Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. oktobris, 2012
Drukāt

Internetu daudzi lieto kā pneimatisko āmuru

Foto - LETAFoto - LETA

Kaut ko izpostīt var dažādi – sagraujot pēkšņi, izskalojot pamatus, palēnām drupinot no ārpuses un iekšpuses vai no abām vienlaikus. Kas pagastu, novadu un valsti drupina šodien, cik tādu drupinātāju nāk no ārpuses un cik mīt mūsos pašos? Viņi kā tādi vīrusi barojas no mūsu vēlmes pārspēt citus godā, bagātībā un varā.

 

 

Arī mūslaikos ir savi faraoni un piramīdas (varas, finanšu) un cenšanās tās saglabāt ne tikai dzīves laikā, bet arī pēc tās. Nesen Rīgas Meža kapos, ejot garām grandiozi iekārtotai un nomācošai kapa vietai, es pajautāju, kas tad šeit ir apbedīts. Man atbildēja, ka pagaidām neviens, to sev esot uzcēlis kāds ļoti bagāts un ietekmīgs vīrs. Vēlme pārspēt un izgaršot slepenu prieku par to, ka esi izrādījies gudrāks un izveicīgāks par citiem, ir cilvēka neiegrožotā ego mūžīgais dzinējs.

Tiklīdz kādam, darot godīgi savu darbu, sāk veikties, tā uzreiz uz viņu sāk skatīties ar šķību aci, apmelot vai arī izlikties, ka viņa nemaz nav. Šajā plēsonīgā kapitālisma fāzē par lielāko deficītu ir kļuvusi līdzpriecāšanās – prieks par to, ka ir tomēr kādam kaut kas labi izdevies. Lepoties ar otra panākumiem neļauj paša lepnība. Tā liek nekavējoši rīkoties – drupināt. Internetu ar šādu nolūku tagad daudzi lieto kā pneimatisko āmuru. Vienīgā iespēja, kā sevi no tā pasargāt, – nelasīt nevienu komentāru.

Kas gan cits, ja ne valsts drupināšana ir Rīgas pašreizējo saimnieku ultimāts Pašvaldību savienībai, sabiedrības saskaņu graujošais valodas referendums, ņemšanās ap referendumu par pilsonības piešķiršanu visiem un nemitīgās ķengas par Latviju gan Krievijas informatīvajā telpā, gan pie mums krieviski drukātajā presē.

Spriedze starp krieviski un latviski runājošo sabiedrības daļu jau būtu sen izzudusi, ja politiķi gudri to izlīdzinātu, nevis turpinātu uzkurināt. Īstenībā viņus visvairāk baida tas, ka spriedze tiešām varētu izzust.

Laukos un mazpilsētās taču nekādas pretī stāvēšanas nav, tur dzīvojošie kaunas par saviem pārstāvjiem, kuri Saeimā nodarbojas ar Latvijas drupināšanu.

Lai arī ko par to teiktu tā saucamie īstenie latvieši un īstenie krievi, ja vien man būtu iespējams, es ar prieku atsauktos deputāta Andreja Judina aicinājumam – latviešu un krieviski runājošo ģimenēm vismaz uz nedēļu apmainīties ar saviem bērniem. Lūk, beidzot pēc tukšas runāšanas par patiesas saskaņas veidošanu ir iespēja to darīt! Tie, kas klaigā, ka bērni tādā veidā tikšot asimilēti, vai nu nav pieredzējuši, kāda izskatās asimilācija, vai arī nedomājot piedzied drupinātājiem.

Ir taču tā, ka, pieņemot kādu lēmumu, mēs izvēlamies vienu no divām lietām – vai nu piedalīties kaut kā celšanā, vai drupināšanā. Protams, ir vēl arī trešā iespēja – nedarīt neko un tikai noskatīties. Dod, Dievs, mums tās pazīt un nesajaukt!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+