Integrācija – ne tikai etniskās attiecības. Eiženijas Aldermanes viedoklis 0
Ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju Eiženiju Aldermani, ilggadēju izglītības un integrācijas/naturalizācijas darbinieci, sarunājas Voldemārs Krustiņš un Linda Kusiņa.
– Mēs avīzē pēdējā laikā daudz runājam par kultūru, bet pašus kultūras cilvēkus vairāk dzird runājam par naudu. Dažbrīd pat šķiet, ka tā ir galvenais, nevis kultūra. Rīga 2014. gadā kļūšot par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Jūs varat pateikt, ko tas nozīmē Rīgas pilsētai un Latvijai kopumā?
E. Aldermane: – Pilsēta, kas kļūst par Eiropas kultūras galvaspilsētu, savās plaukstās tur pašu Eiropas būtību, neaizmirstot, ka tiek propagandēta valsts, pilsēta. Ir paredzēta ļoti plaša programma, desmitiem un desmitiem pasākumu – izstādes, kolektīvu uzstāšanās, semināri, konferences – ne tikai Rīgā, mēs dosimies arī uz citām Eiropas valstīm. Turklāt Rīga Eiropā propagandēs ne tikai sevi, bet arī kontaktpilsētas – Jūrmalu, Siguldu, var vēl nākt klāt arī citas. Mērķis ir atpazīstamība, jo latviešu kultūrai ir noteikta savdabība – amatnieku, koru, dziesmusvētku tradīcijas. Ne velti Rīga izcīnīja vēl vienu nozīmīgu uzvaru – kultūras gada ietvaros pie mums notiks arī Pasaules koru olimpiāde. Dalībnieku skaita ziņā tas būs lielākais 2014. gada notikums Rīgā, kas jūlija sākumā vienos 20 000 koristu no 90 pasaules valstīm.
– Ko jūs pati kā atbildīga Rīgas darbiniece iezīmētu: kam jāpaliek atmiņā pēc šā gada? Koru festivāls – labi, bet tas varētu notikt tā kā tā. Kas īpaši rīdziniecisks notiks?
– Piemēram, projekts “Dzintara ceļš Rīgā”. Ir svarīgi, lai Rīgas popularizēšana un tematisko līniju izstrādāšana iet augšup un 2014. gadā sasniedz kulmināciju. “Dzintara ceļš” – tā tiešām ir novitāte, kas Rīgā iedibina jaunu kultūrā balstītu Eiropas mēroga sadarbības tīklu. Kā iedvesma ņemts senais tirdzniecības Dzintara ceļš, kas jau vismaz pirms 2000 gadiem savienoja Vidusjūru un Melno jūru.
Veselu gadu Rīgas muzejos notiks izstādes, tiks uzsvērta Baltijas dzintara kultūrvēsturiskā, ģeoloģiskā, medicīniskā, mākslinieciskā vērtība.
– Cik tas viss izmaksās, cienījamā kundze?
– Uz jautājumu, cik viens vai otrs kultūras notikums maksās, šobrīd vēl precīzi nevaram atbildēt, jo, tuvojoties 2014. gadam, izmaksas var mainīties. Ir četri galvenie līdzekļu avoti – pilsēta, valsts, Eiropa un dažādi privātie sponsori.
– Nesen kādā avīzē izlasīju, ka ziņai par pieciem miljoniem latu, ko Ministru kabinets esot piešķīris Kultūras gada vajadzībām, piekarināta cita ziņa. Bijušais kultūras ministres padomnieks Dālderis novicinājis lielu kritiku, ka nekāds Kultūras gads Rīgā nevarot notikt, jo Rīgā neesot ne sava muzeja, ne teātru, ne orķestru…
– Tā kādreiz gadās, ka bijušie darbinieki meklē jautājumus, ar kuriem varētu publikai kļūt interesanti, un nereti tie izpaužas ļoti noliedzošā formā. Jābūt lielai drosmei, lai teiktu, ka Rīgā nav savas kultūras. Mums ir orķestris ar ļoti augstu meistarības pakāpi, turklāt tieši patlaban mēs daudz strādājam pie kultūras objektiem. Jau nākamgad atklāsim atjaunoto Ziemeļblāzmu. Ja nākamais Valsts prezidents organizēs inaugurāciju, Ziemeļblāzma būs īstā vieta šāda līmeņa pasākumiem. Ir projekts VEF Kultūras pils un Kongresu nama rekonstrukcijai, tāpat saistībā ar 2014. gadu. Arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka pieder Rīgai.
– Ko piedāvāsiet latviešiem, kuri nedzīvo Rīgā, lai viņi teiktu: “Jā, tas gan man jāredz!”
– Nu, piemēram, būs sarīkojumi “Dzimis Rīgā” – koncerti, kuros uzstāsies visā pasaulē pazīstami mākslinieki, kas dzimuši Rīgā un šobrīd atzīti pasaulē.
– Kā piesaistīsiet Eiropu? Ja reiz Rīgā būs Eiropas Kultūras gads, mūsu interesēs ir, lai eiropieši brauktu šurp. Vai jau iecerētas programmas, kā to propagandēt? Nolīgta firma, kas to darīs?
– Šim mērķim mums ir “Live Riga”, kas darbosies ciešā sazobē ar nodibinājumu “Rīga 2014” – vedīsim informāciju uz pilsētu, valsts iestādēm, tūrisma birojiem. “Live Riga” izmantos savu biroju pašā centrā, sagatavos bukletus. Un trešais ceļš, protams, ir mūsu sadarbība ar “Air Baltic”, kas aizved informāciju par Rīgā notiekošo visur, kurp lido.
– Es, protams, esmu ieinteresēts, lai arī vietējos laikrakstos kaut kas tiktu rakstīts, lai no katra pagasta vismaz kāds simts latviešu atbrauktu un paskatītos.
– Tieši to es gribēju teikt. Man ir divi mīļvārdiņi – līdzdalība un līdzatbildība. Protams, laikrakstos jābūt informācijai, bet šāda rakstura: mēs tevi gaidām! Gan uz “Dzintara ceļa” pasākumiem, gan sarīkojumu “Grāmata 1514–2014”. Pēdējais man īpaši mīļš, jo ļoti satrauc, ka pēdējā laikā grāmata zaudē savu prioritāti. Uzskatu, ka grāmata būs nepieciešama arī nākotnē, lai kā attīstītos informācijas tehnoloģijas. Gaidām arī uz “Dzimis Rīgā”, uz sarīkojumu “Teatrālās sadursmes bulvāris” – tā ietvaros notiks piecu vadošo pasaules režisoru izrāžu cikls visa gada garumā. Laikrakstos būtu jāmin visi sarīkojumi, kas paredzēti, gan 2014. gadam gatavojoties, gan tā laikā, un visu laiku jāatgādina Latvijas iedzīvotājiem: tu esi gaidīts Rīgā, jo tā ir tava galvaspilsēta. Lūdzu, zvani, raksti mums, ja vēl esam ko palaiduši garām, iesaki, ko vēl varam izdarīt, lai attaisnotu saukli “Rīga – iedvesmas pilsēta”.
– Mani programma drusku mulsina ar apjomu – ir bailes un bažas, ka reizēm vislabākās ieceres ir pārlieku plašas. Vai spēsim visu līdz galam labi izdarīt? Kas nodrošinās kvalitātes līmeni?
– Ne jau tikai mēs ar savu spēku to darīsim, piesaistīsim arī Eiropas varēšanu. Ja jūs zinātu, kādas man bija bailes, kad rīkojām pirmos Līgosvētkus Rīgā! Nezinu, cik nakšu pirms tam negulēju. Visi teica: jūs izgāzīsieties, visi dosies uz laukiem. Bet uz krastmalu atnāca ap 20 000 ļaužu. Jūs domājat, ka mums, kas rīko, nav bailes un bažas? Ir! Bet mums ir arī liela pārliecība.
– Cita lieta. Jūs, Aldermanes kundze, esat Rīgas “izglītības ministrs”. Kā zināt, Izglītības ministrija nolēmusi palaidnīgos jauniešus nosūtīt mājas apmācībai. Manuprāt, tas nav pārāk gudri darīts – gluži kā aiznest līdaku uz upi slīcināt.
– Vēl trakāk. Mums šobrīd izglītība padarīta par nepārtrauktu eksperimentu poligonu. Ir neprāts pasludināt arvien jaunas un jaunas reformas, nesagaidot rezultātus vismaz vienai. Jūsu jautājuma sakarā mani satrauc vairākas lietas. Pirmkārt: agresīvs parasti ir nelaimīgs bērns. Tātad vispirms nelaime slēpjas ģimenē, problēmu var padziļināt autoritārs pirmsskolas iestādes audzinātājs, ja nesaskata, ka bērnam vajadzīga īpaša pieeja. Mājas apmācība pastāvējusi vienmēr, taču slimiem bērniem. Agresīvie bērni lielākoties nav slimi, tādēļ viņiem jāmeklē alternatīvas apmācības metodes, nevis jāiespundē dzīvoklī. Ziniet, nemaz nešaubos, ka skolas centīsies atbrīvoties no neērtajiem bērniem, kuri runā pretī vai stundās runā pa telefonu.
Taču neapskaužu skolotājus, kuri ies pie šiem bērniem, jo tur viņi tiks sagaidīti vēl agresīvāk. Un, kad skolotājs aizies, bērnu turpinās izglītot iela. Kādu produktu pēc tam varam gaidīt? Nākamos klaidoņus un noziedzniekus – visu ko, tikai ne normālus sabiedrības locekļus.
Citās valstīs darbojas īpašas programmas, dienesti, tiek speciāli sagatavoti psihologi, sociologi, kuri strādā ar šādiem bērniem. Iespējams, mums jāapgūst viņu pieredze.
– Jūs daudzus gadus esat vadījusi sabiedrības naturalizāciju. Tika pieņemts, ka tā – veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi – notiek. Taču nupat pirms nedēļas parādījies cienījamās bijušās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes padomnieka, politoloģijas doktora Andreja Berdņikova viedoklis, ka mēs dzīvojam divkopienu valstī, integrācija nav izdevusies un mēģinājums radīt vienotu politisko nāciju ir izgāzies. Ko jūs domājat par šādu paziņojumu? Piekrītat?
– Man ļoti sarežģīti atbildēt uz šo jautājumu, jo es vienmēr esmu integrāciju redzējusi citādi, ne tikai etniskajā plāksnē. Ja cilvēkam kaut kur dzīvot ir labi, etniskais jautājums viņam nav svarīgs. Tieši tāpēc daudzās valstīs labklājības līmeni mēra pēc cilvēka laimes izjūtas. To, ka sabiedrības integrācija Latvijā tika imitēta, esmu teikusi vairākkārt.
Parastais iedzīvotājs, kurš nepārstāv pamatnāciju, visu laiku redz tikai negatīvu informāciju, jo pozitīvas informācijas plašsaziņas līdzekļos ir ļoti maz. Ja kāds pasaka ko sliktu par citas nācijas pārstāvjiem, to pārpublicē vismaz četri plašsaziņas līdzekļi… Mūsu cilvēki kļuvuši par negatīvās informācijas narkomāniem. Ja cilvēkam ir labi, viņš tādas lietas nelasīs un negribēs zināt, teiks: lieciet mani mierā ar saviem politiskajiem lozungiem.
Mums patlaban ir gatava Rīgas pilsētas sabiedrības integrācijas programma, pie kuras roku pielikuši praktiski visi Rīgas domes departamenti. Integrācija ir līdzīgu vai vienādu iespēju piedāvāšana visiem iedzīvotājiem. Tas nozīmē iespēju saņemt līdzvērtīgu informāciju, spēt iesaistīties un būt līdzatbildīgam par to, kas notiek pilsētā, nevis tikai etniskās attiecības. Lūk, atkal mani mīļie vārdi par līdzdarbību un līdzatbildību.
Tomēr mūsu programmā, protams, viens no galvenajiem ir etnisko attiecību jautājums, proti, latviešu valoda, kuras apmācībai piešķiram diezgan daudz līdzekļu. Piemēram, pavasara budžeta grozījumos latviešu valodas apguvei piešķīrām papildus 100 000 latu, kā prioritāros kursu apmeklētājus nosakot pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekus. Uzskatu: laikā, kad bērns sāk apgūt latviešu valodu, ar viņu jārunā pareizi. Un, ja vēl nav tik daudz cilvēku, kas spēj runāt labā latviešu valodā, tad jādara viss, lai viņu būtu vairāk.
Tad – seniori. Esmu daudz vērojusi cilvēkus sev apkārt. Vecākā gadagājuma cilvēkiem bieži nav kur sevi likt. Domājot, kā Rīgai tālāk attīstīties, senioru programma ir viena no prioritātēm.
Pats par sevi saprotams, cilvēki ar ierobežotām iespējām – veselības un citām problēmām. Piedāvājam, kā ar viņiem strādāt, kā nodrošināt iespējas pārvietoties, aktīvāk nokļūt tur, kur viņiem nepieciešams.
– Bet Berdņikova un citi kungi nerunā par tiem elementiem, ko jūs piesaucāt, viņi runā skaidri un gaiši: katrai kopienai jāiet savs ceļš. Kas tas tāds un kāds – to viņi gan nepasaka. Tieši par to gribēju jums jautāt: ko domājat par šādu formulējumu.
– Tas ir bīstams formulējums. Viņi ir pateikuši ļoti bīstamu “A”, bet tad jāseko skaidrojumam, ko viņi ar to saprot. Tas, protams, būs tikai mans pārspriedums, bet iespējams, viņi domā: katrai kopienai jādzīvo savā informatīvajā telpā, jākopj tikai savas tradīcijas un valoda, zināmā mērā norobežojoties no tām tradīcijām, kas bijušas mūžam dzīvas un svarīgas Latvijas valstij, iespējams, demonstratīvi sākot lietot tikai savas kopienas valodu. Tas nozīmē norobežoties no valstī notiekošajiem, ar tradīcijām saistītajiem pasākumiem. Es ceru, ka kopienām pietiks prāta to saprast un izsvērt, kaut gan, protams, būs ļaudis, kas to uzņems ar urrā.
– Viņi domā, ka mēs dzīvojam pašpietiekamās, savstarpēji vienaldzīgās kopienās, kurām, mīksti izsakoties, jāliekas mierā vienai otra.
– Tas ir, dzīvojam katrs savā alā un izejam no tās katrs pa savām durvīm? Tas ir ļoti bīstami. Taču, iespējams, tas zināmā mērā saistīts ar mūsu valsts integrācijas programmu, kas pamatā balstīta tikai uz etnisko. Ja, piemēram, mēs saaicinātu kopā vienas mājas seniorus un jautātu, vai viņi vēlas uzņemties atbildību par piemājas teritoriju, nebūtu strīdu par tautību. Drīz šie ļaudis sāktu mainīties ar sēklām un pēc pavisam īsa laika jau ietu viens pie otra ciemos. Jāliek citi akcenti, jo ar etnisko vien nonākam pie tā, ka ar varu mīļš nekļūsi. Ja cilvēki atradīs punktus savstarpējai saskar- smei, pamatu kopīgai darbībai, šādi paziņojumi būs nulles vērtībā.
