Ingas Puriņas romāns “Terluisa” – mazliet no sapņa, mazliet no īstenības 1
Tā kā romāns “Terluisa”, ar kuru “Lata romāna” sērijā debitē Inga Puriņa, augusta sākumā iznāks tikai grāmatā, īsi iepazīstinām gan ar autori, gan romānu.
Inga Puriņa uzaugusi Lapmežciemā, ko joprojām uzskata par savām mājām, kaut arī nu jau astoņus gadus dzīvo Īrijā. “Vai uz palikšanu – ceru, ka ne, bet grūti pateikt, jo tas atkarīgs arī no bērnu vēlmēm,” prāto Inga. “Ieradāmies šeit kopā ar meitiņu, kad viņai bija vien nepilni divi gadiņi, kā jau visi – labākas dzīves meklējumos. Šeit piedzima arī jaunākais dēls.”
Īrijā Inga strādā restorānā ”Dominik’s” un brīvajos brīžos aktīvi piedalās dažādos sporta pasākumos, piemēram, mini maratonos un dubļu skrējienos kopā ar mūsu pašu latviešu komandu, ko pati savākusi pirms pāris gadiem.
Grāmatas un lasīšana Ingai ir tuvas kopš bērnības. Par to, ko no Ingas Puriņas grāmatām var gaidīt lasītāji, netieši liecina viņas pašas mīļākie rakstnieki – Zenta Ērgle un Džeks Londons. Tātad – piedzīvojumi, piedzīvojumi un vēlreiz piedzīvojumi. Tomēr Inga aizrāda arī uz lasīšanas izglītojošo funkciju: “Lasīšana paplašina redzesloku, ikvienā grāmatā esmu atradusi ko tādu, kas mani uzrunā. Un, protams, lasīšana, tāpat kā rakstīšana mani aizved citā, rakstnieka izveidotā pasaulē. Tikpat kā ceļojums, neizejot no mājas.”
Arī rakstīšanu Inga Puriņa dēvē par savu sirdslietu jau kopš bērnības. “Sāku ar dzejolīšiem, īsiem stāstiņiem, no kuriem gan itin nekas nav saglabājies (tagad to pašu dara mana meita). Reiz kādā sev smagā dzīves periodā sāku rakstīt romānu ”iz dzīves” – gribējās sevi izlikt uz papīra. Tad uzrakstītais tika ierakstīts diskā un nobēdzināts rakstāmgalda atvilktnē. Vien pēc vairāk nekā desmit gadiem tas nejauši atkal nonāca manās rokās, un es sāku to apstrādāt. Tā pāris gadu laikā tapa daži darbi, no kuriem viens – “Terluisa”. Nolēmu, ka vēlos uzrakstīt kaut ko romantisku, un tā arī darīju. Romāna ideja tika apkopota dažos vārdos – mazliet neiespējama mīlestība (jo aizliegtais auglis vienmēr tas saldākais), savā būtībā pretēji cilvēki un ideāla vide sadzīvošanai – neapdzīvota sala,” savu romānu raksturo autore.
Aprakstot romānu “Terluisa”, varētu sākt ar klasisku pasaku iesākuma frāzi “reiz dzīvoja”. Jo patiesi – reiz dzīvoja vientuļa jauna sieviete Terēze, kuras māte, meitai kļūstot pilngadīgai, devusies labākas dzīves meklējumos uz Spāniju, un arī tēvs, pēkšņās vienatnes un sadzīves problēmu nospiests, Terēzei vairs nepievērš uzmanību. Ārēji Terēzei veicas gluži labi – ir darbs un iztika, tikai atvaļinājumā nekad neizdodas aiziet vasarā, jo šo laiku pamanās izmantot precētās kolēģes ar bērniem. Savukārt vienīgā viesošanās pie mātes saulainajā Spānijā Terēzei radījusi tādu nepatiku, ka bija jāpaiet sešiem gadiem, lai viņai gana apniktu nemitīgā pielāgošanās kolēģēm un viņa atsauktos mātes aicinājumam viņu apciemot. Ar to sākas daudz nopietnāks piedzīvojums, nekā jaunajai sievietei varētu ienākt prātā. Jo Spānijā viņa sastaps mātes spāņu padēlu Luisu, kurš, izrādās, vairs nav kaitinošs pusaudzis, bet gan simpātisks jauns vīrietis, un kopā ar viņu ģimenes jahtā dosies izbraucienā, kas beigsies gluži negaidīti…
Tieši brīvības izjūta Ingai rakstīšanā sniedz vislielāko prieku. “Piepeši es varu atrasties jebkur – uz neapdzīvotas salas, dziļi okeānā vai vasarā ziemas vidū. Un gandarījuma sajūta, pieliekot punktu romānam, ir neaprakstāma,” secina autore.
Ikdienā Inga kopā ar tādiem latviešu fantāzijas žanrā sevi gana skaļi pieteikušiem autoriem kā Ellena R. Landaua, Laura Dreiže un Ingus Macats piedalās literārā e-žurnāla ”Digitālais vārds” veidošanā. Šogad apgādā “Zvaigzne ABC” iznākusi Ingas Puriņas pirmā grāmata bērniem ”Varavīksnes ceļš”. Autore sola, ka “Terluisa” būs gan viņas pirmā, taču nepaliks pēdējā grāmata pieaugušajiem: “Jau nākamā gada sākumā ”Lata romāna” sērijā iznāks mans otrs romāns ”Sirds valoda”, un tam pa pēdām jau seko nākamais, pie kura gan vēl mazliet jāpiestrādā.”
