Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. septembris, 2013
Drukāt

Ingrīda Stroda: Vai mēs mīlam Latviju?

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Skolas laiks – tas ir īpašs ikviena cilvēka dzīvē. Lielākajai daļai tas saistās ar jaukām, patīkamām atmiņām. Vismaz man skola un skolotāji bija gudri un mīlēti. Vidusskolu beidzām piecas (!) paralēlās klases, un itin drīz ļoti daudzu skolasbiedru vārdi sāka skanēt ne tikai Latvijā. Tie skan vēl šodien.

 

Viņi ir ievērojami zinātnieki, studentu cienīti augstskolu mācībspēki, sekmīgi agronomi, juristi un uzņēmēji… Mums skola deva ne tikai zināšanas. Tā deva arī saskarsmes kultūru. Un, kaut arī tas bija padomju laiks, mūsu skolotāji mācēja ne tikai starp rindām, bet arī, kaut riskējot ar savu darbu un ne tikai ar to, diezgan atklāti runāt ar mums par daudziem tolaik smagiem (arī ideoloģiskiem) tematiem.

Šobrīd esam sabiedrība bez nacionālās ideoloģijas, kuru veido arī skola, tālab liela daļa atbildības par to, manuprāt, ir jāuzņemas gan ģimenēm, gan skolotājiem.

Daži skolotāji aizdomājušies pat tiktāl, ka neilgi pirms jaunā mācību gada sākuma – konkrēti, TV3 ziņu raidījumā 28. augustā – saka: “Grāmatas – tā ir pagātne. Galvenais ir likt skolēnam skolā darboties…” Te nu, kā saka, komentāri lieki.

Varbūt cienījamā skolotāja ir kaut ko pa ausu galam dzirdējusi, ka bijuši tādi laiki, kad grāmatas sakrāva lielās kaudzēs un dedzināja? Bet varbūt cienījamā skolotāja ir viena no tām, kam ausis nemaz nesvilst, klausoties, ka viņas 4. un pat 6. klases skolēni grāmatu lasīšanas konkursā, ko rīko izdevniecība “Zvaigzne ABC”, lasa ar grūtībām jeb, tautas valodā runājot, bukstabierē? Un vai viņa kaut ko ir dzirdējusi par to, ka, ja skolēns nemāk lasīt, viņš neuztver informāciju? Droši vien pie šādas skolotājas ir mācījies filmas tulks un teksta lasītājs, kuri LNT 31. augustā demonstrētajā franču–vācu filmā “Šahiste” Džeka Londona Mārtiņu Īdenu nosauc par Martēnu Edēnu.

Un ko saviem skolēniem Latvijā māca vēstures skolotājs, kas beidzis Latvijas Universitāti pēdējo gadu laikā? Iespējams, no tā, ko ieguvis, studējot visas pasaules vēstures kontekstā, kādas atziņas par Latviju dažādos laikos ir izkristalizējušās.

Taču – Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur Latvijas vēsture būtu jāstudē detalizēti. Katras sevi cienošas valsts universitātē ir šīs valsts vēstures katedra. Kur citur padziļināti apgūt Latvijas vēsturi, ja ne Latvijā? Francijā? Anglijā?

Latvijas Universitātē pēc Latvijas vēstures katedras darbības atjaunošanas pēcatmodas gados pagāja tikai daži gadi. Nu jau vairākus gadus tā ir likvidēta… Un, lūk, arī rezultāts. “Latvijas Avīzē” par šo jautājumu runāja arī Druvas vidusskolas vēstures skolotāja Inguna Role: “Skolēnu zināšanas pasliktinās kopumā, jo daudzi nav spējīgi tvert plašāku informāciju, taču vēstures izpratne ir cieši saistīta ar notikumiem sabiedrībā un kultūrā. Tā vēstures mācību programma, kas šobrīd ir skolās, nav īsti piemērota skolēniem, kas to mācās. Tas, ka jāmācās paralēli Latvijas un pasaules vēsture, vēl vairāk apgrūtina uztveri. Divpa­dsmitās klases vēstures eksāmens šogad bija veidots diezgan dīvaini, jo neradīja iespaidu, ka skolēniem jāzina būtiskas lietas, koncentrējoties uz nesvarīgākiem jautājumiem, turklāt nesaistītiem ar Latviju.” Arī klausoties Latvijas televīzijās intervētos jauniešus, piemēram, par notikumiem Latvijā pirms divdesmit gadiem, kļūst skumji.

Un vēl man jādomā par kādu izcilu vairāk nekā 80 gadus vecu matemātikas skolotāju, pie kuras vēl šodien iet skolēni, lūgdami viņas palīdzību sarežģīto un tā arī neizprasto uzdevumu izpildē. Un viņa palīdz. Bet pavisam nesen, kad skolotāja bija saslimusi, kādai skolniecei viņa ieteica pajautāt neskaidro jautājumu savas skolas matemātikas skolotājai, uz ko meitene raudādama atbildēja: “Es jau lūdzu, bet viņa man atbildēja – lai prasot klasesbiedriem, jo viņai (skolotājai) par to nemaksājot.”

“Ja skolā maz bērnu, skolas uzturēšanai nav racionāli izmantot līdzekļus. Nav racionāli izmantot telpas.” Tā 23. augustā Latvijas Radio ziņoja kāds kārtējais Latvijas birokrāts – “no provinces skolām nāk tālāk nekonkurētspējīgi bērni…”.

Pilnīgas muļķības! Piemēram, Burtnieku vidusskola šogad ir visas Latvijas skolu viducī, bet pirmajā vietā Latvijas novadu vidū. Tas nozīmē, ka šeit strādā SKOLOTĀJI.

Bet, par mazajām skolām runājot, būs skolasbērni pagastā, ja vecāki nepametīs Latviju. Ja bērnu vecākus būs audzinājuši un mācījuši pedagogi, kuri pārzina savu mācāmo priekšmetu, bet pāri visam – kuri mīl Latviju un visu, kas ar to saistīts. Kuriem ir svarīga tautas valoda, vēsture, kultūra. Savulaik liela daļa pagastu skolu mājvietu bija atradušas baronu pilīs. Tādējādi saglabājās arī šis kultūrvēsturiskais mantojums. Ja skolu likvidē, pils paliek neapdzīvota un iet bojā, kā tas jau daudzviet notiek.

Vai mēs mīlam Latviju? Un galu galā – vai tā mums ir vajadzīga?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+