Integrētā meža aizsardzība un nākotnes izaicinājumi 0
Autors: Andis Kociņš
Nobeigums. Sākumu lasiet žurnāla Agro Tops augusta numurā
Kas visvairāk apdraud mežus Latvijā?
Ekonomiski nozīmīgākos riskus meža audzētājiem rada:
1) vējgāze/ledlauze;
2) egļu astoņzobu mizgrauzis un priežu lielais smecernieks;
3) pārnadži, tostarp staltbriedis, alnis un stirna;
4) sakņu piepe (sakņu un stumbru trupes izraisītāja);
5) skuju, lapu kaitēkļi.
Visu veidu vēja, sniega un sasalstošā lietus bojājumi mežaudzēm katru gadu tiek konstatēti LVM mežos. Savu negatīvo pienesumu dod arī veiktā saimnieciskā darbība – cērtot kailcirtes, tiek atsegtas paliekošo mežaudžu malas, kas kļūst jutīgas pret vēja ietekmi. Līdzīga situācija saglabājas pēc veiktām izlases galvenajām vai krājas kopšanas cirtēm, kad audžu vainaga klājs tiek izretināts un kokiem samazinās vēja noturība. 2005. gada vētra izcēlās ar īpaši lielu bojājumu apmēru, kas LVM zemēs nopostīja vairāk nekā 35 000 ha mežaudžu.
Egļu astoņzobu mizgrauzis ir bīstamākais mežaudžu kaitēklis Latvijā. Protams, ir arī citi kaitēkļi, kas bojā stumbrus skujkoku audzēs, bet to bojājuma apmērs ir niecīgs salīdzinājumā ar egļu astoņzobu mizgrauža bojājumiem.
Priežu lielais smecernieks ir nozīmīgākais jaunaudžu kaitēklis Latvijā un rada lielāko bojājumu apmēru jaunaudzēs. Šim kaitēklim ir antropogēns raksturs. Tas savairojas visur, kur cilvēks veic skujkoku ciršanu. Jo vairāk cērt, jo lielāka smecernieka populācija, līdz ar to arī lielāks bojājuma risks. Realizējot dzīvē integrēto audzēšanu un integrētās augu aizsardzības pamatprincipus, ar šo kaitēkli mežsaimniecībā var sadzīvot. To LVM savā mežsaimnieciskajā praksē pierāda: veicot augsnes sagatavošanu (mineralizāciju) pirms skujkoku stādīšanas; atjaunojot izcirtumus otrajā gadā pēc mežaudzes nociršanas; kokaudzētavā pirms stādu izsniegšanas stādīšanai veicot to apstrādi ar AAL vai vasku, vai smilšu līmes maisījumu, mazinot vai izskaužot AAL lietošanas vajadzību mežaudzēs. Šī iedzīvinātā prakse nodrošina zemo tik ļoti bīstamā kaitēkļa bojājumu apmēru LVM skujkoku jaunaudzēs.
Dzīvnieku jeb briežveidīgo bojājumi skujkoku un apšu jaunaudzēs saistībā ar dzīvnieku blīvuma palielināšanos ir pieņēmuši nopietnus apmērus. Viens no paņēmieniem, kā integrēti cīnīties ar tiem, ir barības bāzes saglabāšana dzīvniekiem – kopjot jaunaudzes, jāatstāj lapu koki (kārkli, pīlādži, ozoli, apses u. c.), kas netraucē mērķa sugas augšanai. Nodrošinot papildu barības bāzi briežu dzimtas dzīvniekiem, mazāk tiek postīti mērķa koki. Šo principu var ievērot arī izlases cirtēs. Mērķa sugas retināšanu var sākt arī vēlāk − jo lielāka biezība jaunaudzē, jo procentuāli mazāks bojāto pieaugušu koku skaits.
Sakņu piepe ir galvenais sakņu trupes izraisītājs Latvijā un boreālos mežos kopumā. Sakņu trupes izplatīšanās līdzīgi kā priežu lielajam smecerniekam cieši saistīta ar cilvēka veikto saimniecisko darbību. Celmi un mežizstrādes laikā radītie sakņu un stumbru bojājumi veicina infekcijas izplatīšanos. Viena no šo bojājumu ierobežošanas iespējām ir Rotstopa lietošana.
Pie skuju un lapu kaitēkļiem pieder priežu rūsganā zāģlapsene (Neodiprion sertifer), priežu sprīžotājs (Bupalus piniarius), egļu mūķene (Lymantria monacha) un priežu audžu tīkllapsene (Acantholyda posticalis). To apkarošanai parasti izmanto bioloģisko aizsardzības metodi – putnu būru izlikšanu mežā. LVM sadarbībā ar LVMI Silava veica pētījumus, noskaidrojot šā bioloģiskā pasākuma efektivitāti skuju un lapu kaitēkļu bojājumu ierobežošanā. Tika noskaidrots, ka, riskam pakļautajās mežaudzēs izvietojot 4–8 putnu būrus, ir pietiekami, lai ar putnu palīdzību iespēju robežās nodrošinātu kaitēkļu skaita ierobežošanu. Putni kaitēkli iznīcina dažādās to attīstības stadijās (ola, kāpurs, kūniņa, pieaudzis īpatnis) atkarībā no gadalaika. Šī metode līdz šim ir attaisnojusies. Putnu sugas, kas galvenokārt apdzīvo putnu būrus, ir melnais mušķērājs (Ficedula hypoleuca) – 83% novērojumu – un zīlīšu sugas, galvenokārt lielā zīlīte (Parus major) – apmēram 17% gadījumu.
Nākotnes izaicinājumi mežsaimniecībai
Klimata pārmaiņas par sevi mežā jau liek manīt. Negatīvās pārmaiņas pastiprina globalizācijas procesi, kas saistīti ar brīvu preču (loģistikas transports) un cilvēku (pārvietošanās transports) kustību.
Klimata pārmaiņu ietekmē kokiem jāspēj pielāgoties šīm vides pārmaiņām, un svarīga loma adaptācijas jautājumā ir meža vitalitātei. Pārmaiņas ietekmēs esošos meža kaitēkļus, palielinot to agresivitāti, kā arī veicinās jaunu kaitēkļu un slimību ieviešanos.
Minēšu trīs spilgtus piemērus meža kaitēkļiem un slimībām, kuru izplatīšanos un bojājumu attīstību veicina klimata pārmaiņas un vispārējā globalizācija.
Ošu kalšanu izraisošā sēne Latvijai nav nekas jauns, tikai mainoties klimatiskajiem apstākļiem, tā mainījusi savu raksturu, kļūstot agresīva, izraisot dzīvotspējīgu koku kalšanu. Šīs agresivitātes uzliesmojums sākās 1992. gadā Polijā, Latviju sasniedzot 2000. gadā un turpinot savu tālāku invāziju pārējā Eiropas teritorijā. Pašreiz plaša Eiropas valstu zinātnieku kopa veic pētījumus, lai sagatavotu rekomendācijas turpmākai ošu audžu apsaimniekošanai. Osis Latvijā nav saimnieciski nozīmīga koku suga, tāpēc esošās problēmas būtiski neietekmē šīs sugas koksnes izmantotājus, kā arī šīs sugas attīstība Latvijā nav apdraudēta. Jau pašreiz tiek apgalvots, ka lielākais audžu bojāejas vilnis ir pagājis un oša populācija sākusi atjaunoties no īpatņiem, kas izrādīja labāku rezistenci (izturību) pret bojājumus izraisošo sēni.<
Ozolu mūķene divtūkstošo gadu sākumā tika uztverta kā eksotisks kukainis, kas iekļuva egļu mūķenes ķeršanai paredzētos slazdos. Ar katru gadu to sastopamība slazdos palielinājās, demonstrējot savu invāziju ziemeļu virzienā, līdz 2008. gadā notika pirmā šā kaitēkļa masveida savairošanās Liepājas pievārtē. Šis kaitēklis mežsaimniecībai ir ļoti bīstams, jo tā saimniekaugu sarakstā ir vairāk nekā 300 sugu, tostarp visas Latvijā saimnieciski nozīmīgās kokus sugas. Šis ir kaitēklis, ar kuru mums jārēķinās un jādomā par tā ierobežošanas pasākumiem savairošanās gadījumā.
Divtūkstošo gadu vidū Latviju sasniedza zirgkastaņu lapu kode, kas mērojusi ceļu no Balkāniem. Kaitēkļa kāpuri izalo zirgkastaņas lapas, izraisot to pāragru nobiršanu. Mežsaimniecībai tas nav bīstams kaitēklis, bet labi raksturo šo klimata pārmaiņu un globalizācijas ietekmi dzīvnieku apdzīvoto teritoriju (areālu) paplašināšanā.
Ozolu mūķene un zirgkastaņu lapu kode labi jūtas Latvijā, jo te nav tradicionālo dabisko ienaidnieku, kas spētu būtiski ietekmēt to populāciju, līdzīgi kā to tradicionālajās mītnes zemēs. Situācija mainīsies, kad te esošie plēsīgie kukaiņi vai dzīvnieki tos atpazīs un mērķtiecīgi sāks uzmeklēt kā iztikas avotu. Ozolu mūķenes gadījumā LVMI Silava veica pētījumus par to, kā putni atpazīst šo potenciālo barošanās avotu. Rezultāti ir daudzsološi – tie arvien vairāk to atpazīst un izmanto barībā.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
