi vienaldzīga pret lasītājiem nevaru būt, jo neesmu avangarda māk-slinieks, kuram vienalga, vai kāds viņu lasa. Savās labākajās izpausmēs, kā, piemēram, “Āda” vai atsevišķos dzejoļos, esmu drīzāk laikmetīgs mākslinieks.

– Arī jaunajā dzejoļu krājumā runā par šobrīd un šeit noritošiem procesiem, cilvēku aizbraukšanu, savstarpēju neiejūtību. Vai nav bail, ka dzeja novecos?

– Nē, nav bail. Man bija svarīgi pateikt konkrētas lietas tajā brīdī vispieejamākajā – dzejas – valodā.

Katrs dzejolis ir mans individuāls pārdzīvojums. Pat pārāk daudz nepiedomāju pie dzejas formas, jo man likās, ka vajag runāt tā, kā ir. Pateikt tieši. Un tas ilūziju plīvurs, kas līdz šim manā dzejā ticis austs, cenšoties sāpīgās lietas pateikt pieklājīgākiem un skaistākiem vārdiem, ir nobrucis.

Vēlējos atklāti runāt par to, ka dzīve nav jāatliek, ka nauda nav galvenais, ka sieviete vispirms ir cilvēks un tikai pēc tam sievas, mātes lomas izpildītāja un ka seksuālā vardarbība atstāj iespaidu uz visu cilvēka atlikušo mūžu. Un par vardarbību ir jārunā! Mums jāizrunā gan sava upuru, gan – varmāku, gan vienaldzīgo pieredze, lai varētu dzīvot tālāk, salīgstot mieru ar pagātni un paši ar sevi. Īsākais ceļš laukā no upura lomas ir atklāta saruna.

– Vai arī pati sevī izjūti nacionālās literatūras apdraudētību? Kādas pārmaiņas rakstniecībā varētu ienest šogad palielinātais VKKF finansējums literatūras nozarei?

– Literatūra jau top – paskatoties vien uz to, cik daudz dzejoļu krājumu iznākuši pagājušajā gadā, kļūst skaidrs, ka nav tā, ka kaut kas būtu apstājies. Protams, palielināts finansējums nozīmē vēl vairāk grāmatu. Kopš atgriezies Gerkena konkurss, mums par šo naudu viena gada laikā iznākuši četri romāni: “Sarkanie bērni”, “Zaļā vārna”, “Dzimtenīte” , “Dzimuši Latvijā”. Iznākušas arī grāmatas bez šī atbalsta, kuru vidū ir Aivara Kļava romānu cikla noslēgums – “Ceļojošā cirka gūstekņi”. Ar latviešu literatūru nav nemaz tik slikti, kā tas varbūt var likties, lasot interneta komentārus.

Tajā pašā laikā sabiedrībai un valstij tomēr būtu vairāk jāsaprot, ka, ja vēlamies būt gudra un demokrātiska valsts, tad mums ir jāatbalsta mākslinieki. Sabiedrība pret viņiem nereti ir noraidoša, jo mākslinieki bieži rāda cilvēkiem nepatīkamās lietas un runā ne tik pieklājīgiem, patīkamiem vārdiem. Bet, manuprāt, mākslinieku spēja runāt par sāpīgo, par bēdām liecina ne par ko citu kā par sabiedrības un valsts veselīgumu.

Tas ir tāpat kā ar personību. Ja tā ir ārkārtīgi nopulēta un ikdienā lieto tikai pieklājīgas frāzes un nevienam nestāsta par savām dusmām, vilšanos un bēdām, bet krāj šīs negācijas sevī iekšā, tad vienā brīdī var ļoti smagi saslimt. Drosme un godīgums tomēr ir apbrīnojamas cilvēka īpašības, kas vienmēr dara labu ja ne sev, tad citiem.

Mākslinieki, kas runā par smagiem jautājumiem, parasti neiekļaujas tajā kategorijā, kuriem ir masveida pieprasījums, tāpēc valstij viņus finansiāli jāatbal-sta ar dažādu veidu stipendijām. Neapšaubāmi ir risks, ka starp šo mākslinieku veikumiem būs kaut kas nevērtīgs un tikai neliela daļa augstvērtīgu darbu. Tomēr uz ieguldījumu māk-slā ir jāskatās nevis tagadnes, bet ilgtermiņa perspektīvā. Piemēram, Somijas valsts desmit gadus mērķtiecīgi ieguldīja dramaturģijā, kas vainagojās ar izciliem darbiem. Literatūrai, lai tā attīstītos, ir nepieciešams šis nepārtrauktais radīšanas process.