Pauls Šīmanis
Pauls Šīmanis
Pauls Šīmanis

Integrācijas padomi no pagātnes 0

Pirmskara Latvijas vācbaltu politiķa un žurnālista Paula Šīmaņa (1876 – 1944) idejas par minoritāšu vietu un lomu mītnes valstī ir vērtīgākas un aktuālākas par viena otra mūsdienu Latvijas un Eiropas politiķa teorijām, un ar viņa uzskatiem par minoritātes lojalitāti būtu jāiepazīstas arī krieviskajai Latvijas iedzīvotāju daļai – šādas domas izskanēja ceturtdien britu vēsturnieka Džona Haidena grāmatas “Pauls Šīmanis. Minoritāšu aizstāvis” atvēršanā.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Paturot prātā nenokārtotos integrācijas jautājumus Latvijā, reprezentatīvā grāmata iznākusi kā latviešu, tā krievu valodā. “Šīmanis nāk, es gribētu teikt, ar gatavām receptēm. Un tā pirmā ir: būt katram lepnam par sevi, bet cienīt arī Latvijas valstiskumu. Atsevišķi bez viena vai otra nekas nesanāks. Šīs idejas mums jāpiedāvā arī krievu lasītājam,” sacīja viena no pasākuma rosinātājām, avīzes “Brīvā Latvija” redaktore Ligita Kovtuna.

Atvēršanā īsu uzrunu sacīja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, atgādinot, ka ievērojamais demokrāts saviem tautiešiem skaidrojis, ka jēgpilna dzīve vācbaltu kopienai var būt tikai savā dzimtenē Latvijā, kamdēļ viņiem jāievēro absolūta lojalitāte pret Latvijas valsti. Pasākumā izskanēja arī Šīmaņa savulaik teiktais, ka “tas, kurš palīdzēs celt valsts ēku, tajā sev atradīs vietu”. Paralēles starp 20. gadu un 30. gadu sākuma demokrātisko Latviju un mūsdienu valsti, ja runā par nacionālo minoritāšu situāciju, bija jaušamas ik brīdi. Tās varēja uztvert arī vēstures profesora Ineša Feldmaņa uzskaitītajās Šīmaņa teorijas par minoritātes attiecībām ar valsti galvenajās idejās. Proti, minoritātēm savā mītnes zemē jābauda kultūras autonomija, taču ar kultūras lietām jānodarbojas pašai minoritātei; mītnes zemei neklātos iebilst, ja minoritātes gan ekonomiski, gan kulturāli sadarbojas ar savu “mātes tautu”, taču arī pati minoritāte nedrīkst izvirzīt politiskus mērķus, kas iziet ārpus viņu dzīves telpas, tas ir, ārpus mītnes zemes robežām.

CITI ŠOBRĪD LASA

Viens no pasākuma viesiem, Glāzgovas universitātes Baltijas valstu vēstures un politikas profesors Deivids Smits sarunā atzina, ka Šīmaņa sniegtais kultūras autonomijas modelis būtu aktuāls attiecībā uz mūsdienu Latvijas krievisko iedzīvotāju daļu, kaut arī situācija mūsdienu un pirmskara Latvijā detaļās, protams, ir atšķirīga. “Ja 90. gadu vai mūsdienu Latvijā gribētu iedzīvināt tās pašas struktūras, kādas pastāvēja 20. gados, tas droši vien nedarbotos, taču Šīmaņa pamat­idejas, pamatvēstījums par toleranci, par kopīgu strādāšanu valsts un dzīvesvietas labā, ka darīt pretējo nozīmētu pašnāvību, tas paliek svarīgs vēstījums arī tagad,” norādīja Smits. Šīmani interesēja Latvijas politiskās nācijas veidošana, taču vācbaltu politiķis bijis pret asimilāciju. “Viņš sacīja, ka katrs indivīds ir tiesīgs brīvi izvēlēties savu kultūras piederību. Ja kāds izvēlas asimilāciju, tas ir viņa personīgais lēmums. Šīmanis atbalstīja kultūru dažādību, jo vēlējās saglabāt vācbaltiešu kultūru,” sacīja profesors.

Šīmaņa vārdu mūsdienu kontekstā daudzināja arī grāmatas tulkošanas iniciators, Anglijas latviešu sabiedriskais darbinieks un avīzes “Brīvā Latvija” izdevēju kopas vadītājs Aivars Sinka. Viņa teiktajā bija dzirdami vēl citi akcenti: “Esmu ievērojis, ka pēdējos divarpus gados demokrātiskie spēki Latvijā ir cietuši vienu neveiksmi pēc otras. Par to Šīmanis noteikti būtu bijis norūpējies, un kā žurnālists viņš būtu izteicies un nebūtu slēpis savas dusmas par notiekošo. Jau toreiz viņš brīdināja Saeimas politiķus: “Ceriet, ka nepienāks diena, kad jūsu partiju kaulēšanās būs pilnā plaukumā, bet valsts, kuru jūs pārvaldāt, būs sabrukusi.””