Viedokļi
Komentāri

Inguna Ebela: pret neziņotājiem vajadzīgas paraugprāvas 16

Foto-Shutterstock

Mazā Ivana nāve Dubeņu mežā liek uzdot daudzus “kāpēc”. Zēna vecākiem, kaimiņiem, institūcijām, kuru pienākums palīdzēt nemīlētiem un neaprūpētiem bērniem, garāmgājējiem, autobusa šoferim un līdzbraucējiem, kuri liktenīgajā dienā nepievērsa uzmanību vientuļajam puisītim pieturā un autobusā. Ivanu esam zaudējuši, taču kādam citam dzīves sistam vai apmulsušam bērnam gūtās atbildes gan palīdzētu kļūt pamanāmam. Organizācijas “Glābiet bērnus” pārstāve, Latvijas Universitātes asociētā profesore Inguna Ebela sarunā par traģisko notikumu Liepājā uzsver, ka katram ir pienākums palīdzēt nelaimē nonākušam bērnam.

Nepieciešams algoritms

Katrai problēmai jābūt algoritmam, kā rīkoties noteiktos gadījumos. Varu runāt par to, kas ienācis “Glābiet bērnus” uzticības telefonā un ko mūsu brīvprātīgie stāstījuši. Meklēšanu loģiski šķiet sākt ar transporta vietās izvietoto videokameru ierakstu analīzi, autovadītāju izjautāšanu, taču videomateriāls, kurā parādījās pazudušais bērns, uzradās tikai sazin kurā dienā. Tātad jābūt kārtībai, ka jāsāk ar transporta līdzekļu vadītājiem un ierakstiem, un kādam pēc šī algoritma viss jākoordinē un arī jāvada šie četri tūkstoši cilvēku, kas no sirds gribēja bērnam palīdzēt.

Turklāt daudzi cilvēki nezina likumus, kā rīkoties situācijās, kad pamana mazu bērnu vienu spēlējamies sētā, uz ielas vai braucam transporta līdzeklī. Katram ir pienākums ziņot par aizdomām, ka bērna attīstība, veselība un dzīvība šķiet apdraudēta. Jābūt arī gatavam, ka dabūs atštauku no kādas niknas vecāsmātes… Ar to jārēķinās, jo tā ir dzīve! Taču cilvēkam būs mierīga sirdsapziņa, ka izdarījis visu, kas no viņa atkarīgs, lai palīdzētu bērnam.

Lai cik skarbi tas izklausās, mums vajadzīgas paraugprāvas, kur kāds reāli saņemtu sodu par to, ka šādā gadījumā nav ziņojis, un bērns no tā ir cietis vai pat miris.

Tāpat algoritms nepieciešams slimnīcās – kurš būs ziņotājs, kad personāls redz, ka bērns ģimenē nav bijis īsti aprūpēts. Pediatru asociācijas valdes locekļi stāsta, ka ārsti, kas informējuši tiesībsargājošās iestādes par pārkāpumiem pret bērnu, saskaras ar ļoti negatīvu pieredzi – ģimene viņus apsūdz par goda un cieņas aizskaršanu un vazā pa tiesām.

Dūri galdā!

Pa “Glābiet bērnus” uzticības tālruni visbiežāk zvana par bērnu pamešanu novārtā, neuzraudzīšanu, kad sociālais dienests vai bāriņtiesa nav reaģējuši uz viņu zvaniem. Jo mazāka pilsēta, novads vai pagasts, jo aktuālāks kļūst jautājums, ka sociālais vai bāriņtiesas darbinieks atrodas kaut kādās radu vai kaimiņu attiecībās ar šo ģimeni vai viņu radiniekiem un tāpēc nereaģē uz zvaniem.

Toties mazinājušies zvani par bērnu aprūpes iestādēm. Kad mēs no 2000. līdz 2002. gadam paši veicām bērnunamos izmeklēšanu, atklājām, ka tur notiek vardarbība. Taču par 24 stundu videomateriālu, kurā darbinieki mums stāstīja, kā “Veģos” ilgstoši notiek visas vardarbības formas, un ar kuru aizgājām pie labklājības ministra Andreja Požarnova, mūs iesūdzēja tiesā.

Bet nesen man lūdza padomu, ko lai dara, ja policija nepieņem no bērna iesniegumu gadījumā, kad viņš ievilkts interneta tīklos un tiek šantažēts ar fotogrāfijām, tekstiem, jūtas vajāts un baidās, taču neatzīstas ne vecākiem, ne skolotājiem. Zvanīju uz bērnu uzticības tālruni un jautāju, kā rīkoties, man atbildēja, ka jārunā ar saviem vecākiem, bet policija no bērniem nelabprāt ņem tādus iesniegumus. Ja tas tiešām tā ir, tad bērnu tiesību oficiālajiem dienestiem jāsit dūre galdā un jāprasa šo jautājumu atrisināt!

Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības komisijai, kam vajadzētu būt stratēģiskam politikas izstrādātājam un virzītājam, pagaidām maz jēgas. Lai šāda komisija spētu operatīvi darboties un kaut ko mainīt, tai jākļūst par bērnu tiesību NVO un nozaru ministriju pirmo personu līdzvērtīgu domapmaiņu un jāatrodas Ministru kabineta paspārnē.

LA.lv